Sveču darbnīca, ne ražotne
Biedrības “Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi” dienas centrā ik dienu satiekas 24 cilvēki vecumā līdz 40 gadiem. Viņiem ir ļoti nopietnas mentālas problēmas, bet viņi iemācījušies radīt tik brīnišķīgas sveces, ka tās aizceļojušas pat uz daudzām pasaules valstīm. Sveču darbnīca atrodas Rīgā, Imantā. Ik dienas tajā cilvēki ar speciālām vajadzībām saražo vairāk nekā 100 sveču, kuras pārdodot vēlas realizēt sapni par grupas māju. Tā kalpos kā pierādījums, ka cilvēkiem, kuru veselības problēmas ir slogs, pelnījuši izdzīvot savu dzīvi un kļūt par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem.
Biedrības “Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi” sociālais projekts – sveču darbnīca – darbojas jau piecus gadus, un cilvēki ar smagām, nopietnām mentālām un citām veselības problēmām šeit darina sveces. Dienā vairāk nekā 120 gaismas un siltuma nesēju, kuras aplūkojot šķiet, ka strādājuši profesionāli mākslinieki.
Grigorijs, Lāsma un Mārtiņš demonstrē savus pienākumus sveču radīšanā. Grigorija vismīļākā nodarbe ir parafīna laušana gabaliņos, Lāsma to kārto veidnēs, savukārt Mārtiņš brīdina, kad kolēģe darbu ir paveikusi.
“Šī ir darba prasmju apgūšana. Šī nav ne rūpnīca, ne ražošana, šī ir darbnīca. Speciāli izveidota, lai mūsu jaunieši ar ļoti smagiem attīstības traucējumiem, kompleksiem traucējumiem varētu apgūt darba prasmes. Jo darbs – tie ir pienākumi, tās ir darba attiecības, ka man ir jāuztaisa tā svece, kura ir pasūtīta, nevis tā, kuru es gribu. Tas ir ārkārtīgi nozīmīgi, jo tad,
kad šī svece tiek uztaisīta tāda, kādu kāds ir pasūtījis, un šis pasūtītājs to sveci aiznes prom, stāja mainās: cilvēks aiznesa to sveci, kuru es uztaisīju. Tātad mans darbs kādam ir vajadzīgs!
Un tas ir lepnums, kuru nevar iemācīt vai mākslīgi attīstīt. Tas ir tas lepnums, kas cilvēka sirsniņā mīt – es esmu lepns par savu padarīto darbu,” skaidro biedrības “Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi” ergoterapeite Dita Rituma.
Pirmsākumos sveču darbnīcā parafīna krāsu nebija daudz, bet tagad dienas centra iemītnieki darbojas ar 95 krāsu toņiem. Protams, gatavojoties svētkiem, vispieprasītākās sveces ir valsts karoga krāsās. Tās veido cauru gadu, jo process ir sarežģīts. Svecei ir trīs kārtas, kas jāveido atsevišķi.
“Mēs izmantojam profesionālu parafīnu. Ļoti dārgu, vedam no Nīderlandes. Bet tas ir tā vērts, jo šis parafīns ir specifiski attīrīts, lai nebūtu izgarojumu. Gan Grigorijs, gan Lāsma, gan Mārtiņš strādā bez cimdiem. Mums nav nepieciešami respiratori, jo šī ir pilnīgi droša vide. Un mums ir svarīgi, lai šim gala produktam – svecītei, ko cilvēki dedzina – nav izgarojumu,” skaidroja Rituma.
Misija – uzcelt māju patstāvīgai dzīvei
Ikvienai svecei, kas tapusi mājīgajā darbnīcā, ir ļoti cēla un centra klientiem ārkārtīgi svarīga misija. Biedrība jau nosaukumā gluži vai “iekodējusi” mērķi, ko vēlas sasniegt nākotnē. Biedrībā uzsver pārliecību, ka ikvienam ir tiesības dzīvot pilnvērtīgi, neskatoties uz dzīves kvalitāti ietekmējošu saslimšanu.
“Ir pēdējais laiks mainīt ilgstošās institucionālās aprūpes sistēmu pret normāliem pakalpojumiem, lai ikviens cilvēks var piedzīvot savu dzīvi. Nevis vienkārši būt ierobežotā vidē ar daudziem citiem cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem tikai tāpēc, ka viņam vajag vairāk atbalsta,” norāda biedrības “Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi” vadītāja Inga Šķestere.
Biedrība ilgus gadus analizējusi, pētījusi, izstrādājusi metodiskus materiālus, sekojusi notiekošajam ilgstošās sociālās aprūpes centros, un ir pārliecināti – cilvēkiem ar speciālām vajadzībām ir jādzīvo kā pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem, nevis dienas jāpavada, guļot specializētos pansionātos.
“Darbojoties un mēģinot ietekmēt sociālo politiku un cerot, ka valsts veidos pakalpojumus, mājokļu pakalpojumus cilvēkiem ar ļoti smagiem traucējumiem, lai viņi nenonāk pansionātos. Ir vajadzīga ne tikai nodarbinātība, bet arī mājas cilvēkiem, kur dzīvot.
Mēs zaudējām cerību, ka mēs sagaidīsim no valsts, kad šādi pakalpojumi tiks izveidoti.
Mēs sapratām, ka ļoti daudz laika tam esam veltījuši. Nevar teikt, ka tas ir zemē nomests laiks, bet tomēr nav tas rezultāts sasniegts, kādu mēs vēlētos. Tāpēc mēs esam ķērušies klāt, lai paši izveidotu grupu māju pakalpojumu cilvēkiem ar ļoti smagiem attīstības traucējumiem. Zināmā mērā tas ir tāds izmisuma solis. Tā tam nebūtu jābūt, ka mums būtu jātirgo sveces un jālūdz ziedojumi, jo tā ir valsts atbildība, tas ir valsts pienākums,” saka Šķestere.
“Ja mēs dienas laikā kopā ar jauniešiem varam saražot maksimums 150 sveces, tad, lai pārdotu miljons sveču, mums vajag ļoti daudz laika. Un neviens no mūsu jauniešu ģimeņu vecākiem nesagaidīs to brīdi, kad mēs pārdosim miljons sveču,” norāda ergoterapeite Rituma.
Šo jauniešu vecākiem tās ir lielas raizes – kas notiks ar šiem jauniešiem, kad ģimenes locekļi vairs nebūs spējīgi par viņiem parūpēties.
Iecerēts, ka grupu mājā dzīvos 16 cilvēki. Tie būs četri savā starpā savienoti nami, kuros dzīvos jaunieši ar speciālām vajadzībām. Katrs savā nelielā dzīvoklītī. Viņi paši veidos savu dzīvi, attiecības, mācīsies, darbosies biedrības dienas centrā un, protams, turpinās liet sveces.
“Tas pirmais solis mūsu grupu mājas celtniecībā ir izdarīts – mēs esam iegādājušies zemes gabalu. Tur viena daļa ir cilvēku ziedojumi un viena daļa ir mūsu jauniešu darbs. (..) Tur ir katra mūsu jaunieša rokas pieliktas pie šī zemes gabala iegādes,” saka biedrības ergoterapeite.
“Ir jādod cilvēkam iespēja piedzīvot savu dzīvi. Nevis vienkārši būt par aprūpes objektu, bet piedzīvot savu dzīvi,
jo ikvienam cilvēkam, lai cik smagi traucējumi būtu, tas ir ļoti nozīmīgi,” skaidro biedrības vadītāja.
Ikviens var atbalstīt šo ieceri un sniegt cilvēkiem ar speciālām vajadzībām iespēju dzīvot tādu pašu dzīvi, kādu pārējā sabiedrība uzskata par pašsaprotamu. Tas iespējams, ne tikai iegādājoties īpašās sveces, bet arī ziedojot.
