Vidzemē bērnunama audzēknis atsauc liecības
Pārkāpumus bērnu aprūpes iestādes vislabāk var pamanīt pašvaldībā, piemēram, bāriņtiesa, kas reizi vai divas reizes gadā dodas ar bērniem aprunāties, un vēl ir pašvaldības sociālais dienests. Ir arī skolas, ģimenes ārsti un citi cilvēki blakus, bet ārpus tā saucamās „sistēmas”. Plānotās un neplānotās vizītēs aprūpes centrus apmeklē Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija un par situāciju reizi gadā ziņo arī Tiesībsarga birojs.
Un tieši tiesībsargs iepriekš konstatēja sabiedrisko mediju pētniecības ciklā „Sistēmas bērni” izgaismotajiem pārkāpumiem līdzīgu situāciju - bērnu sūtīšana uz internātiem un ievietošana psihoneiroloģiskajās slimnīcās notiek arī citos Latvijas bērnunamos. Par konstatētiem personāla vardarbības gadījumiem un par iespējamu seksuālu vardarbību audzēkņu starpā Salas pagasta bērnunamā „Līkumi” pēc tiesībsarga iniciatīvas uzsākts kriminālprocess.
Arī Vidzemē eksperti, vērtējot bērnu individuālās vajadzības šogad un pērn, uzrakstījuši oficiālu iesniegumu bērnu inspekcijai par vardarbības gadījumu Valkas novada Ērģemes bērnunamā, balstītu uz kāda zēna liecībām. Vēl notiek izmeklēšana, taču prognozējams, ka tā beigsies bez rezultāta, jo pēkšņi puika ar inspektoriem runāt atteicies.
Bērnunama direktore Agrita Poga apstiprināja to, ka pašlaik notiek izmeklēšana, bet bērns esot samelojies.
“Te viens bērns tā kā pasūdzējās, bet viņš sameloja, jo tad, kad pēc tam Bērnu inspekcija sāka par to interesēties, tad viņš to visu noliedza, ka tā nav taisnība,” stāsta Poga.
“Bija gribējis iet ārā pīpēt pēc atļautā laika. Audzinātāja viņu nelaida, tā kā piestājās durvīm priekšā un viņam tas nepatika. Kad pēdējo reizi bija Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, viņi jau pateica, viņiem nav nekādu materiālu, kādēļ to lietu turpināt,” skaidro Poga.
Inspekcijā apstiprina, ka vardarbības gadījums neesot apstiprinājies, jo zēns par šo tematu runāt atsakoties, grupas biedri apliecinot, ka viņš patiešām samelojies.
Jelgavas bērni sāk atsaukt liecības
Cik liela ir uzraugošo instanču ticība bērniem un kāpēc viņi reizēm izvēlas labāk paklusēt? Radio zināms, ka izmeklēšanas laikā Jelgavā, kurā vāc pierādījumus pret trīs audzinātājām, bērni sākuši savas liecības atsaukt vai noliegt. Tādā gadījumā lietvedību varētu izbeigt.
“Kad viņu sāk pratināt, intervēt, viņš sāk domāt par sekām, par rezultātiem un, iespējams, tāpēc arī maina savas liecības, jo saprot - no tā viņš neko neiegūs, viss beigsies ar kaut kādiem varbūt izteiktiem draudiem un spiedienu. Viņš netic, tas bērns vairs netic sistēmai,” pieļauj tiesībsargs Juris Jansons.
Arī Jelgavā šāda situācija varētu būt iespējama, jo bērni jau otro mēnesi izmeklēšanas laikā tāpat dzīvo bērnunamā un vadītāja Maija Neilande tagad tur uzturoties krietni biežāk nekā iepriekš, arī naktīs.
Situācijā, kad vienlaikus sistēmai varam tērēt pat divus tūkstošus eiro mēnesī par vienu bērnu, aizvien naudas trūkums ir galvenais arguments, kādēļ nekas nemainās.
Daudzkārt mazākas summas saņem audžuģimenes, un neesot naudas arī pasākumiem, darbam ar ģimenēm, lai bērni no tām nebūtu jāizņem vispār, un personāla algām, kas, iespējams, ietekmē attieksmi pret darbu.
Vienai audzinātājai Bērnu inspekcija ļāvusi darbā atgriezties. Radio zināms, ka nav izdevies savākt pietiekamus pierādījumus, jo bērni no iepriekš sniegtajām liecībām atsakoties. Tikmēr divas citas bērnunama audzinātājas aizvien ir atstādinātas, vēl divas ar iesniegumiem nesaistītas aprūpes personas uzrakstījušas atlūgumu. Tikmēr iestādes vadītāja Maija Neilande, kas pati figurē vairākās iespējamas vardarbības epizodēs, atkāpties negrasās.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Inga Krastiņa Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” apstiprināja, ka vienā administratīvā pārkāpuma lieta ir izbeigta, līdz ar to vairs nav pamata viņas atstādināšanai no darba.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Inga Krastiņa Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” apstiprināja, ka vienā administratīvā pārkāpuma lieta ir izbeigta, līdz ar to vairs nav pamata viņas atstādināšanai no darba.
Krastiņa arī sacīja, ka “negribētu teikt, ka bērni atsakās no liecībām, nav pamata tā domāt“. Viņa sacīja, ka notika pārrunas ir ar 35 bērniem, bērni runājuši un informāciju snieguši, un nav pamata domāt, ka viņi kādu informāciju nav snieguši. Arī liecinieku viedoklis tiek uzklausīts, un pārbaudīti dokumenti. Plašāk par izmeklētajām administratīvā pārkāpuma lietām viņa nevar runāt. Arī Neilandes atstādināšanai vai lietas nodošanai policijai, lai sāktu kriminālprocesu, šobrīd nav pamatojuma, norādīja Krastiņa.
“Tā kā liela draudzīga kompānija”
Par atbildīgo uzraugošo iestāžu spēju saskatīt problēmas un rīkoties tiesībsargs Juris Jansons ir kritisks.
“Mēs esam jau rakstījuši gan uz valdību, gan uz Bērnu tiesību aizsardzības inspekciju. Reakcija ir bijusi nekāda, “mēs esam veikuši pārbaudes, viss ir kārtībā”,” saka tiesībsargs.
Viņš norāda, ka kopīgajos pasākumos vai konferencēs, kur ir pašvaldības bāriņtiesu, pašvaldību sociālie darbinieki, bērnunamu darbinieki vai vadītāji, “viņi ir tā kā tāda liela draudzīga kompānija”.
“To es salīdzinātu, iedomājieties, izmeklētājs, prokurors un tiesnesis, apsūdzētais un cietušais, visi draudzīgi, roku rokā, tā teikt, ballē,” nosaka tiesībsargs.
Ir pamats analizēt pieņēmumu, ka pašvaldībās sistēmas, kas uzbūvētas ap bērnunamiem, izveidotas tā, lai ieguvēji būtu visi. Bērnunamus finansē pašvaldības, personālam ir darbs, un iegūst arī internātskolas, kas atrodas pašvaldības teritorijā.
Iespējams, situāciju varētu daļēji atrisināt iecere nākamgad vairs nepiešķirt valsts finansējumu internātskolu uzturēšanai, tomēr nevar cerēt, ka tas mainīs sistēmu kardināli.
Ne visi eksperti steidz ziņot par pārkāpumiem
Tikai divas ekspertu komandas izvēlējušās ziņot par bērnunamos redzētajiem pārkāpumiem. Biedrības „Bērni bērniem” psiholoģe Andrija Likova atceras, ka arī viņas komandā lēmuma pieņemšana nav bijusi vienprātīga.
“Visa mūsu komanda kopā koridorā dzirdēja no tā aprūpes personāla šo emocionālo vardarbību, tās izpausmes. Mēs runājām par to, ka ir jāziņo. Par to ir jārunā, un pretestība diemžēl arī tiek saņemta, jo tas teksts ir tāds – “vai mēs neaizvainosim personālu, ja mēs tik tieši par to runāsim”,” atceras Likova.
Par personāla neaizvainošanu ieminējusies biedrības ergoterapeite Zanda Timma, kura gan par to bija nerunīga.
“Es atvainojos, es nezinu, vai es esmu tiesīga jums kaut ko komentēt šajā situācijā. Es nezinu, vai es būšu pareizais cilvēks, kam jautāt. Es tā kā gribētu atturēties no komentāru sniegšanas,” sacīja Timma.
Var uzskatīt, ka citas vērtētāju grupas neko nekonstatēja, bet, iespējams, vai par to var būt droši?
“Mums ir kaut kādas intereses un bieži vien, pašsaglabāšanās instinkta vadīti, mēs šo to pieciešam. Tad izšķirties, kurā brīdī kas ir patiesi un kur vēl paša intereses iemaisās, es kaut kā tā….” par to, kāpēc daži izvēlas neziņot un pašvaldības gadiem neredz problēmas, spriež vērtētāju grupas, biedrības „Bērni bērniem” vadītāja Ieva Kalniņa.
Kā to varēja nepamanīt skolotāji, ārsti, personas ārpus bērnunama? Iespējams, ka cits citu piesedz ne tikai pilsētā, bet arī pieaugušie, kuru pienākums būtu ziņot. Uz notiekošo piever acis ne tikai Jelgavā.
Sarunā ar Bērnu inspekcijas atbildīgās nodaļas vadītāju Ingu Krastiņu top skaidrs, ka Jelgava inspektoru redzeslokā nonākusi ne pirmo reizi un sūdzības par šo bērnunamu figurē ar zināmu regularitāti. Visbiežāk pārbaudes beidzas bez iznākuma. Krastiņa pat pieļauj, ka par notikušo lielāka atbildība būtu jāuzņemas projekta uzraudzītājiem, nevis izmeklētājiem.
“Droši vien, ka šeit ir strīds starp divām pusēm – vērtētāji un iestāde. Un tas viņiem jārisina sadarbībā ar plānošanas reģionu, ir jānāk kopā un jāskatās, kur ir bijušas problēmas, kāpēc tā informācija atšķiras bērnunamam un vērtētājam,” saka Krastiņa.
Asa reakcija neseko
To, vai Jelgavas bērnunama darbinieki un iestādes vadītāja pašvaldībai būtu jāatlaiž, pašvaldība skaidri nepasaka.
Pirms diviem gadiem, komentējot aprakstītos, līdzīgos pārkāpumus, ko konstatēja Tiesībsarga birojs, inspekcija pauda viedokli, ka situācija ir pārspīlēta. Par iespējamas vardarbības gadījumiem bērnunamā „Līkumi” uzsākts kriminālprocess. Tajā pašā laikā inspekcijas darbinieki vardarbību, seksuālo vardarbību un virkni citu pārkāpumu tur nekonstatēja.
“Mēs nemēdzam pārbaužu rezultātus nodot Ģenerālprokuratūrai vērtēšanai. Mūsu pieeja ir tāda, ka katrs bērns un situācija ir jāvērtē individuāli,” pirms diviem gadiem klāstīja toreizēja inspekcijas vadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa.
Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā lielākā daļa lietu tiek izbeigtas. Viens no biedrības „Bērni bērniem” iesniegumiem adresēts arī Bērnu inspekciju pārraugošajam labklājības ministram Jānim Reiram (“Vienotība”). Viņš ir atbildīgais par Deinstitucionalizācijas projektu un sistēmā problēmas nesaskata.
Ministrs uzskata, ka nevar visu novelt uz inspekciju, jo tai ir ļoti ierobežots cilvēku skaits”, un atbildība jāuzņemas pašvaldībai.
Ekspertu iesniegumus par Jelgavas bērnunamā konstatēto Latvijas Radio nodeva arī divām Saeimas komisijām - Cilvēktiesību komisijai un Sociālo lietu komisijai. Deputāti solīja pievērst uzmanību. Iepazīstoties ar iesniegumu saturu, Sociālo lietu komisijas vadītāja Aija Barča (Zaļo un zemnieku savienība) situāciju raksturoja kā šokējošu.
Bet jau pēc nedēļas Radio rīta intervijā Barča atturējās Jelgavas gadījumu saistīt ar kopējo sistēmu. Komisijā bija aicināts labklājības ministrs, taču neviens deputāts par bērnunamu neuzdeva nekādus jautājumus.
Cilvēktiesību komisija turpinās vērtēt situāciju
Cilvēktiesību komisijas vadītāja Inese Laizāne (Nacionālā apvienība) savukārt pieļauj, ka Jelgavas bērnunamā fiksētais nav izņēmums, un uzsver, ka “būtiski to tā neatstāt, neielikt atvilktnē, un izlikties, ka, to noklausoties, likumi nav jāmaina un viss ir kārtībā”. Viņa solīja aicināt uz komisijas sēdi Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāju Ilonu Kronbergu un arī aicināt uz diskusiju Pašvaldību savienību.
“Visšokējošākais man bija viens teikums, ka nav jau jēgas sūdzēties, mēs esam pieraduši un tā te visu laiku notiek. Šī bezcerība man likās visgraujošākā, jo tas liecina, ka cilvēkiem vairs pat nav cerības, ka kaut kas var mainīties, un to gan nevar pieļaut,” uzsver Laizāne.
“Tas notiek, tāda sajūta, ka slēgtā iestādē kā cietumā, kur kāds nejauši iekļūst. Tur ir jādarbojas, citādāk mēs tā kā parunājam, un pēc tam aizbrauc inspekcija un pasaka, nu jā, tā īsti nebija, bērni pārspīlē vai vēl kaut ko. Šeit ir fakti un liecinieki, kas to ir apliecinājuši,” saka komisijas vadītāja.
