Esam Bolderājas mikrorajonā, pie viena no daudzdzīvokļu namiem. Un vienā no šiem dzīvokļiem jau vairākus mēnešus dzīvo trīs Kapseļu ielas bērnunama bērni.
Bērnunama direktorei Ilzei Dzenei kopā ar Rīgas pašvaldību izdevies īstenot uzskatāmu deinstitucionalizācijas piemēru. Iekļaut sabiedrībā bērnunama bērnus, turklāt ar smagām veselības problēmām.
Mūs sagaida Linda un Edmunds – divi darbinieki, kuru darbs pašlaik ir šeit – pašvaldības piešķirtā dzīvoklī, nevis bērnunama telpās. Tā radot diviem zēniem un vienai meitenei ģimenisku vidi. Darbinieki te arī nakšņo – gatavo ēst, uzkopj, pavada laiku un novēl “arlabunakti” pirms miega. Kā ģimenē. Līdzīgi savulaik arī bērnunama augšstāvs no grupām pārtapa par dzīvokļiem.
"Šeit ir līdzīgs projekts kā bija Kapseļu ielā. Šeit ir piesaistes persona, sociālā audzinātāja, kura šeit ir sešas diennaktis. Katrā diennaktī viņai 4–5 stundas ir brīvas. Un viena diennakts nedēļā viņai ir brīva," stāsta VSAC “Rīga” Kapseļu ielas filiāles direktore Ilze Dzene.
Un palīdz četri aprūpētāji, kas šeit strādā uz maiņām. Reālas dzīves modelī grūtākais izrādījies bērnus iekārtot izglītības iestādēs. Kaimiņi lielākoties uzreiz bijuši saprotoši. Tāpat bērni.
"Dažkārt gadās, ka ir jāpaskaidro citiem bērniem, ka šie bērni ir nedaudz citādāki. Viņi izskatās nedaudz citādāk, viņi uzvedas nedaudz citādāk. Kopumā bērni ir pieņemoši, pēc minūtes pārrunām visi ir pieņemoši un visi ir draudzīgi. Es redzu, ka no tā, ko es daru, kādam citam cilvēkam, kuram varbūt dzīvē ir mazāk paveicies, es viņam palīdzu ikdienā," stāsta aprūpētājs Edmunds.
"Un mēs ceram, ka visi bērni tā varēs dzīvot, visi, kas ir valsts aprūpes institūcijās, bērni bez vecāku gādības un bērni ar smagiem funkcionāliem traucējumiem. Bet, protams, lielais jautājums ir darbinieki. Darbinieku motivācija būt šeit," saka Ilze Dzene.
Jo darbs nav viegls – ne emocionāli, ne fiziski, bet samaksātā atlīdzība – aizvien nepietiekama.
