Ceturtdien politiķi nobalsoja par diviem jauniem locekļiem Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPLP) – žurnālistiem Ievu Kalderausku un Jāni Eglīti. Lai arī deputāti teica, ka centušies iedibināt jaunu kultūru, daļa opozīcijas deputātu norādīja, ka tik politiski tīrs šis process neesot bijis. Kā vērtējat procesu, kādā notika kandidātu atlase?
Manuprāt, tas bija daudz caurskatāmāks un atklātāks nekā citas reizes, jo Saeimas Cilvēktiesību komisijā varēja piedalīties tie, kas interesējās par šo procesu, un visi deputāti turpat uz vietas arī balsoja. Un, iespējams, ka par labu šim apgalvojumam, ka tas ir noticis labāk nekā citas reizes, liecina arī tas, ka bija mēģinājums koalīcijā panākt vienošanos, bet tāda netika panākta, cik es atceros.
Visi bija klāt, tajā skaitā opozīcija, kurai, protams, nav iespēju tīri balsu skaita dēļ ietekmēt šo procesu pārlieku, bet viņi piedalījās diskusijās, balsojumā.
Vai redzat, ka politiskajām partijām, politiķiem ir vēlme realizēt savu ietekmi sabiedriskajos medijos? Vai sabiedriskie mediji ir brīvi no politiskās ietekmes?
Es domāju, ka dažādas ietekmes vai mēģinājumi ietekmēt vienmēr var pastāvēt.
Es nedomāju, ka šajā brīdī politiķi kaut kādos aizkulišu veidos tur ļoti to mēģinātu darīt. Manuprāt, pēdējais redzamais, pilnīgi nepieņemamais veids, kā to mēģināja izdarīt, bija, ieceļot jaunu valdi sabiedriskajai televīzijai, piedāvājot pilnīgi nepiemēroto Giela kunga kandidatūru. Un, manuprāt, tā reakcija bija pamatota un asa gan no medijiem, gan arī no lielas daļas politiķu. Mēs varam ļoti cerēt, ka šī mācība ir ielāgota.
Runājot par jauno likumu, kas top tieši sabiedriskajiem medijiem un to pārvaldības uzlabošanai - arī prezidents ir iesniedzis virkni priekšlikumu. Daļa no tiem arī kritizēta un neatbalstīta. Viens no likuma pamatiem ir stabila un prognozējama finansējuma modeļa ieviešana. Tomēr politiķi vienojušies, ka atstās esošo kārtību, proti, katru gadu sabiedriskajiem medijiem jācīnās par budžetu. Kā prezidents vērtē šo finansējuma modeli?
Prezidenta vēstulē vispār ir uzsvērtas pamatā trīs lietas: finansējums, neatkarība un kvalitāte.
Kas attiecas uz finansējumu, tad prezidents norāda, ka pašreizējais modelis ir nepieņemams un ka politiķiem šis [jautājums] ir jāuzskata par prioritāti. Ir jāatrod veids, kā sabiedriskajam medijam būtu pastāvīgs no ikgadēja budžeta pieņemšanas lēmumiem neatkarīgs finansējums. Dažādi modeļi pastāv dažādās Eiropas valstīs. Tā var būt gan kā nodeva, tā var būt kā iezīmēts procents no kāda noteikta nodokļa. Mēs zinām, ka, piemēram, Kultūrkapitāla fonds pāriet, ja nemaldos, no 2021. gada uz iezīmētu procentu no akcīzes nodokļa.
Prezidents uzsver - šis ir jārisina. Tā, kā ir pašlaik, ir neapmierinoši.
Nedomāju, ka Saeimas komisija šajā stadijā varēja atrisināt šo problēmu. Tas ir jārisina plašāk Saeimas un valdības līmenī, arī domājot par nākamo budžetu.
Saistībā ar dažādajām ietekmēm sabiedrisko mediju likuma pantā bija norādīts, ka sabiedriskie mediji ir brīvi no politiskas, ekonomiskas, atsevišķu interešu grupu un citādas ietekmes. Prezidents rosināja iekļaut šajā redakcijā vienu vārdu – kas ir brīvi no „neleģitīmas” ietekmes. Tātad tie nav brīvi no leģitīmas ietekmes. Diskusijās arī pēc Saeimas Cilvēktiesību komisijas Mediju politikas apakškomisijas deputāti neatbalstīja šo prezidenta rosinājumu. Taču tagad tas atkal ir dienaskārtībā. Cik noprotu, tas notika pēc Saeimas Cilvēktiesību komisijas izbraukuma sēdes pie prezidenta, kur jau nebija iesaistīto pušu klāt. Varat izskaidrot, kā tas notika?
Prezidents acīmredzot pārliecinošā veidā izskaidroja, kāpēc tas ir svarīgi. Bet, manuprāt, visa šī diskusija, kas jau vairākkārt ir bijusi gan komisijā par šo jautājumu, ir ārkārtīgi svētīga, jo jautājums būtībā ir par to, vai sabiedriskais medijs atšķirībā no visām pārējām institūcijām demokrātijā ir ārpus kritikas. Tik tieši. Jautājums ir par to.
Jebkura institūcija demokrātijā ir pakļauta kritikai. Es, jūs, prezidents, valdība, politiķi, arī mediji ir pakļauti kritikai. Bet nav pakļauti neleģitīmai ietekmei.
Bet vai kritika ir tas pats, kas leģitīma ietekme?
Jā, tāpēc ka, ja es jūs par kaut ko gribu pārliecināt, tad es mēģinu jūs ietekmēt. Es gribu, lai jūs maināt savu viedokli. Ja es kā pilsonis uzskatu, ka kāds no sabiedriskās televīzijas vai radio raidījumiem ir nekvalitatīvs vai slikts, vai nepareizs, es izsaku šo viedokli, medija neatkarība ir garantēta un medijs klausās.
Ja mana kritika ir jēdzīga, viņi varbūt to ņem vērā, ja viņi to uzskata par nejēdzīgu, viņi to neņem vērā. Tā ir tālāk medija paša izvēle.
Manuprāt, tas ir kaut kur fonā šai diskusijai, zināma tāda, es nezinu, nedrošības vai baiļu sajūta no mediju puses. Ja tu esi pašapzinīgs, tevi var kritizēt, ja tu esi pārliecināts par to, ko tu dari.
Un vēl kas. Nevienam demokrātiskā sabiedrībā nav patiesības monopola.
Ja es dzīvotu mežā ar savu patiesību, es, iespējams, nekad neuzzinātu, ka es kļūdos. Tāpēc šī nepārtrauktā demokrātiskā diskusija, kurā mēs visu laiku cenšamies viens otru ietekmēt, ir tas, kā sabiedrība attīstās. Tāpēc man liekas, diskusija par šo pantu ir tik svarīga, jo medijs arī nav ārpus kritikas.
Kāpēc prezidents izvēlējās šādu taktiku, aicinot pie sevis deputātus un runājot jau bez visām iesaistītajām pusēm, lai šo pantu iestrādātu?
Nē, tā jau nebija saruna par šo pantu. Tā bija saruna principā par sabiedriskajiem medijiem, par citiem jautājumiem, kas ir komisijas dienaskārtībā, un prezidenta plānos tas ir. Viņš tiekas pēc kārtas ar visām komisijām, tā kā tas nebija nekas ārkārtējs. Tas, ka tika runāts par šo likumu, ir pašsaprotami, jo tas ir šobrīd dienaskārtībā, bet prezidents droši vien pārliecinoši šajā tikšanās reizē vēlreiz izskaidroja, kāpēc... Lietas jau attīstās tikai tad, ja mēs par tām runājam, tajā skaitā diskutējam.
Vai tā bija laba likumu veidošanas prakse? Šajā diskusijā nepiedalījās visas iesaistītās puses, kas iepriekš arī Mediju politikas apakškomisijā kritizēja šo prezidenta priekšlikumu.
Tā šajā gadījumā ir deputātu atbildība, jo deputāti bija dzirdējuši gan manus argumentus, gan sabiedriskā medija pārstāvju argumentus, gan Kultūras ministrijas, jebkādus. Mēs atgriezāmies komisijā, un par to vēlreiz bija diskusija.
Tā kā deputātiem bija iespēja uzklausīt visdažādākos argumentus, un acīmredzot kādi no šiem argumentiem par to, ka jebkura institūcija demokrātijā ir pakļauta kritikai, ka tam būtu jābūt pašsaprotamam... Acīmredzot tas viņus pārliecināja.
Saeimas komisija atbalstīja arī prezidenta rosinājumu par galveno redaktoru. Par to, ka šo cilvēku, kas būtu galvenais atbildīgais par saturu sabiedriskajā medijā, iecels jaunizveidotā, tieši par sabiedriskajiem medijiem atbildīgā padome. Kāpēc tāds priekšlikums?
Tas nozīmē pēc būtības divas lietas. Procedūra ir tāda - valde izvirza galvenā redaktora kandidatūru, un padome to apstiprina.
Tas nozīmē stiprināt galvenā redaktora neatkarību no valdes.
Pēc būtības ar šo pateiktu, cik nozīmīga ir šī galvenā redaktora loma. Otrs iemesls ir tas, ka sabiedriskā medija padome ir tā, kas ir atbildīga par sabiedrisko pasūtījumu. Atbildīga sabiedrības priekšā, kas nozīmē - padome ir tā institūcija, kas vistiešākajā mērā pārrauga sabiedrisko mediju kvalitāti un attīstību. Un tāpēc arī galvenais redaktors, kura neatkarība - likumā ir vairākkārt norādīts - ir garantēta, šī persona ir ļoti svarīga, lai to satura kvalitāti un medija attīstību veidotu. Gribu vēl atgādināt - valde izvirza, padome apstiprina.
Šo pantu komisijā skatīja kopā ar veidu, kā ieceļ padomi. Un tas, manuprāt, arī ir ļoti svarīgi, jo tika vienprātīgi izvēlēts labākais, arī prezidenta atbalstītais variants, ka padomi veido trīs cilvēki, no kuriem vienu ieceļ Saeima. Ieceļ cilvēku, kuram ir kompetence kapitālsabiedrību pārvaldībā. Un tālākos divus ieceļ memoranda padome, kas ir nevalstisko organizāciju apvienība, un prezidents. Šo padomes locekļu kvalifikācija ir vai nu pieredze medijos, vai akadēmiskajā darbā.
Tas nozīmē, pirmkārt, to, ka sabiedrība redzēs, kurš atbild par kandidātu. Tā atbildības saite ir daudz tiešāk sasieta.
Un tāpēc ir zināmas cerības, ne garantijas, bet cerības, ka šajā reizē atšķirībā no vairākām citām, kad ir runa par NEPLP, var izveidot tiešām kompetentu padomi, kura, pirmkārt, saprot, ka medijs ir neatkarīgs, un viņam tādam ir jābūt, saprot, kā medijam ir jāattīstās, un var to palīdzēt darīt.
Es domāju, ka te ir vēl viena problēma, kas visu laiku fonā tā kā nāk līdzi šim jautājumam. Tā ir sabiedrisko mediju stipri bēdīgā līdzšinējā pieredze ar dažādām padomēm.
Tā kā zināma piesardzība ir pamatota. Bet katrai institūcijai, apzinoties savu atbildību, manuprāt, ir iespēja izveidot tiešām labu padomi.
Zināmā mērā viens ir jābūtība un otrs ir politiskā realitāte, ar ko ikdienā saskaras sabiedriskie mediji.
Jā.
Turpinot par medijiem, bet jau nedaudz par citu tematu. Prezidents rosina stiprināt Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomiskajā zonā oficiālās valodas, tajās veidotas televīzijas programmas un tieši to vietu pamatprogrammā jeb šajās pamatpakās, ko piedāvā izplatītāji. Pēc būtības tas nozīmē arī ierobežot krievu valodā esošu televīziju proporciju pamatpakās. Kāpēc prezidentam šķita svarīgi nākt klajā ar šādu priekšlikumu? Jau ilgstoši notika diskusijas arī iepriekš par šo jautājumu.
Prezidents acīmredzot uzskata, ka, ja mēs jau 15 gadus oficiāli esam daļa no Eiropas Savienības un gadu simtiem esam bijuši daļa no Eiropas, tad būtu loģiski, ka mēs arī dzīvojam šajā Eiropas informācijas telpā, nevis ka mums velkas pakaļ no padomju laikiem krieviskā informācijas telpa, kura lielā mērā eksistē šajās piedāvājuma pakās.
Un tāpēc ir šis piedāvājums papildus jau visiem tiem kanāliem, kuru saturs tiek ražots šeit, noteikt proporciju 80% pret 20 %, kur 80 % būtu Eiropas valstu, Eiropas Ekonomiskās zonas valstīs ražotais saturs un pārējie 20 % - trešo valstu saturs, jo Krievija tāpat kā ļoti daudzas pasaules valstis Latvijai ir trešās pasaules valsts – ne svarīgāka, ne mazāk svarīga.
Mēs esam daļa no Eiropas, un tāpēc ir loģiski, ka mēs arī savā informācijā dzīvojam šajā telpā.
Šī iecere iesniegta arī Saeimas Cilvēktiesību komisijai, kura par to arī spriedīs. Komisijas vadītājs Artuss Kaimiņš jau atbalstīja prezidenta ieceri, norādot, ka kanāliem, kuros parādās Kremļa naratīvs, nevajadzētu būt pieejamiem kabeļu operatoru un citu televīzijas pakalpojumu sniedzēju piedāvātajās pamatpakās. Vai nepastāv risks, ka izplatītāji varētu atteikties no tādām, piemēram, programmām kā “Doždj”, bet saglabāt, piemēram, vispieprasītākās un populārākās programmas, kas ir, piemēram, Pirmais Baltijas kanāls, “NTV Mir”?
Tātad šeit, pirmkārt, saglabājas viss Latvijā ražotais saturs. Otrkārt, ar likumu diez vai mēs to viņiem varēsim aizliegt. Tāpēc droši vien būtu svarīgi, lai būtu labāk dzirdama sabiedriskā doma, ka Latvijas uzņēmumos, kas veido šīs paketes, ir vienkārši nepieņemami, ja viņi tajās ievieto šos Krievijas propagandas kanālus.
