Laikraksts "Latvijas Avīze" šodien raksta, ka kriminālprocess izbeigts pagājušā gada 23. oktobrī.
"Cukura darbībās netika konstatēts Krimināllikuma 71. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs, kā arī kriminālprocesā netika noskaidrota neviena konkrēta un dzīvi esoša persona, par kuras darbībām saistībā ar tās iespējamo dalību kādā no šādām ebreju tautības civiliedzīvotāju masveida iznīcināšanas akcijām būtu pamats un nepieciešamība veikt turpmāku izmeklēšanu," teikts Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurora Monvida Zelča sagatavotajā slēdzienā.
"Nav runa par to, vai viņam var ko pārmest vai nevar pārmest, bet par to, vai viņam var ko pierādīt. Esam izvērtējuši šo lietu, cik nu labi to pēc gandrīz 80 gadiem iespējams izdarīt. Līdz ar to, vismaz manā skatījumā, dalība genocīdā viņam nav pierādāma. Nav konstatējams ne noziedzīga nodarījuma sastāvs, ne tā objektīvā, ne subjektīvā puse," laikrakstam norādījis Zelčs, kurš Cukura lietu saņēmis no kolēģiem, kas jau agrāk pie tās strādājuši.
Izskatot lietu, vairākām valstīm, tostarp, Krievijai bija nosūtīti starptautiskās tiesiskās palīdzības lūgumi.
No agrākās izmeklēšanas zināms, ka 1960. gadā Latvijas PSR Valsts drošības komiteja (VDK) iesāka pret Cukuru lietu, taču 1982. gadā to nosūtīja glabāšanā PSRS VDK 10. pārvaldes uzskaites arhīvā.
"Viņi mums atsūtīja vairākus materiālus, izrakstus, liecības, kā var saprast, no Krievijas Federālā drošības dienesta arhīva. Tie dokumenti ir bez jebkāda paskaidrojuma, no kuras lietas tie nāk, bez jebkādiem aprakstiem, bez skaidrojuma, kādā sakarā tie sagatavoti. Nopratināšanas protokoli bez parakstiem, kopiju veidā - maigi izsakoties, tādi savādi," skaidroja prokurors.
Krievijas piesūtītie VDK dokumenti praktiski saturējuši tikai vispārējus deklaratīvus apgalvojumus, un nav pat skaidrs, vai pats liecinieks ir tas, kas to stāstījis, nerunājot nemaz par apstākļiem un iemesliem, kādēļ šīs liecības tapušas.
Pēc Latvijas Kriminālprocesa likuma šādi pavirši materiāli nav vērtējami kā pierādījumi.
Kopš 2012. gada vairākkārt tiesiskā palīdzība lūgta Izraēlai, taču no tās iestādēm nav bijis vispār nekādas atbildes. Samērā daudz dokumentu atsūtījusi Brazīlija, kur Cukurs kopā ar ģimeni dzīvoja kopš 1946. gada. Sešdesmitajos gados Brazīlijas ebreju organizācijas mēģināja panākt Cukura kā kara noziedznieka izraidīšanu no valsts. Vietējā policija toreiz veica izmeklēšanu, un Cukurs pats labprātīgi vairākkārt gāja sniegt liecības, vēsta laikraksts.
Materiālus par Cukuru atsūtījusi arī Vācija. Kopumā atsūtītajā ir daudz liecību par un pret Cukuru, taču nekā tāda, lai kādu no viņam inkriminētajām epizodēm varētu uzskatīt par pierādītu.
Cukura dzimta, kuras pārstāve ir Herberta Cukura Brazīlijā dzīvojošā meita Antinea Doloresa Cukurs-Risoto, Ģenerālprokuratūras lēmumu izbeigt kriminālprocesu uztver kā situācijas juridisko novērtējumu, kas novāc morālas dabas šķēršļus tēva pārvešanai uz Brāļu kapiem.
Brāļu kapi pieder Rīgas pilsētai, bet to apsaimniekošanu īsteno Rīgas Pieminekļu aģentūra. Aģentūras direktors Guntis Gailītis, vaicāts par viedokli, paskaidroja, ka pagaidām pie viņa vēl neviens ar lūgumu apbedīt Herbertu Cukuru Brāļu kapos nav vērsies. Arī ar Ģenerālprokuratūras lēmumu viņš nav iepazīstināts.
"Šeit nevar būt jautājums, ka tagad, Gailīti, ņem un apbedī. Jābūt kādam cilvēkam, kas to organizē, kas izlaiž papīrus caur Brāļu kapu komiteju, caur karavīru organizācijām. Pagaidām pie manis neviens nav nācis. Aģentūras uzdevums nav pārapbedīšana un apliecinošo dokumentu sagatavošana. Aģentūra sāk darboties tikai tad, kad visi papīri ir kārtībā. Tad organizējam ceremoniju," laikrakstam skaidrojis Gailītis.
Viņš norādījis, ka šajā situācijā, neskatoties uz Otrā pasaules kara fonu, galvenais ir jautājums, vai viņš šiem kapiem piederīgs kā karavīrs, kā Neatkarības kara dalībnieks, un kādi ir viņa nopelni tajā.
Ģenerālprokuratūra 2006. gadā sāka krimināllietu par ebreju tautības civiliedzīvotāju masveida iznīcināšanas akcijām Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara laikā pēc Krimināllikuma 71. panta par genocīdu. Šinī kriminālprocesā tika izmeklēta arī Herberta Cukura darbība Vācijas drošības dienesta (SD) Latviešu drošības palīgpolicijā jeb tā saucamajā "Arāja komandā", kuras komandieris bija Viktors Arājs.
Jau pirms vairākiem gadiem Ģenerālprokuratūras sāktajā pārbaudē konstatēts, ka Otrā pasaules kara laikā Cukura darbība ir bijusi saistīta ar SD tā saucamo "Arāja komandu".
Kriminālprocesā pierādīts, ka Cukurs 1941. gada 14. jūlijā virsnieka pakāpē sācis dienestu "Arāja komandā". Sākotnēji Cukurs bijis Arāja palīgs, bet vēlāk - atbildīgais par dienesta automašīnu ekspluatāciju un remontiem, bruņojuma uzglabāšanu, tās tehnisko apkopi un izsniegšanu.
Izmeklēšanas gaitā plaša informācija iegūta, veicot pārbaudi Latvijas Republikas arhīvos, izpētot simtiem bijušās LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) arhīva krimināllietas, tajā skaitā krimināllietu Arāja apsūdzībā, arhīvu fonda "LPSR Ārkārtējā komisija" materiālus, pārbaudot krimināllietu materiālus, kuros bijusī LPSR VDK apkopojusi "Arāja komandas" dalībnieku liecības, kā arī Hamburgas apgabaltiesas materiālus Arāja lietas iztiesāšanā. Tāpat tika nosūtīti tiesiskās palīdzības lūgumi Krievijai, Brazīlijai, Hamburgas apgabaltiesai, kā arī analizēti Simona Vīzentāla centra atsūtītie materiāli, masu medijos pieejamā informācija, Cukura radinieku atsūtītā informācija un cita veida informācija.
Saņemtā informācija no ārvalstīm, tostarp Krievijas, jau iepriekš nav bijusi pietiekama, lai varētu apstiprināt vai noliegt faktu par Cukura līdzdalību ebreju tautības civiliedzīvotāju iznīcināšanā.
Cukurs dzimis 1900. gadā Liepājā, miris 1965. gadā Urugvajā, Montevideo. Cukurs bija ievērojams latviešu aviators un virsnieks. 30. gados viņš kļuva slavens ar saviem lidojumiem paškonstruētās lidmašīnās no Latvijas uz Gambiju un Japānu.
