Saimnieki Ilze un Valters Mitāni stāsta, ka “Jēru kluba” apmeklētāji, atbraucot uz bijušo kolhoza klubu, nereti dalās atmiņās par tur senāk piedzīvoto – no bērnības svētkiem līdz kāzām un dejām uz galdiem.
Tomēr tas, ka tagad bijušajā kolhoza klubā saimnieko aitas, nebūt nav zaudējums pagasta kultūras dzīvei, un arī ēku par arhitektūras šedevru nenosaukt. Pirms gadiem desmit, kad Ilze un Valters Mitāni pievērsās aitkopībai, šis piecdesmitajos gados celtais klubs bija vairāk nekā bēdīgā stāvoklī un par seno godību vairs liecināja tikai vinjetes ap skatuvi un sarkanā zvaigzne.
Ilze Mitāne stāsta: “Tā aitu māja mums nāca kā tāds izmisuma solis – mums sākumā nebija, kur likt aitas, un mēs viņas te ielaidām. Nu tā vienkārši apstākļi sakrita. Tad atbrauc vieni draugi ar bērniem un saka: “Kolosāli, ārprāts, cik forši!” Atbrauc otri, saka: “Žoklis atkarājas, neko tādu mūžā neesmu redzējis! Drīkst nofotografēt?” Ieliek “Instagramā”, tas aiziet, tur visi tādā pozitīvā šokā. Tas tad iedeva to spērienu – laikam patīk [cilvēkiem], laikam forši ir.”
“Jēru klubā” Latvijas Radio viesojās jau pirms trim gadiem, bet tagad doties atkal ciemos rosināja sociālajos tīklos redzētais par jaunumiem, ko Ilze ar Valteru ir īstenojuši.
Vispirms jau pašu klubu nu tik tiešām var dēvēt par klubu, jo ir gan telpa, kur rādīt aitu kino, gan balkons, no kura vērot, ja tā var teikt, aitu teātri.
“Visu var tā kā safari vērot, no augšas, no attāluma. Tad arī tās aitas nenobīstas, jo bieži ir tā, ka atnāk, es ievedu ģimeni iekšā un man visas meitenes pa durvīm ir ārā un tā arī beidzas aitu skatīšana,” stāsta Ilze Mitāne.
“Aitu kino pavisam vienkārši ir – man bija tāds tumšs tuptūzis, kam es nevarēju izgudrot pielietojumu, jo šis ir padomju laika klubs, te ir bijis pilnīgi cits izkārtojums. Augšā ir bijusi tāda VIP ložas zona – kad atbrauc lieli mākslinieki, tad tur galdiņu uzklāj. Bet tā telpa ir bez logiem, tumša,” skaidro Ilze un Valters.
Viņi stāsta, ka visvairāk šo iespēju pabūt laukos un tik tuvu apskatīt aitas izmanto ģimenes ar bērniem.
“Pļavā jau tu aitai tuvu nevari pieiet, viņa ir tramīgs dzīvnieks, viņa iet prom,” atzīmē Valters Mitāns. Ilze Mitāne papildina: “Jā, nāk skatīties tās aitas, mazi bērni nāk pačamdīt, viņiem patīk, ka var samīļot tā kā kaķi to mazo jēriņu. Vislabākais ir pavasarī, kad viņi vēl maziņi, dumji, neko nesaprot, tad piežmiedz un samīļo. Tad, kad ir ārā ganībās, tad jau nevar noķert.”
“Jā, šādā laikā, kad tie jēri tikko dzimuši, tad vienmēr kāds ir jāpiebaro ar pudelīti, tad var iedot to pudelīti dažam bērnam un viņam ir piedzīvojums, ka viņš jēriņam ir pielaists tik tuvu. Būt tajā vidē, iekāpt siena rullī, sajust siena smaržu. Nu viņi vienkārši te padzīvojas kādu stundiņu,” stāsta “Jēru kluba” saimnieki.
Jaunums saimniecībā ir arī Ilzes rokdarbu eksperimenti, lai izmēģinātu, ko pagatavot no aitu dzijas un arī taukiem.
Tā ziemā tapa putnu barošanai domātās tauku bumbas, ziepes, dažādu veidu dzija, būtībā nelieli suvenīri, kuri arī papildina tūrisma piedāvājuma klāstu.
“Tas ir interesanti, ka kāds brauc pie tevis ciemos, un tā ir arī uzreiz iespēja tos produktus, kas mums ir no aitkopības, tiešajā pārdošanā realizēt – gan gaļu, gan dziju un dzijas izstrādājumus, kas ar laiku mums nāk klāt. Tas ir tādā ārkārtīgā kustībā! Nekad tā Rīga nebūs gatava. Sākam ar vienu, tad nāk nākošā ideja, tad es pēkšņi iedomājos – kur lai es tos taukus lieku? Tad man ziemā top putniņu barojamās bumbas, tagad ir ziepes tapušas no aitu taukiem. Tas veļas kā tāda sniega bumba,” stāsta Ilze.
“Piemēram, pagājušajā gadā mēs ko piedomājām klāt, kas šogad noteikti būs, – atbrauc cilvēki un negrib braukt prom, viņi sēž tur zālītē, bērni skraida, viņi no pilsētas atbraukuši, viņiem te vienkārši griba dzīvoties, – un tad mēs izdomājām, varbūt vajag vēl telšu vietas. Lai cilvēki, ja viņi grib, lai paliek uz ilgāku laiku,” vienu no jaunajām idejām izklāsta Valters.
Ilze un Valters stāsta, ka šobrīd nenožēlo savu izvēli pirms 10 gadiem pievērsties aitkopībai, kaut gan viegli jau nav bijis. “Labi, ka mums pirms 10 gadiem bija tādas nedaudz rozā brilles par to, ko nozīmē aitu audzēšana, ka bija sajūta, ka tas neko neprasa, ka tas ir viegli un vienkārši. Citādi diez vai mēs būtu par to izšķīrušies tik viegli. Bet, tagad atkal skatoties uz to atpakaļ, tomēr baigi labi, ka tā bija, jo es nevaru iedomāties, ko mēs vēl citu darītu,” spriež Valters. Ilze piebilst: “Varētu jau viss kaut ko citu, bet visos darbos jau ir garoziņa. Bet aitkopībā ir tas, ka, pirmkārt, tu pats sev esi darba devējs un kalps, tas, ka tu drusku vari to savu darba nedēļu un dienu plānot.
Es ļoti novērtēju, ka man tas darbs ir mana dzīve šeit pat un ka tu redzi tos augļus.”
“Jēru klubā” aitas mitināsies tikai līdz pieneņu laikam, kad dosies uz ganībām, taču tad klubā būs aitu kino, bet aitas un ganu suņa darbu varēs vērot zaļā pļavā.
