Vallija atceras notikumus 2008.gadā: “Sākās logu epopeja. Domāju – logi ir veci mājai, kāpēc gan neapmainīt. Noslēdzu līgumu un samaksāju 257 eiro. Paiet nedēļa, paiet divas, trīs, [logu] nav un nav.” Uzņēmums "Oknarium" toreiz pazuda ar visu naudu.
Un Vallija ar Jāni nebija vienīgie apkrāptie: “Pēc tam lasījām “Latvijas Avīzē”, kur bija liels raksts par šo firmu, ka ir apkrāpti cilvēki gan Latgalē, gan Kurzemē, gan Vidzemē. Vēl ir apkrāpti lieli uzņēmumi, skolas, kultūras nami.”
2017.gada sākumā Vallija un viņas vīrs Jānis saņēmuši Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes paziņojumu, kas izsūtīts kopumā 77 cietušajiem. Kriminālprocess izbeigts pret vienu no krāpnieciskās firmas īpašniekiem, jo viņš ir miris.
Šajā lietā ir iesaistītas arī citas personas, tāpēc izmeklēšana vēl turpinās, lai gan policijā atzīst – cerēt uz rezultātiem vairs nevarēs.
“Ja jau 2008.gadā to jautājumu pacēla “Latvijas Avīze, un bija tik daudz cilvēku apmuļķoti, tik daudz iestādes, vai tiešām tik ilgi bija jāvāc tie pierādījumi?” prasa Vallija.
Valsts policijā arī atzīst, ka desmit gadi ir ilgs laiks izmeklēšanai: “No vienas puses, tas ir labi, ka policija tomēr ir kaut ko darījusi, ja arī pēc desmit gadiem cilvēki saņem paziņojumu par procesu, par kuru pats jau bija aizmirsis. Bet attiecībā uz konkrēto gadījumu, protams, desmit gadi, nav šaubu, ir ilgs laiks jebkurai izmeklēšanai,” saka policijas preses pārstāvis Dairis Anučins.
Zvērināts advokāts Artūrs Zvejsalnieks norāda, ka desmit gadi izmeklēšanai ir visai iespaidīgs laiks: “Desmit gadi nav normāli. Desmit gadus varētu izmeklēt kaut kādu ārkārtīgi sarežģītu lietu ar simtiem dalībnieku, slepkavību, kur tik ātri nevar noskaidrot, kur iesaistīti tik daudz cilvēku. Ar parastu lietu vajadzētu normāli tikt galā gada laikā.”
Advokāts zina stāstīt, ka tiesu praksē esot vēl bezjēdzīgākas tiesvedības: “Slavenākais gadījums ir buljona kubiciņa zādzība 17 santīmu vērtībā, ko izskata trīs tiesu instancēs. Man tagad [ir lieta par] dažu desu luņķu zādzību, kuri tika atgriezti veikalā neskarti. Resursi tiek tērēti uz tādām sīkām, bezjēdzīgām lietām. (..) Normālā valstī nākošajā dienā tas cilvēks būtu pie tiesneša, saņem naudas sodu, piespiedu darbu, mēnesi ieslodzījumu. Mēs uz šīm lietām buksējam gadiem.”