Tieši pirms gada šajā pašā dienā tika nodrukāta intervija, kurā dzejnieks Jānis Rokpelnis plašākai sabiedrībai atzinās sadarbībā ar bijušo Valsts drošības komiteju, tautā sauktu par “čeku”. Viņam šis gads neesot bijis viegls – daudzi mediji, gan vietējie, gan starptautiskie - dzejnieku esot mēģinājuši pieķert melos.
“99% cilvēku, kas mani pazina, izturējās ļoti labi, saprotoši, jo galvenais ir motīvs, kāpēc cilvēks saistījās ar “čeku”. Es gribēju uzrakstīt atmaskojošu grāmatu par “čeku”, es biju rakstnieks un publicists. Es nevaru dokumentiem šo savu motīvu apstiprināt, bet es jau to zinu gan pats,” saka Rokpelnis, norādot – viņš nav zinājis, vai kartotēkā atrodams viņa vārds.
“Es pats atzinos, bez nekādām VDK kartiņām. Lūk, vienkārši man sirdsapziņa tā lika, vairāk par pašsaglabāšanās instinktu,” skaidro Rokpelnis. Tagad izrādījies, ka publicētajos materiālos nav ne Jāņa Rokpeļņa kartītes, ne arī citu cilvēku vārdu, par kuru saistību ar VDK viņš pats savulaik brīdināts.
“Ja mana kartiņa ir izņemta, tas nozīmē, ka desmitiem un simtiem citu izņemti. Tā kā neskaidrība paliek liela,” saka Rokpelnis.
Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža apstiprina – pašlaik publicētas pilnīgi visas atstātās kartītes. Taču milzīgs datu apjoms ir iznīcināts un izvests. Neviens nezina, cik daudz dokumentu zudis. Interese par publicētajiem materiāliem ir milzīga. Kartotēku apskatījuši 32 tūkstoši reģistrētu lietotāju, daudzi skatījušies vairākas reizes, skatījumu skaitam līdz šodienai sasniedzot 161 tūkstoti. “Nebijām domājuši, ka tik daudzi cilvēki tomēr gribējis apskatīties savus kaimiņus vai arī pameklēt slavenas personas,” atzīst Sprūdža.
Viens no VDK dokumentu izpētes locekļiem Mārtiņš Kaprāns norāda – jau iepriekš varēja paredzēt, ka daudzu reakcija būs izteikti nosodoša un apsūdzoša un to nevar pārmest. Taču viņš uzsver vairākkārt atkārtoto – kartītes esamība nepierāda sadarbību: “Dažs cits, kas varbūt no 50.-60. gadiem pats ir atzinies kaut kādu kolēģu vidū, arī nav atrodama. Tā nu tas ir, ka atkal kārtējais atgādinājums par to, cik ļoti uzmanīgi ar vispārinājumiem jābūt. Katrā ziņā es domāju - lielākā atbildība vispār ir uz tādiem viedokļa līderiem, interpretiem,” saka Kaprāns.
Viņš arī norāda – līdz šim bijis pārāk maz stāstu, kuros cilvēki atklāti izstāstītu par savu pieredzi vai sadarbību ar Valsts drošības komiteju. Piemēram, vēl pavisam nesen bijušais Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš to publiski noliedza. Pēc kartītes publicēšanas viņš nācis klajā ar situācijas izklāstu par to, ka sadarbojies ar VDK, lai iegūtu iespēju stažēties universitātē Pekinā.
“Ja tā ir tā morālā attīrīšanās, uz kuru mēs gājām, es teiktu, tad, protams, būtu labi, ja daudzi tā darītu. Lai gan ļoti daudz un liela daļa jau miruši, protams, no tiem, kas ir kartotēkā. Bet man liekas, ka daļai vienkārši varbūt pat īsti tur nav ko stāstīt, varbūt līdz ar to viņi nevēlas vienkārši sev pielikt šo birku klāt, ka es to esmu kaut kādā veidā saistīts,” saka Kaprāns.
Nacionālajā arhīvā norāda – likuma nepilnību dēļ līdz ar kartītēm nebija iespējas publicēt tiesas spriedumus. Tajos daudzi, kas publicēti kartotēkā, tikuši attaisnoti. Tiesas spriedumus varēšot publicēt janvārī.
KONTEKSTS:
Jau 2014. gada maijā Saeima bija pieņēmusi likuma grozījumus, kas paredz pēc VDK izpētes komisijas darba beigām, tas ir, pēc šā gada 31. maija, publiskot VDK dokumentus, tiesa – Ministru kabineta noteiktā kārtībā un apjomā. VDK zinātniskās izpētes komisija gan ne reizi vien norādījusi uz šķēršļiem, lai strādātu ar Satversmes aizsardzības birojā (SAB) glabātajiem "čekas maisiem". Tikmēr valsts vadītāji «čekas maisu» pētniekiem pārmeta nesadarbošanos ar SAB.
Saeima 4. oktobrī atbalstīja likuma grozījumus, kas paredz Latvijas Nacionālā arhīva interneta vietnē jau šogad publicēt vairākus bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas dokumentus jeb tā sauktos čekas maisus. 20.decembrī interneta vietnē "kgb.arhivi.lv" publiskota daļa no VDK dokumentiem.
