Ik gadu par seksuālas vardarbības upuriem atzīst vidēji 150 bērnu. Taču pērn tie bija 190 gadījumi. Policijā skaidro, ka pieaugums vērojams, jo arvien biežāk par šādiem gadījumiem ziņo. Bieži vien pāridarītāji ir bērnu tuvinieki – bioloģiskie vecāki, viņu partneri vai citi ģimenes locekļi. Un atcerēties šo traumatisko pieredzi ir ļoti smagi. Izmeklēšanas procesā cietušo nereti nopratina vairākas reizes – policijā, veicot ekspertīzi un retāk arī tiesā.
Latvijā kādu brīdi darbojās Islandē izstrādāts nopratināšanas modelis “Bērna māja”, kas paredzēts, lai tā nenotiktu. Šādu modeli plāno ieviest arī uz palikšanu, tomēr ar to nesokas tik raiti. Kāpēc tā?
Anda, vārds mainīts, ir mamma trīs bērniem. Un jau vairākus gadus ģimenē aug arī audžubērni. Pirms pāris gadiem sievietes astoņgadīgais audžubērns sāka uzvesties neierasti. Ģimenē radās aizdomas, ka bērns iepriekš ir seksuāli izmantots.
"Tad, kad es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā – nāca visādas agresijas un visādas interesantas lietas – tad es aizvedu puisi pie psihologa. Psihologs ar puisi aprunājās un apstiprināja, ka bērns ir cietis no ļoti smagas vardarbības. Tad mēs uzsākām šo ceļu – vērsāmies bāriņtiesā, policijā," stāsta cietušā bērna audžumamma Anda.
Tika ierosināta krimināllieta un sākās nopratināšanas. Bērnu pratināja divreiz, jo pirmajā reizē tehnisku iemeslu dēļ to pilnvērtīgi nebija iespējams izdarīt. Tad sekoja medicīniskā ekspertīze, kas notika morga telpās. Izmeklēšanai ar savākto materiālu nepietika – puiku pratināja vēl vienu reizi, neskatoties uz to, ka jau bija uzsākta bērna rehabilitācija.
"Tajā pēdējā reizē, kad mēs bijām, viņam iedeva mantiņu. Un, kad psihologs viņu pratināja, iznāca no tā kabineta, palika kameras ieslēgtas un mēs datorā redzējām, ko viņš dara. Tajā brīdī vinš to mantiņu sita. Viņš rūca, dauzīja un redzējām, ka viņš izreaģē. Tā bija vienīgā viņa izreaģēšana, jo tā arī viņam neviens nepaskaidroja, kas notiek. Pēc tam mājās skaidrojām, ka mums ir žēl, ka tev šim visam bija jāiziet cauri, mums ir žēl, ka tev ir tāda pieredze. Bet tu to esi pārdzīvojis un ir apsolīts, ka vairāk šādas nopratināšanas nebūs," turpina Anda.
Izmeklēšana lietā joprojām turpinās, tāpēc nav izslēgts, ka bērns būs jāpratina vēl tiesā. Retos gadījumos tā notiek.
"No mana skatupunkta raugoties, jebkurā gadījumā katra šī reize ir retraumatizācija. Bērnam tas liek atcerēties notikušo un tas nav bērna interesēs," uzsver Rīgas Bērnu un jauniešu centra Krīzes centra vadītāja Gundega Zvaigzne.
Lai retraumatizācija nenotiktu, Latvijā jau vairākus gadus plāno ieviest nopratināšanas modeli “Bērna māja” – “visi speciālisti zem viena jumta”. Respektīvi, bērnu nopratina vienu reizi, tam speciāli sagatavotā neitrālā telpā. Ar cietušo runā apmācīts speciālists, bet sarunu citā telpā vēro citi, piemēram, izmeklētājs un tiesu medicīnas eksperts. Viņiem ļauts sarunu koriģēt. 2017.gadā Bērna mājas pilotprojektu īstenoja centrā "Dardedze".
"Mums pilota laikā parādījās diezgan daudz problēmu un grūtību, jo izrādījās, ka sociālais darbinieks nav procesa dalībnieks. Bija diezgan lielas grūtības atrast pamatojumu tam, lai viņš iegūtu informāciju. Bet attiecīgi viņš nevar bērnam palīdzēt, ja tās informācijas nav. Viņš var palīdzēt tikai tad, ja tiesa būtu notikusi. Tas nozīmē, ka no tā brīža, kad bērnam palīdzība ir vajadzīga, līdz tam brīdim, kad viņš to tiešām var saņemt, var paiet pāris gadi," skaidro centra “Dardedze” vadītāja Laila Balode.
"Dardedzē" pilotprojekta laikā nopratināja 22 bērnus. Secinājumus apkopoja ziņojumā, kas nonāca projekta virzītāju Labklājības ministrijas un Iekšlietu ministrijas rokās. Pēc tam aptuveni divus gadus projekts bija dīkstāvē. Tagad tam atrasts Eiropas fondu finansējums. Nolemts, ka Bērna māja atradīsies Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā un par tās personālu atbildēs Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija. Projekta sākums bija plānots jau šī gada pirmajā decembrī. Tomēr tagad datums atlikts uz nākamā gada sākumu birokrātisku procedūru dēļ.
"Gribētu, lai tas būtu jau 2018.gadā sācies. Bet virkne lietu nesaslēdzās tā, kā gribētos. Tai skaitā attiecībā uz finansējuma pieejamību," uzsver Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākais eksperts Lauris Neikens.
Lai veiksmīgi šo modeli ieviestu, nepieciešamas izmaiņas normatīvajos aktos. Piemēram, lai nopratināšanā varētu piedalīties sociālais darbinieks. Bērna māja darbību varētu uzsākt pēc aptuveni diviem gadiem. Tas nozīmē, ka daudziem bērniem traumatiskajam procesam būs jāiet cauri vairākkārt. Savas sajūtas pēc bērna nopratināšanas atceras audžumamma Anda.
"Es nezinu, kā jūtas tas bērns. Bet, ja man kā pieaugušajam, kuram nekas tāds nav noticis, esmu dzirdējusi tikai viņa stāstu – man bija šausmīgi smagi. Visiem mums bija šausmīgi smagi," atzīst Anda.
Projektu "Bērna māja" finansē no EEZ finanšu instrumenta 2014. - 2021. gadam programmas "Starptautiskā policijas sadarbība un noziedzības apkarošana".
