Vardarbības upuru pieredzes stāsti apliecina – no vardarbīgām attiecībām aiziet ir grūti. Un tam ir daudz iemeslu: piemēram, vardarbības epizodēm nereti seko medusmēneša periods, tad atkal vardarbība, un tā uz riņķi, medusmēnesim kļūstot arvien īsākam, bet vardarbībai smagākai. Ir arī ekonomiski apsvērumi – bailes palikt ar bērniem uz ielas, bailes palikt bez finanšu līdzekļiem, kauns no tuviniekiem un tamlīdzīgi. Taču ir vēl kāds būtisks apsvērums - neuzticēšanās amatpersonām. Un tai ir arī pamatojums.
Abas sievietes, kuras gatavas dalīties ar savu pieredzi, no vardarbīgiem dzīvesbiedriem šķīrušās pirms vairākiem gadiem. Abu bijušie dzīvesbiedri vardarbību nav atzinuši. Šīs sievietes vieno pieredze, ka aizejot nekas nebeidzas. Jau gadiem notiek tiesāšanās par bērniem. Ilze atzīst – bērniem ir kauns, ka mamma runā par piedzīvoto vardarbību. Savukārt pašvaldības iestādes vardarbības faktu uzskata par policijas lietu.
Ilze amatpersonām neuzticas
"Pašvaldību pārstāvji ir tādi it kā noliedzoši, kritiski pret mani. Viņi uzskata, ka es esmu tā histēriskā māte, kura mēģina kādu nomelnot," stāsta Ilze.
Viņa pēc šķiršanās palika bez mājas, ar ierobežotiem finanšu līdzekļiem un arī bez bērniem. Sākotnējais bāriņtiesas un tiesas lēmums bija atstāt bērnus pie tēva. Pēc ilgāka laika viens no bērniem ar tiesas pagaidu lēmumu ir drīkstējis atgriezties pie mammas.
"Bērns ir skaidri pateicis policijai, bāriņtiesai, ka viņam ir bail no tēva un ka viņa grib dzīvot ar mani. Bērns netic nevienam pieaugušajam, kas ir no valsts iestādēm, un es arī neuzticos," uzsver Ilze.
Vienu no reizēm, kad viņa devās uz Jūrmalas bāriņtiesu runāt par bērnu emocionālo stāvokli, sieviete ir ierakstījusi. No sarunas noprotams, ka bāriņtiesa neņem vērā to, ka sieviete ir vardarbības upuris, kā arī neizrāda iniciatīvu izvērtēt, piemēram, abus vecākus, lai noskaidrotu, vai bērni nav atstāti dzīvot pie varmākas.
Saruna bāriņtiesā
Ilze: Jūs saprotat, ka es pati cietu no viņa vardarbības. Jūs to zināt. Ir fakti.
Bāriņtiesas darbiniece: Jūs kā pieaugusī izvēlējāties ciest vai neciest, vērsties vai nevērsties. Jūs esat pieaudzis cilvēks.
Ilze: Pagaidiet, jūs zināt, kā ir ciest no vardarbības, ka jūs tā sakāt, ka tā bija mana izvēle? Es jau izsaucu policiju, un turpinās visa vardarbība joprojām. Jums liekas normāli, ka mani arestēja, aizveda rokudzelžos un bērnu izņēma no rokas? Ka tā nav vardarbība?
Bāriņtiesas darbiniece: Bet tās ir citas instances, kas regulē šo.
Ilze: Bet tur ir bērni visu laiku iesaistīti.
Bāriņtiesas darbiniece: Bet policija skatīja šo jautājumu. To gadījumu mēs policijai nosūtījām par vardarbību. Tas viss ir, to policija ir skatījusi.
Ilona cīnās, lai meitai nebūtu jātiekas ar vardarbīgo tēvu
Arī Ilona ar dzīvesbiedru šķīrās pārciestās vardarbības dēļ.
"Man ir ļoti lielas bailes, ieraugot šo cilvēku, pēc visa, ko viņš man ir izdarījis, ko viņš ir izdarījis maniem bērniem," saka Ilona.
Abiem joprojām nākas tikties tiesā. Ilona norāda, ka viņai ir bail nodrošināt bērna saskarsmi ar tēvu, kurš bijis vardarbīgs pret bērna māti. Tāpēc pieprasījusi tiesā par bērnu vienpusēju aizbildnību.
"Es viņam teicu jau šķiršanās brīdī, kad es aizgāju no viņa prom, ka es nekad neliegšu tikties ar meitu, ja viņš ārstēsies," skaidroja Ilona.
Vardarbībai lieciniece ir bijusi arī abu kopīgā meita. To, ka tēva vardarbība atstājusi iespaidu uz bērnu, apliecina vairāku speciālistu atzinumi, ieskaitot šā gada februārī izdotu klīniskās psiholoģes atzinumu, kurā teikts, ka bērnam saskarsme ar tēvu nav pieļaujama, kamēr tēvs nav izgājis psihoterapijas kursu vardarbīgām personām. Lai gan tēvs kursus nav izgājis, tas neliedz Talsu tiesnesei Vinetai Pavlovskai nostāties tēva pusē.
"Vai jums kā mātei nevajadzētu veicināt un pozitīvi ievirzīt bērnu, lai satiktos ar tēvu, jo redzat, ka tēvs ir pietiekoši aktīvs un viņš agrāk vai vēlāk gribēs satikt bērnu. Un jūs nekā neliegsiet, nekā nevarēsiet noliegt satikties ar savu tēvu. Vai jums kā mammai nevajadzētu mēģināt nolīdzināt šo situāciju?" teikusi tiesnese.
"Tas ir izmisums, tā ir reāli bezpalīdzība. Un tas bija, man liekas, trešajā sēdē, kad man sāka birt asaras, jo man likās - viss, es vairs nevaru. Bet tad es sapratu to, ka tas nozīmē, ka viņam būs atkal vara. Viņam būs iespēja atkal tikt brīvi pie maniem bērniem un atkal kontrolēt, atkal darīt pāri gan fiziski, gan emocionāli. Tad bija mirklis, [kad sapratu] - es iešu līdz galam," uzsver Ilona.
Ekspertes: Latvijā joprojām slogs ir sievietei - upurim
Centra "Marta" vadītāja Iluta Lāce norāda – daudzās Eiropas valstīs nav iedomājams, ka varmāka varētu tikties ar bērniem, pirms nebūtu apmeklējis īpašus kursus varmākām. Latvijā pagaidām tā nav.
"Lielāka ticamība joprojām ir šim varmākam. Un ļoti daudz ir šie stereotipi par to, kā tev vajadzēja uzvesties, lai tevi nesistu vai tevi nežņaugtu, vai tevi neizvarotu. Un tas ir joprojām tas slogs, vainas, ko mēs uzliekam uz cietušo. Tas ir vienkārši nejēdzīgi. Tā vietā, lai mēs paskatītos uz cilvēkiem, kas reāli ir varmākas. Kas ir tas, kāpēc viņi to dara un kāpēc mēs viņus nesaucam pie atbildības," skaidro Lāce.
"Tā ir tāda žanra klasika - traka sieviete un cienījams vīrietis, kurš demonstrē, kā kurš rūpējas par sadzīvi, par budžetu, par bērniem. Viņš sevi rāda kā ļoti tādu cienījamu cilvēku. Un sievietes, kuras vienkārši brīžiem jau jūk prātā un domā, ka jūk prātā. Tā ilgstošā vardarbības pieredzes deformē to personību cilvēkam, ka viņam tiešām sāk likties, ka viņš ir nenormāls," piebilst krīžu un konsultāciju centra "Skalbes" vadītāja Zane Avotiņa.
