(Pilna intervija - skatāma angļu valodā)
Jau vairāk nekā desmit gadus Rietumu pasaule piedzīvo grūtības atjaunot ekonomikas izaugsmi. Neatlaidīgi tiek meklēti jauni tirgi, kuros attīstīties. Indijas tirgus ir milzīgs, un tās ir milzīgas iespējas. Vai izjūtat straujo intereses kāpumu par Indiju?
Zināt, mūsdienu ekonomikai jābalstās abpusējā līdzvērtībā, nevis tikai vienas puses meklējumos pēc tirgus. Lielā iespēja, kas tagad ir Indijai un Latvijai, ir tā, ka mēs ar savām spējām papildinām viens otru. Tas mūs vērš par ļoti, ļoti labiem, ja pat ne perfektiem partneriem.
Un ir divas jomas, kuras tūdaļ pat varam identificēt, turklāt trešā sāksies, kolīdz šīs divas uzņems apgriezienus. Viena ir informācijas tehnoloģiju (IT) jomā. Šajā jomā Indijai ir ļoti labas pozīcijas, un tā gūst vispārēju atzinību. Mēs tiešām esam priekšā. Nevis tikai sniedzam atbalsta pakalpojumus, bet arī tiešām progresīvas idejas, kas ir svarīgas programmatūras izstrādē. Un tikai viens piemērs: Indijas privātajā sektorā ir kompānija – uzsveru: privāta kompānija, nevis valdības - kas cer būt pirmais privātais uzņēmums, kas jau nākamajā gadā veiks mīksto nosēšanos uz Mēness. Šie ļaudis rada jaunas iespējas paši sev, bet arī līdz ar to gluži jaunā līmenī izved veselu tirgus sektoru. Un esmu pārliecināts, ka tā ir joma, kur mūsu savstarpēji ļoti draudzīgās valstis abas var pilnveidoties, liekot lietā savas spējas un iespējas.
Taču pastāv milzīga distance starp mazo Latviju, kas atrodas ļoti tālu no Indijas ziemeļos, un milzīgo tirgu ar vairāk nekā miljardu iedzīvotāju dienvidos. Ar gluži atšķirīgu kultūru. Tāpēc sakiet, kādās jomās ir iespējama sadarbība. Cieša sadarbība, nevis tikai simboliska.
Informācijas tehnoloģijas — tā noteikti nav nekāda simboliskā sadarbība. Pilnīgi noteikti ne! To atskārtīsit, kad sāksies jaunākā projekta realizācija. Taču ir arī cita joma – lauksaimnieciskā ražošana un pārtikas pārstrāde.
Jau šobrīd dokumentos apstiprināts partnerības projekts, šķiet, 4 miljonu dolāru vērtībā tieši šajā jomā. Tātad projekts jau ticis pāri teorētiskam līmenim. Tiks būvētas noliktavas, un tas notiks šeit.
Tas būs liels ieguvums lauksaimnieciskajai ražošanai šeit, kā arī vienlaikus lauksaimniecības produkcijas transportam abos virzienos.
Un trešā joma, kas, manuprāt, nesīs lielus ieguvumus, būs transports un loģistika. Rīga ir viens no lielajiem loģistikas centriem starptautiskajā tirdzniecībā. Man ir no jums atšķirīgs viedoklis par to, ko nozīmē “mazs”. Zināt “mazs” un “liels” — tie bija jēdzieni, kuriem bija nozīme impēriju laikmetā. Šodien mēs dzīvojam nacionālo valstu laikā.
Neviens nav mazs, un neviens nav liels. Katrs ir suverēns. Un šī suverenitāte ir svarīgs elements mieram pasaulē.
Jūsuprāt, vai šobrīd jau esam izmantojuši maksimāli visas iespējas, vai redzat, ka tomēr ir vēl daudz iespēju tālākai sadarbībai ar Indiju, un vai tam var dot kādu vērtības izteiksmi? Vai mēs runājam par miljoniem vai miljardiem un kādās jomās?
Lai kāds būtu galīgais iznākums un lai kāds varētu būt iespējamās izaugsmes potenciāls, virzība uz priekšu vislabāk veicama soļiem. Soli pa solim. Pretējā gadījumā sākat klupt. Tādēļ divpusēju attiecību virzības loģika ir rūpīgi plānot tās attīstību kalendārā. Pa vienam solim.
Cik soļu tiktāl jau noiets?
Esam veikuši ļoti lielu soli ar mūsu vizīti un sarunām, kas notika. Tās bija ļoti pozitīvas un visaugstākajā līmenī. Domāju, viss notiek ļoti labvēlīgi mūsu attiecībām nākotnē.
Nu jau kādus gadus Latvijai ir diplomātiskā pārstāvniecība Indijā. Savukārt Indijas puse sedz Latviju no savas vēstniecības Zviedrijā. Vai redzat šo kā labāko risinājumu, vai arī gaidāma attīstība? Piemēram, varam iedomāties Indijas vēstniecību šeit?
Es ceru, ka būs pozitīva attīstība. Loģiski būtu iedomāties, ka kaut kad drīz šeit būtu Indijas vēstniecība. Mēs varam uz to cerēt.
Vai mēs runājam par gadiem?
Lai nāktu klajā ar konkrētu paredzējumu valdības vietā, nepieciešama drosme (iesmejas). Bet domāju, mēs varam cerēt.
Un noslēgumā – šo nedēļu diemžēl atcerēsies terorakta dēļ Mančestrā. Indijai ir bijusi pieredze ar to, un tā cīnījusies ar dažāda veida terorismu, tostarp politiskajiem un reliģiskajiem radikāļiem desmitiem gadu. Jūs zināt ļoti daudz par to. Kas nepieciešams, lai efektīvi ar to cīnītos? Ļaudis Eiropā uzdod jautājumu - kādēļ tas notiek atkal un atkal? Kādēļ valstis nevar to apturēt? Visticamāk, terorisms ir kas tāds, ko nav iespējams iznīdēt pilnībā. Bet, kas nepieciešams, lai gūtu panākumus pret to?
Pirmā lieta, kas nepieciešama, ir skaidrība.
Ko domājat ar skaidrību?
Skaidrība par neiziešanu uz kompromisiem ar teroristiem vai valstīm, kas dod viņiem patvērumu. No kurienes nāk šie ļaudis? Kas ir iedvesmotāji? Avoti? Kur plaukst un zeļ viņu nometnes? Man bail, ka dažkārt valdības nevēlas skaidri paraudzīties uz šo problēmu. Mūsu premjerministrs bijis ļoti skaidrs, sakot — nav laba vai slikta terorisma. Šim ļaunumam un draudam nav nekāda attaisnojuma. Tādēļ nedrīkst iziet uz kompromisiem, meklēt attaisnojumus.
Man jāatvainojas par vaļsirdību, ja neiebilstat. Šodien mēs dzirdēsim līdzjūtības vārdus. Mēs šo sajūtu zinām. Mēs jūtam Lielbritānijas sāpi. Mēs jūtam to cilvēku sāpi, kurus tas skāris, jo mēs esam tam paši gājuši cauri.
Skanēs īstie vārdi. Bet jau rīt valdības meklēs attaisnojumus, lai izvairītos no tā, kas ir jādara. Nav laba un slikta terorisma. Jebkura šādas vardarbības izmantošana ir ļaunums. Kā saka mūsu premjerministrs — tas ir lielākais izaicinājums pasaulei kopš Otrā pasaules kara. Lūdzu, saprotiet to! Atcerēsimies to cilvēku upurus, kas nule izlējuši savas asinis, vismaz lai tas vairs neatkārtotos! Un tas nav pirmais uzbrukums Lielbritānijai.
Ne tikai Lielbritānijai un Londonai, bet arī Briselei un jebkurai valdībai jebkurā galvaspilsētā vajag rīkoties. Pirms 11. septembra terora akta bija tik daudzi mēģinājumi uzbrukt dvīņu torņiem. Un kas bija uzbrukumu avots? Kur atrodas “Taleban” un citu teroristisko organizāciju galvenie vadoņi? Kur viņi rod patvērumu? Uz šiem jautājumiem ir atbildes. Nav tā, ka mēs nezinātu, kur viņi ir. Tad kādēļ mēs izejam uz kompromisu ar to? Kādēļ mēs visi nerīkojamies?
Kopš 1996.gada Apvienotās Nācijas meklē terorisma definīciju. Mēs mudinājām pasauli, sakot – kā var cīnīties ar ienaidnieku, kuru nevar pat definēt. Un atsevišķu valstu spiediena dēļ Apvienotās Nācijas atsakās vienoties par definīciju.
Mēs jūtam šo milzīgo sāpi, jo esam tam gājuši cauri paši mūsu valstī pārrobežu uzbrukumu dēļ. Atceraties Bombejas uzbrukumus 2008.gadā. Mēs zinām, kas tas ir. Un mēs mudinām Eiropu un pasauli pārtraukt, pārtraukt meklēt attaisnojumus!
