Latvijas pašvaldībās demontēti visi obligāti nojaucamie padomju un nacistisko režīmu slavinošie pieminekļi – kopumā 69. Tomēr kopš vasarā pieņemtā likuma par šo objektu eksponēšanas aizliegumu pieminekļu demontāžas gaitu ietekmēja gan atsevišķu pašvaldību nevēlēšanās tos nojaukt, gan arī tehniskas problēmas.
Lielāko pretestību šajā procesā izrādīja Daugavpils pašvaldībā, rezultātā gan divus padomju pieminekļus nojauca oktobra nogalē. Valsts policija demontāžas darbu laikā liedza personu piekļuvi pieminekļiem Daugavpilī, bet iedzīvotāji kuplā skaitā devās pie tiem un 37 personas tika arī aizturētas.
Nevēlēšanos nojaukt padomju varu slavinošo pieminekli izrādīja arī Rēzeknes pašvaldības vadība. Pieminekļa nojaukšanas dienā 9. novembrī Rēzeknē Valsts policija pārkāpumus gan nekonstatēja – agrajās rīta stundās ap to pulcējās pāris desmiti cilvēku. Vairākums no tiem, skaļi notiekošo komentējot, noliekot ziedus vai procesu filmējot, pauda nosodījumu.
Savukārt Uzvaras parka pieminekļa demontēšanai Rīgā bija pieņemts atsevišķs likums, un objektu nojauca jau 25. augustā. Policija Uzvaras parkā šajā dienā aizturēja četras personas, bet situācija kopumā bija mierīga. Pieminekļa nogāšanu daudzi vēroja tiešraidē pie televīzijas ekrāniem, kā arī nojaukšanas brīdī Pārdaugavā klātienē pulcējās skatītāji.
Bez sarakstā iekļautajiem pieminekļiem pēc pašu pašvaldību iniciatīvas nojaukti vēl 55 objekti. Turklāt Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes izveidotā starpinstitūciju darba grupa vēl turpina izvērtēt vietvaru ierosinājumus, un demontēto objektu skaits vēl pieaugs, atzina pārvaldes Kultūras priekšmetu aprites daļas vadītājs Jānis Asaris.
"Pašvaldībām bija dots uzdevums apsekot savā teritorijā vēl, iespējams, kādus citus līdzīgus objektus un demontēt, un mēs esam saņēmuši papildus vairāk nekā 70 objektu aprakstus un informāciju par pieminekļiem, kuri arī atbilstu likuma būtībai. Te es gribētu minēt, ka diezgan daudz iesūtīja Alūksnes, Dienvidkurzemes novada, Kuldīgas pašvaldības. Un tad visi šie vairāk nekā 70 objekti ir izvērtēti un tajos gadījumos, kad konstatēts kāds saglabājams fragments, tad tas arī pašvaldībām norādīts. Pašvaldības pašas tiesīgas lemt par šiem objektiem, un lielākā daļa no tiem arī tiks demontēti," atzīmēja Asaris.
Kultūras mantojuma pārvaldes izveidotā darba grupa, izvērtējot nojaucamo pieminekļu sarakstu, lēma saglabāt atsevišķu darbu fragmentus, kam ir mākslinieciska vērtība vai kuru autori ir zināmi latviešu tēlnieki. Saglabāti arī objekti, kam ir izglītojoša nozīme.
Asaris skaidroja: "Ņēmām vērā kultūrvēsturisko aspektu, jo bieži tā informācija, ko tie objekti saturēja, ir nedaudz vēsturi falsificējoša un, kas ir interesanti, varbūt arī turpmākā vēstures izpētē no tāda viedokļa, ka vairāki bija tādi objekti, kas saistīti ar padomju karavīru varonības izcelšanu un kur tās reālās cīņas nemaz nebija tik apjomīgas, piemēram, tā dēvētā Ķīšezera forsēšana, kas tika uzskatīta savā laikā par atzīmējamu faktu. Bet vairāki mūsu vēsturnieki, kas iedziļinājušies tajā laika periodā un tajās kaujās, kas notika ap Rīgu, [secināja], – spriežot pēc kritušo skaita, tā no otras puses bija Vācijas armijas plānota atkāpšanās operācija, un tie, kas forsēja Ķīšezeru, lielākoties gāja bojā noslīkstot, nevis nopietnās kaujās."
Latvijas Okupācijas muzeja krājumā glabāsies fragmenti no 30 nojauktajiem pieminekļiem. Tās ir gan lielizmēra skulptūras vai krūšutēli, kā arī piemiņas plāksnes, kas veltītas Sarkanās armijas karavīriem vai kādām kauju epizodēm un citi fragmenti. Tie vēl pakāpeniski tiek nogādāti glabātavā, kas gan neatrodas muzeja telpās Rīgā, bet tam speciāli atvēlēta noliktava citviet.
Par lielākajiem saglabātajiem pieminekļu fragmentiem stāstīja muzeja Galvenā krājuma glabātāja Taiga Kokneviča: "Lielākie objekti ir Rēzeknes piemineklis, saglabāta karavīra skulptūra, tāpat piemineklis Liepājas aizstāvjiem un piemineklis Daugavpilī, kur no obeliska saglabāts vara cilnis. Faktiski šie trīs lielākie pieminekļi tad būs muzeja krājumā. Tāpat viens no saglabātajiem objektiem ir arī obelisks Sarkanās armijas 309. divīzijai, kas atradās Rīgā, Ķīšezera krastā."
Runājot par nojaukto pieminekļu fragmentu nākotni, Kokneviča sacīja, ka muzejam tā ir jauna funkcija un patlaban vēl nav konkrētu pētniecības vai ekspozīcijas veidošanas plānu.
"Viena kolekcija ir fiziskie priekšmeti, un otra kolekcijas daļa sastāv no dokumentācijas. Muzejs saņem arī materiālus par trīsdimenionālo skenēšanu, fotografēšanu un uzmērījumiem. Pagaidām nav lemts par šis kolekcijas tālāko izmantošanu, mūsu darbs tad vēl tikai sāksies. Atsevišķas pašvaldības ir par demontētajiem objektiem, jāsaka, veikušas pētniecību un izskatījušas savu vietējo presi un atsūtījušas papildu informāciju no 60. un 70. gadiem, kad šie objekti tika atklāti," norādīja Kokneviča.
Asaris vēl piebilda, ka esošajos ģeopolitiskajos apstākļos, kamēr notiek karš Ukrainā, šos pieminekļu fragmentus nav plānots eksponēt, un likums pieļauj iespēju, ka šie fragmenti tiek nodoti arī reģionālajiem akreditētajiem muzejiem.
Savukārt sabiedrības uzmanību pieminekļu nojaukšanas diskusijās vēl izpelnījās arī 1975. gadā tapušais piemineklis "Tukuma atbrīvotājiem", kura autore ir tēlniece Arta Dumpe. Vēl pirms nojaucamo pieminekļu gala saraksta Tukuma pašvaldība kopīgi ar Kultūras mantojuma pārvaldi lēma, ka piemineklis ir saglabājams.
Tukuma domes vadītājs Gundars Važa (Latvijas Reģionu apvienība) sacīja: "Tā daļa šajā piemineklī, kas tā kā slavināja padomju varu, tur bija minēti divīzijas un pulki, kas piedalījušies kaut kādās operācijās, bet fiziski tur nekādu apbedījumu šajā vietā nav, tas ir vienkārši kā simbols. Bet tēlniecei jau sākotnēji tā doma bija, ka tas varētu saukties "Ozola spēka zari", kas raksturo mūsu tautas sīkstumu un arī traģēdiju vēsturē, kad ģimenēs viens karoja vienā un otrs citā pusē. Un šis pieminekļa centrālais tēls ir māte, kas satur šos divus dēlus, kas karojuši dažādās pusēs. Arta Dumpe ir veidojusi arī visu memoriālu Lestenē un pieļauju, ka tajā laikā [kad tapa piemineklis Tukumā] tā viņas izpausmes forma varēja būt tāda, cik viņa varēja atļauties, jo man liekas, ka šis piemineklis nav tiem laikiem tāds klasisks, kā mēs citur redzam, ka ir tās zvaigznes, šaujamieroči, ķiveres, karavīri, bet te viņš pat uz to pusi nav. Un tā mēs vienojāmies, ka šim piemineklim mēs pašlaik klāt neķersimies."
Kultūras ministrija pašvaldību darbu nacistisko un padomju pieminekļu nojaukšanā vērtē atzinīgi, jo līdz 15. novembrim demontēti visi sarakstā iekļautie objekti, atzina ministrijas pārstāve Lita Kokale: "Ir gan jāuzsver, ka starp tiem 69 objektiem un vēl papildus pašvaldībās demontētajiem objektiem nav pieminekļu, piemiņas zīmju vai plākšņu un piemiņas vietu, kas atrodas karā kritušo karavīru apbedījuma vietās vai arī būtu padomju vai nacistiskā terora piemiņas vietas. Un šis ir ārkārtīgi būtiski, jo to Krievijas puse parasti savās viltus ziņās un dezinformācijā cenšas pieminēt. Šie ir tādi slavinoši objekti, kuri ir bijuši jānojauc, un tas arī ir izdarīts noteiktajā termiņā."
Kultūras ministrija vēl līdz 22. novembrim apkopos pieminekļu demontāžas izdevumus pašvaldībās, lai no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem valsts segtu to izmaksas līdz 50% apmērā. Normatīvi paredz, ka šos izdevumus valsts segs arī turpmāk pašvaldībās, kuras plāno demontēt arī citus padomju un nacistisko režīmu slavinošos objektus.
KONTEKSTS:
Jautājums par padomju okupācijas laika pieminekļu nojaukšanu īpaši aktualizējās pēc Krievijas sāktā kara pret Ukrainu.
Saeima 16. jūnijā pieņēma likumu, saskaņā ar kuru totalitāros režīmus slavinoši objekti jādemontē līdz 15. novembrim.
