Ar Kitiju Umbraško sarunājās Latvijas Radio žurnāliste Sintija Ambote. 

Sintija Ambote: Jūs izglītībā ienācāt no pavisam citas nozares, pastāstiet mazliet par pirmsākumiem, kā un kāpēc jūs nonācāt līdz skolotāja profesijai?

Kitija Umbraško: Mana pirmā izglītība ir politoloģija, bet kaut kā viss notika tā, ka mans tēvs mani iesaistīja sava uzņēmuma darbībā. Līdz ar to man tie pirmsākumi ir sākušies ar ģimenes uzņēmumu, ar ražošanu, kas man arī ir devis tādu rūdījumu. Tāpēc man šobrīd ir vieglāk strādāt un sevi atrast arī kaut kādās krīzes situācijās. Pēc tam strādāju būvniecības uzņēmumā, tieši personāla vadībā, bet tad, kad piedzima mani bērni, es redzēju to veidu, kā es varu palīdzēt saviem bērniem iegūt zināšanas, iemācīt prasmes. Un es sajutu to iespēju, ka es varu palīdzēt ne tikai saviem bērniem, bet arī citiem. Līdz ar to es visu laiku paralēli savam pamata darbam meklēju informāciju Latvijas Universitātē un izglītojos dažādos kursos. Tad pienāca arī brīdis, kad mana vīzija vispār vairs nesaskanēja ar to, ko es darīju tajā brīdī. Pilnīgi nejauši atradu informāciju par pedagoģijas kursiem, kas man dod iespēju strādāt skolā.

Tagad jūs jau otro gadu strādājat skolā Rīgā?

Jā, Rīgā, un esmu jau ar oficiālu dokumentu par augstāko izglītību pedagoģijā. Esmu skolotāja divās skolās – Rīgas Franču licejā un Rīgas 22. vidusskolā.

Ar kādām klasēm strādājat?

Es strādāju posmā no 1. līdz 9. klasei. Plus vēl esmu speciālais pedagogs un strādāju ar bērniem, kam ir mācību grūtības. Tad, kad es pirms diviem gadiem iestājos Latvijas Universitātes programmā "Mācītspēks", tad es gāju ar mērķi oficiāli iegūt augstāko izglītību pedagoģijā un otro gadu paralēli ņemt vēl darbam programmu tieši speciālā un iekļaujošā izglītība.

Kāpēc?

Tāpēc, ka mēs esam jau trešo gadu tādā pārmaiņu posmā, ka mums, pieaugušajiem, ir jāmācās pieņemt nevis katram sevi un citus pieaugušos, bet arī bērnus. 

Pēdējo divu gadu laikā ir izkristalizējies, ka bērni paliek citādāki. Kovida laiks ieviesa korekcijas uzmanības noturēšanā, bērnu uzvedībā, bet mums ir jāmāk iekļaut visi tajā skolas vidē, mēs nedrīkstam atstumt tikai tāpēc, ka kāds ir citādāks.

Turpinot par pandēmiju, ko tas jums praktiski nozīmē, kā bērni atgriezās skolās, kā jūs izjutāt to atšķirību? Kas šobrīd notiek skolas vidē?

Es laikam teikšu tieši – kā no ķēdes norāvušies! Divus gadus sēdēt mājās pie ekrāniem ir ļoti grūti. Tas ietekmēja ne tikai pieaugušos, bet arī bērnus. Protams, ne visiem ir grūtības atgriezties skolā, bet tas, ko mēs redzam, ka viņi nemāk sevi savākt un nevar nosēdēt šīs 40 minūtes. Tāpēc mēs runājam par dinamiskajām pauzēm sākumskolas bērniem, kad bērnam ir kādu minūti kaut kas pilnīgi cits jāizdara, lai viņš atkal varētu turpināt savu darbu. Un šie divi gadi parādīja to, ka mums ir jāmaina pieeja mācībām. Tajā attālinātajā režīmā bērnam zūd interese par mācībām, jo viņš saprot, ka var mācīties citādāk, bet, atgriežoties skolā, viņam ir grūtāk pierast pie šī režīma, ka skolā ir sava kārtība un tu vairs neesi viens, bet tu klasē esi ar 30 citiem bērniem, ar kuriem ir jārēķinās.

Ja nav uzmanības augstā līmenī, tad, visticamāk, arī tā mācību kvalitāte krītas. Kā jūs to redzat, vai bērnu zināšanas ir pasliktinājušās?

Zināšanas krītas. Mācīšanās grūtības parasti ir saistītas ar to, ka viens vai otrs priekšmets neveicas. Tie ir pamata priekšmeti – matemātika, valodas, dabas zinības. Taču vislielākās grūtības bērniem šobrīd saistās ar lasītprasmi, kas ir visa pamats.

Ir riski, ka bērniem būs grūtāk pabeigt semestri vai mācību gadu?

Jā, protams. Tāpēc skolās arī tiek piesaistīti ne tikai speciālie pedagogi, bet arī skolotāju palīgi, kas fiziski sēž bērniem līdzās stundās un palīdz mācīties uzreiz. Te ir vajadzīgs laiks. Līdz ar to es domāju, ka šis mācību gads būs tāds pilnvērtīgs pēc tās kovida pandēmijas un mēs varam strādāt ar tādu pilnu jaudu.

Otrs būtisks aspekts šogad arī skolu vidē ir ukraiņu patvēruma meklētāju bērni Latvijā. Vai skolās, kur jūs strādājat, arī ir šie audzēkņi?

Mums ir Rīgas 22. vidusskolā. Mums parādījās pirmie ukraiņu bērni jau aprīlī, un šajā mācību gadā ir jau ap 70 bērnu.

Kāda ir jūsu pieredze līdz šim, jau strādājot ar šiem bērniem, kādi ir izaicinājumi?

Te ir valodas barjera, jo ir ukraiņu bērni, kas atsakās runāt arī krievu valodā. Tie īpaši ir vidusskolas posma bērni, kas vairāk apzinās to, kas notiek Ukrainā. Vienlaikus viņi nezina arī angļu valodu, un tad mēs mēģinām stāstīt, ka mēs esam šeit, lai viņam palīdzētu pabeigt skolu un iekļauties. Ja mēs runājam tieši par sākumskolu, tad mūsu skolā ir sistēma, ka mēs dalām prioritārajos mācību priekšmetos klasi – mūsu bērni un ukraiņu bērni, jo ukraiņu bērniem ir piesaistīti ukraiņu pedagogi, kas mums palīdz. Latviešu pedagogi sadarbojas ar ukraiņu skolotājiem, lai šiem bērniem vairāk palīdzētu mācīties. 

Te ir jāņem vērā arī psihoemocionālā puse, jo šiem bērniem ir paaugstināta jūtība.

Kā tas izpaužas klasē?

Piemēram, manā stundā viena meitenīte pēkšņi no tā, ka vienā ielas pusē pīpināja mašīna, paslēpās zem galda. Bet man patīk tas, ka citi bērni to uztvēra normāli, jo mēs to esam izrunājuši, ka mēs nevienu neapsmejam un nerādām ar pirkstu par tādu rīcību, es teiktu, mēs pat nepievēršam tam uzmanību, un, kad viņa komfortabli jūtas, viņa pieceļas un apsēžas krēslā. Tāpat ir reizes arī, kad šie bērni pēkšņi klasē sāk raudāt, jo nevar izturēt skaļo skolas troksni. Tāpat ir reizes, kad klasē kaut ko vairs nesaprot. Ukraiņu bērni patiesībā ļoti centīgi mācās latviešu valodu, bet, piemēram, matemātikā, kad raksta uz tāfeles kādu kombināciju, tad tas bērns bļauj, ka viņš nesaprot, un tad skolotājam jāmēģina skaidrot, līdz viņš pats atkal apzinās, ka viņš var to izdarīt.

Līdz ar to mēs šiem bērniem no jauna mācām apzināties viņu pašu vērtību.

Kā jums šķiet, nākotnē raugoties, vai šie bērni integrēsies šeit Latvijā?

Grūti pateikt, laiks rādīs, un šeit būtiska arī ģimenes attieksme.

Mainot sarunas kursu no bērniem uz pašiem skolotājiem, jūs minējāt, ka mācījāties politoloģiju, – kā vērtējat šī gada norises izglītības politikā, tāpat plānoto un atcelto skolotāju streiku?

Jā, es streiku atbalstīju, es atbalstīju savus kolēģus, jo es uzskatu, ka daļa skolotāju saņem neadekvāti zemu algu par savu slodzi, jo tas nav tā, ka mēs atnākam uz stundu un tikai novadām, bet te ir nepārtraukts darbs. Un es gribētu, lai arī Izglītības ministrija ne tikai runātu par kaut kādām vīzijām un plāniem, bet arī fiziski atnāktu uz skolām un pavadītu tur dienu vai divas, lai redzētu to reālo skolotāja darbu, jo pēc tā, ko es dzirdu, kā runā, tad, piedodiet, viņi nezina reālo situāciju. Skolotāja darbs ir mans sirds darbs.

Kāpēc ir forši būt par skolotāju?

Tāpēc, ka tu redzi sava darba rezultātu, kad tas bērns ir kaut ko iemācījies, un tā ir tā vērtība.