Latvijas Radio Aini Grīnbergu satiek Jaunā Rīgas teātra administrācijas pagaidu telpās – divstāvu koka mājā līdzās Tabakas fabrikai. No pagraba nāk šķebinoša kanalizācijas smaka. Tikai nesen, vairākus mēnešus pēc teātra ievākšanās, ēkas apsaimniekotājs „Valsts nekustamie īpašumi” mazajā ēkā sācis ierīkot ventilāciju. Varbūt vairs nesmirdēs, cerīgi nosaka Ainis.
Tabakas fabrikas ēka ziņu virsrakstos nonākusi arī pēc Jaunā Rīgas teātra pārcelšanās. Pārsvarā – būvdarbu plānošanas absurdu dēļ, ko aktieri un teātra tehniskie ļaudis tagad diendienā izjūt uz savas ādas. Aiņa Grīnberga rādītie traģikomiskie piemēri izgaismo nepilnības valsts īpašumu apsaimniekošanā, kad satiekas laika, naudas un iedziļināšanās trūkums.
„Pabrauksim ar liftu? To, kurš ik pa laikam iesprūst,” piedāvā Ainis.
Lifts, kas skatītājus ved uz teātra zālēm augšstāvā, kopš septembra iesprūdis divreiz. Latvijas Radio gan uzbrauc bez aizķeršanās un dodas uz zāles aizskatuvi, kur Ainis Grīnbergs tagad spiests lauzīt galvu par vienu no daudzajām projektētāju un apsaimniekotāja neatrisinātajām problēmām.
„Lūk, aizkulises. Aktieriem vajag uz tualeti. Ko darīt? Tātad viņi skrien… Iziesim to ceļu?” Garš gaitenis līdz kāpnēm. Divi stāvi uz leju. Un pēc tam viss ceļš atpakaļ. Izrādes laikā, starp ainām. Lai gan teātris projektētājiem vairākkārt lūdzis ierīkot tualeti arī pie skatuves, tas nav izdarīts.
Risināt šo problēmu Ainim Grīnbergam lūdz arī gaitenī satiktā aktrise Baiba Broka. „Augšā ir jāierīko bioloģiskā tualete,” viņa uzsver. „Par to mēs domājam, bet bez ventilācijas visa tā smaka iziet ārā, kad tā bioloģija ēd visu to kopā. Tad smirdēs visa zāle, visa māja. Nav kur to novadīt,” skaidro Grīnbergs.
„Nu labi, tad sāksim vismaz ar translāciju…” lūdz aktrise. Translācija gan drīz būšot. Tie ir skaļruņi aktieru ģērbtuvēs, lai visu izrādi nebūtu jāsēž aizkulisēs un varētu sekot līdzi, kad jāiet uz skatuves. Tādi ir gandrīz visos teātros un operā. JRT aktieri, kuru ģērbtuves no skatuves šķir vairāki stāvi, pagaidām spiesti strādāt bez translācijas.
„Cik es sapratu, ekonomējot līdzekļus, izņēma ārā. Tie cilvēki, kas būvē… Nu, cik tad ir Latvijā teātru būvēti un pārbūvēti? Viņi jau vienkārši nezina, kas ir prioritāte,” saka JRT tehniskais direktors.
Kostīmu žāvētava ar vienu radiatoru, virtuve bez nosūces, izlietnes bez kājām, gaisa aizkars bez siltā gaisa, vītņu kāpnes, pret kurām viegli atsist galvu.
Tā Ainis Grīnbergs uzskaita tikai dažas no lietām, kas liecina par paviršību un izpratnes trūkumu teātra jauno telpu iekārtošanā. „Vakar frizētavā pazuda gaismas. Nodega tautā sauktās „droseles”, bet abām lampām vienlaikus,” stāsta Grīnbergs.
JRT šajās telpās ir tikai īrnieks un bez „Valsts nekustamo īpašumu” atļaujas neko labot nedrīkst – tā būtu iejaukšanās garantijas remontā.
„Murgs,” tā JRT direktora vietnieks saimnieciskajos jautājumos atbild, ko lielam teātrim nozīmē pārcelties uz citām telpām. Ainim Grīnbergam šī vasara esot bijusi trakākā 22 gadu laikā, kopš viņš strādā Jaunajā Rīgas teātrī.
„Sākumā jau ar visu pārbraukšanu bija tā interesanti. Mums teica: ātri, ātri, sāciet pārvest! Mēs sākām pārvest galdniecību – dekorāciju remontdarbnīcas aprīkojumu. Lāčplēša ielā visu sakrāmējām, mums teica: piemēram, 17.jūlijā jūs varat vest. Atvedām uz šejieni, nevienā telpā nekas nav gatavs. Saka: lieciet pagalma vidū tos instrumentus. Tā viņi tur arī divarpus mēnešus nostāvēja. Apsedzām, protams, bet veidojās kondensāts un metāla virsmas aprūsēja.”
Lai iztīrītu vecās Lāčplēša ielas telpas un visu pārvestu, ar kolēģiem kopš pavasara strādājuši bez atelpas.
Kravājoties atradusies arī kāda relikvija: grima spogulis ar parakstu „Ēvalds Valters”.
„Tas tagad pie [Kaspara] Znotiņa goda vietā uz grima galda stāv,” viņš pasmaida.
Runas par Lāčplēša ielas 25.namam vajadzīgo remontu Ainis Grīnbergs sakās dzirdējis jau kopš deviņdesmito gadu vidus, kad no kombināta „Daiļrade” atnāca strādāt uz JRT.
Vai viņam kādreiz nāca prātā, ka ilgosies pēc pazīstamajām Lāčplēša ielas problēmām?
„Lāčplēša ielā tās problēmas nemaz nebija tik lielas kā šeit [Tabakas fabrikas telpās].
Mēs taču te daudzās lietās esam pārvākušies soli atpakaļ. Lāčplēša ielā ventilāciju varēja ieslēgt dežurants. Šeit ir jāskrien pie katra agregāta atsevišķi,” vēl kādu piemēru min Grīnbergs.
Kad sarunas beigās jautāts, vai viņam joprojām patīk savs darbs, Ainis Grīnbergs atbild: „Nu, brīžiem jau ir tā, ka droši vien citur būtu vieglāk. Bet viss jau ir pārejoši. Es ceru, ka Lāčplēša iela [pēc rekonstrukcijas] nebūs ar šādiem defektiem un nebūs tā aizrāvušies ar līdzekļu taupīšanu. Ja būs tāpat kā šeit, tad… tad būs grūti.”
