ĪSUMĀ:
- "Uz papīra" pusaudžu uzvedības korekcijas iestāde "Naukšēni" ir teju vai idille.
- Iestādes pašnovērtējums ir izcils – viss tiek nodrošināts, turklāt labā līmenī.
- Iestādi līdz pagājušajai nedēļai vairāk nekā 20 gadu garumā vadīja Didzis Čākurs.
- "Aizliegtais paņēmiens" devās pieteiktā vizītē, un tad viss bija ideāli, tomēr nepieteiktā vizītē kopā ar VBTAI atklājas cita puse.
- Iestādes vadība vainu noveļ uz audzēkņiem, kuri esot kā zvēri.
- Direktors izrāda nebūt ne mīlīgās telpas: karceri, kur izcieš sodu, namiņu, kur nonāk pēc karcera.
- Sarunās ar audzēkņiem atklājas – toni iestādē nosaka četri "baķkas".
- Iestādes iemītnieki iedalīti pēc statusiem.
- Iemītnieki VBTAI arī atklāj, kāda ir sadzīve, sodi, aizliegumi.
- Pārdzīvojumos dalās arī darbinieki, no kuriem daži neslēpj – viņu trauks būs pilns.
- Psihiatri, komentējot redzēto, atzīst – ar dažiem uzlabojumiem diez vai izdotos "Naukšēnus" glābt.
- VBTAI gatavo ziņojumu par iespējamiem pārkāpumiem.
Apdzīvota vieta Naukšēni iepriekš atradās Naukšēnu novadā, bet tagad – Valmieras novadā. Līdz Rūjienai no šejienes ir aptuveni 14 kilometri, līdz Valmierai – ap 50. Te atrodas arī Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā esošā sociālās korekcijas izglītības iestāde "Naukšēni", kas izveidota 1998. gadā. Un ne gluži, kur pagadās, bet pašā Naukšēnu muižas kompleksā. Gleznaini, skaisti un mierīgi, teju vai Dieva ausī.
"Skaistais muižas parks, lauku klusums un miers veicina šeit nonākušo audzēkņu sociālo un pedagoģisko korekciju. Iestāde var lepoties ar daudzveidīgu sociālās korekcijas nodarbību klāstu – audzēkņi apgūst kulināriju, apģērbu dizainu, metālapstrādi, kokapstrādi, datorzinības un citas iemaņas," teikts iestādes mājaslapā.
Šobrīd te mīt ap 20 audzēkņu vecumā no 11 līdz 18 gadiem, kuri paralēli korekcijas darbam iegūst arī pamatizglītību un mācās.
Nonākuši šeit viņi pa dažādiem dzīves ceļiem, tiesa, ne tiem gaišākajiem.
Daļai korekcijas programma nozīmēta par administratīvajiem pārkāpumiem, tostarp arī par dažādām atkarībām, bet daļa te ir tāpēc, ka, būdami nepilngadīgi, notiesāti jau par sīkiem noziegumiem, pārsvarā par zādzībām.
Tikmēr par nopietnāku krimināllikuma pantu pārkāpumiem jaunieši nonāk Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem. Šī iestāde ir Ieslodzījumu vietu pārvaldes pakļautībā, un tas ir jau cietums, bet "Naukšēni" – izglītības iestāde.
Arī iestādes darba vadmotīvs iedvesmojošs: "Gudrība, man liekas, ir lielākais, ko cilvēks šai dzīvē var sasniegt". Tā teikusi Zenta Mauriņa.
Kad "Aizliegtais paņēmiens, savlaicīgi brīdinot, ierodas "Naukšēnos" ar lielo televīzijas kameru, tad viss tur ir kā vislabākajā reklāmā – jaunieši nāk no florbola nodarbības ar nūjām rokās, uzspēlē bumbu, citi čakli grābj nodzeltējušās lapas, daži arī padauzās, un visapkārt valda rudenīgs dzīvesprieks.
Teju vai idille
Un tikpat gaišs un pozitīvs ir arī iestādes pašnovērtējuma ziņojums par 2020. gadu.
Stiprās puses: "Plašs sociālās korekcijas nodarbību piedāvājums. Kvalificēts atbalsta personāls – sociālais pedagogs, izglītības psihologs, speciālais pedagogs, ārsta palīgs. Un pieejams arī ārsts psihiatrs – narkologs."
Lai arī nereti no citām skolām izskanējušas sūdzības, ka šāda veida speciālistus atrast ir grūti, te viss ir. Arī pašnovērtējuma ziņojuma ailē "Personālresursi" vērtējums ir "ļoti labi".
"Iestāde ir nodrošināta ar visiem izglītības programmu īstenošanai nepieciešamajiem pedagoģiskajiem kadriem. Pedagogu izglītība atbilst ārējo normatīvo aktu prasībām."
Turklāt viņu profesionalitāte tikai aug un aug. "Vismaz reizi gadā Iestāde organizē visiem Iestādes pedagogiem profesionālās pilnveides kursus par tobrīd aktuālu tematu.''
Mikroklimats iestādē esot labs, mācīšanas kvalitāte arī, psiholoģiskais un sociālpedagoģiskais atbalsts – arī labs. Savukārt atbalsts iestādes iemītnieku personības veidošanā – pat ļoti labs. Bet vājās puses tikai dažas – tas, ka mainās audzēkņu skaits, un tas, ka ne visi, kas uzturas īsu laiku, pagūst izmantot "Naukšēnu" profesionāli doto ceļa maizi lielajai dzīvei.
Nu, jā, un vēl derētu mazliet vairāk naudas.
Bet, ja par naudu, tad tomēr šai iestādei ļoti apdalītai nevajadzētu justies. 2020. gadā tās izdevumu budžets, kurus sedz valsts, bija apmēram 630 tūkstoši eiro, no kuriem apmēram pusmiljons paredzēts darbinieku algām un sociālajām iemaksām.
Darbinieku ir vesels pulks – aptuveni 40, no kuriem puse saistīta ar pedagoģisko darbu, bet otra – ar dažādiem tehniskiem jautājumiem.
Ja visu parēķina uz vienu iestādes iemītnieku, kuru šobrīd ir 18, sanāk, ka uz vienu pāraudzināmo ir vismaz divi iestādes darbinieki un ka uz vienu pāraudzināmo valsts tērē apmēram 2900 eiro mēnesī.
Bet, ja par pašu korekciju, tad pašnovērtējums arī tikai ar pozitīvām atziņām – viss labi vai ļoti labi, ir plašas iespējas, arī regulāra sadarbība ar iemītniekiem.
Un korekcijas noteikumus regulē arī valdības noteikumi.
"Naukšēnu" punktu sistēma
"Naukšēnos" arī darbojas punktu sistēma: gan ar pātagu, gan burkāniem jeb īsumā – katram audzēknim katras nedēļas sākumā ir 120 punkti. Ja viņš uzvedas slikti, neklausa vadībai, lieto necenzētu leksiku, izturas agresīvi, bojā mantas vai arī zog, tad punktus ņem nost un var piemērot pat izolāciju. Savukārt, ja uzvedība ir laba, viņš ir kārtīgs un priekšzīmīgs arī mācībās, tad punktus var nopelnīt. Ja ilgstoši nedēļas beigās ir virs 120 punktiem, var tikt gan pie papildu kabatas naudas, gan arī tikt brīvdienās ārpus "Naukšēniem" vai var arī tikt ātrāk prom pavisam.
Maksimālais termiņš, ko audzēkņi te uzturas, ir trīs gadi vai līdz 18 gadu vecumam.
Vai korekcija strādā?
Strādājot gan. Iestāde esot apkopojusi informāciju par tās audzēkņiem, kas bijuši "Naukšēnos" no 2014. gada līdz 2019. gadam, kopā mazliet vairāk nekā 100. 36% gadījumu jauni pārkāpumi ir bijuši, un katrs piektais no viņiem nonācis pat cietumā, bet, lūk, 64% gadījumu – ziņu par jauniem pārkāpumiem neesot.
Kā vērtēt šos procentus? Un vai īstā mēraukla ir nenonākšana cietumā?
Komentāru šeit gan nav.
Un vēl par "Naukšēnu" iestādes redzamo pusi – dažkārt ir izskanējušas bažas vai sūdzības, ka ne viss tur ir tik labi. 2019. gadā "Naukšēnos" ciemojies arī Tiesībsarga birojs un ir licis šo to uzlabot, bet tā – tikai mazi melnumiņi, citādi viss esot labi.
Jāatzīmē, ka kopš paša sākuma, kopš 1998. gada, iestādi vadīja Didzis Čākurs, kurš dažas dienas pirms šī raidījuma izskanēšanas aizdomās par bērnu tiesību pārkāpumiem atstādināts no darba.
Kas īsti notika aiz iestādes durvīm?
Kādā jaukā septembra dienā "Aizliegtais paņēmiens" ieraudzīja pavisam citu ainu, kad, iestādes vadībai nezinot, iekļuva iepriekš neredzētajā zonā. Proti, pēc vairākiem signāliem šo iestādi bez brīdinājuma nolēma apmeklēt Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI). "Aizliegtais paņēmiens" devās līdzi. Pie ieejas neviens žurnālistes dokumentus nepārbaudīja, tāpēc "Aizliegtais paņēmiens" arī gāja iekšā, turot acis un ausis vaļā.
Naukšēnu muižas kompleksā, ko apsaimnieko šī iestāde, ir vairākas ēkas. Pati galvenā ir muižas ēka, kurā sēž direktors. Šeit reiz bijis arī psihologs, un šeit ir arī karceri. Tad vēl ir skolas ēka, kur bērni iet mācīties; kopmītnes ēka, kurā bērni guļ un kur atrodas ēdnīca; pirmais stāvs meitenēm – šobrīd esot piecas; pārējie divi stāvi zēniem. Un tad vēl ir namiņš, kas paredzēts īpašai bērnu uzraudzībai jeb izolācijai smagāku pārkāpumu gadījumā ar četrām cietuma kamerām līdzīgām istabām. Pie namiņa arī slēgts pastaigu laukums ar dzeloņstieplēm.
Visa kopējā teritorija ar žogu nav apjozta, bet visas ēkas aprīkotas ar novērošanas kamerām, arī ar magnētiskajām durvju slēdzenēm un papildu parastajām slēdzenēm. Visa kustība teritorijā tiek stingri kontrolēta.
Iestādes vadības dramatiskie stāsti
Nu jau kādreizējais iestādes direktors Didzis Čākurs un viņa vietniece Urzula Kronberga atnākušos sagaidīja ne vairs ar gaišām atziņām, cik viss te ir labi, bet ar šausmu stāstiem, kādi te dzīvo zvēri.
Čākurs atnākušajiem arī pastāstīja par atgadījumu, kā viens no audzēkņiem piedzēries no dezinfekcijas šķidruma, kas sajaukts ar ūdeni.
Čākurs: Viņš bija dzēris to šķidrumu, tā pudele bija kaut kur nozagta, bija atšķaidīta, sašķaida ar ūdeni un tagad dzers [liek pie mutes un imitē dzeršanu – red.], sēž pie televizora un dzer pudeli, kamēr tā piedzērušies, ka pirmā audzinātāja neredz, ka viņš piedzēries. Atnāk deviņos uz maiņu otrs darbinieks saka, viņš tak mīksts galīgi!
VBTAI: Vai kāds izglītojošais darbs ar viņiem notika?
Kronberga: Personīgi arī es stāstu, vai tur rēķinies ar sekām, par dzeršanu, ko tu nodari veselībai. Vīns un šņabis ir viena lieta, bet ko tu nodari, kad dzer ķīmiju.
VBTAI: Vai šīs sarunas kaut kur tiek atspoguļotas, kādā rehabilitācijas plānā?
Kronberga: Nē, nē. Ja es ar viņu runāju, tas paliek tikai mūsu, mēs tikai to zinām.
Žurnāliste: Bet ir skaidrs tas motīvs, kāpēc viņi tā rīkojušies?
Čākurs: Nezinu, viena no lietām, ka iepriekšējā reizē dzēra, viņiem atkal ir jautri, viņi sajauc sestdienās, svētdienās ar ūdeni, sāk dzert. Kurš tur vairāk pieliek pie lūpām, kurš mazāk. Mēs skolā izņēmām visus dezinfekcijas līdzekļus ārā. Nav iespējams nosargāt, viņi paņems no apkopējas, viņi paņems no tualetes.
Un tad vēl visu demolē. Direktors laipni izrāda videonovērošanas kameras ierakstus, lai demonstrētu, kādi šie audzēkņi ir.
Čākurs: Lēca pāri ēdamzālei pāri pa leti, ielēca virtuves cehā, tur jau krampis, izkļuva un izsita durvis ar akmeni no ārpuses.
VBTAI: Ar kādu mērķi viņi to darīja?
Čākurs: Tas ir prikols. Tad izdomāja, ka aizies veikalu apzagt.
Žurnāliste: Bet kāda jēga šādai iestādei?
Čākurs: Nu, to jūs pajautājiet…
VBTAI: Mēs to jums jautājam.
Čākurs: Es cenšos noturēt kārtību, bet jūs tagad… Nu, tur jau tā lieta, šis ir pēdējais tāds lielais gadījums, bet mēs tur nespējām... Viens no iemesliem – vajadzēja būt vairāk par diviem darbiniekiem tai naktī. Bet mums tas budžets ir tā te… Mums jau nav vispār darbinieku, man ir saimniecības vadītājs, viss, vairāk tehniskais personāls nav skolai. Neviena cilvēka nav.
Tādas sacelšanās parasti pāraugot lielos grautiņos.
Čākurs: Tas 18. aprīlis, kad viņi izlauzās, mēs viņus vācām kopā, viņi bija izsituši veikalā logu, paņēmuši alkoholu, piedzērušies, viņi bija 10, mēs bijām kopā seši, tajā skaitā es. (..) Bija nūjas rokā, un nāca mums virsū, tāda bija tā situācija. Mēs pretim neko nedarījām, tad viņi atnāca ar kājām, un tālāk viņiem vajadzēja atbrīvot namiņā esošos cilvēkus, viņi jau negāja uz savām istabiņām gulēt atpakaļ. Viņi aizgāja konkrēti četri gabali uz namiņu, paņēma akmeņus un sāka sist pa logiem, lai izsistu ārā… tad, kad es gāju, mums jau bija divi policisti atbraukuši tanī brīdī. Sviež ar akmeņiem, ķieģeļiem, ņem no zemes, un darbinieki trīs stāv malā un skatās, kā viņi trīs met ar akmeņiem. Tālāk es pieeju klāt, man pienāk un grūž. Nu, ko lai es daru. Uz iz…, uz izolatoru mēs viņu aizvedām. Paņēma un aizveda, tur vēl bija divi policijas pārstāvji, tanī konkrētajā gadījumā sapūta vēl gāzi viņiem.
Žurnāliste: Viņi par to tika sodīti?
Čākurs: Mums jau nav cits sods, kā īpašā uzraudzība un izolators (..) Viņi tur bija desmit, mēs kaut kādus četrus iebāzām karcerī, namiņā, tur vēl izveidojām, mēs viņus visus izlikām pa istabām, tas bija viss sods.
Karcerī? Jā, karcerī. Izrādās, tas nav nekāds tūrisma objekts vecās muižas ēkā, bet reāla soda vieta, kur jaunieši un pusaudži dažkārt sēž pat diennaktis.
Žurnāliste: Jums nešķiet, ka te ir klaustrofobiski?
Čākurs: Nē, nu es saku, šī vieta nav jau domāta, kur te ikdienā to korekciju veikt, tā ir vieta, kur ieliek tādu cilvēku, kas tur bauro. Tas ir piespiedu līdzeklis, ka cilvēks ir afekta stāvoklī, ir agresīvs.
VBTAI, pārcilājot matračus: Šeit kaut kāda gultas veļa, šis arī kaut kādus 20 gadus vecs?
VBTAI: Šitie necaursitamie stikli?
Čākurs: Šitie necaursitamie… tad līda augšā, lauza to ārā, tas pats tās restes barona laika, tās nevarēja…
VBTAI: Kad bija pēdējais remonts?
Čākurs: Nu, sen, jūs redzat…
Žurnāliste: Trauksmes poga kāda tur iekšā ir?
Čākurs: Nu, nav gan viņa. Teiksim tā, ja viņš baigi grib, tad caur ekrānu, viņi dara zīmi [rāda ar rokām, kā pret kameru jāvicinās – red.], jo viņus redz visu laiku.
Žurnāliste: Ja tas apsargs guļ?
Čākurs: Nu… (noplāta rokas), naktī jau arī viņi, nē, dzirdēt viņi nedzird, tikai redz.
VBTAI: Kā šeit ar tualetes papīru?
Čākurs: Kad viņiem vajag, tad jau iedod to rullīti.
Un pēc karcera vēl nav viss. Vēl ir namiņš, kas ir otra izolācijas vieta jeb īpašā uzraudzība slēgtā istabā.
Čākurs: Viņu nekad no šejienes (izolatora) pa tiešo uz internātu nelaiž, viņš iziet caur namiņu procedūru..
VBTAI: No šejienes vēl pasēž namiņā?
Čākurs: Tieši tā, tikai tad viņš tiek uz skolu.
Namiņš...
Atbraukušie dodas lūkot namiņu. Tālāk sarunas laikā atklājas, ka līdz korekcijai te tālu – viss turas uz sodīšanu, un motivējošie punkti īsti nav aktuāli.
Čākurs: Mans pienākums ir nodrošināt, lai viņi izpildītu to tiesas lēmumu un atrastos no tās vides izolēti, no kurienes viņi ir izņemti ārā par to, ko viņi tur ir izdarījuši, un ievērot to, kādi mums spēles noteikumi. Un mēs cīnāmies, lai viņus ievēro. Ja tev primārais paliek šī rāmja ievērošana, tad tā korekcija paliek otrā plānā vai zemākā līmenī. Ja tas rāmis viss strādā, viss ir mierīgi, ir laba atmosfēra, viss ir kārtībā, tad jau tu vari dot iekšā un pilināt visu to vērtību maiņu un tā tālāk… Un mums šobrīd ir tā, ka mēs vairāk cīnāmies ar noteikumu ievērošanu un mazāk [par to], ka tie bērni saņem to otro, teiksim, to koncertu un to mākslu.
Namiņš ir ēka bērnu izolēšanai ar necaursitamiem logiem, dzelzs durvīm, diennakts videonovērošanu un ierobežotu pastaigu laukumu. Dienā var iziet pastaigāt vienu stundu, un dzeloņstieples, jo ar zvēriem citādi nevar.
Čākurs par iemītnieku izdarīto: Tad viņi sāka lēkt pāri, tad mēs uzvilkām drātis. Tad viņi uzkāpj uz šitās palodzes un lec tur pāri, vienkārši pāri pārlec un skraida pa pagalmu. Augšā pa notekreni, uzkāpj uz jumta (rāda), nolec lejā. Noņēmām notekreni. Mēs meklējam pretsoļus, viņi atkal savējos, (atkal rāda kā lec pāri) te viņi ieskrējās, hop, rokas un pāri… Tāpat restītes tiek nosistas nost, lampa… Tās restes viņi noplēsuši… tad bija šitais logs izsists. Viss jau ir jauki, tikai no kuras puses skatās.
Viņi, viņi, viņi! Viņi visi ir slikti, baisie stāsti ik uz soļa. Direktors vēl nosaka, ka varbūt vadība bijusi pārāk maiga...
Čākurs: Viņi ir dabūjuši virsroku, dabūjuši tāpēc, ka mēs varbūt neesam bijuši pietiekoši spēcīgi pretim viņiem. Ja ir spēcīga rāmja ievērošana, nav spraugas, kur izsprukt tev, – tu izvērs tos pārkāpumus, tu saņem pēc noteikumiem, tad viss; ja vari izslīdēt, bērni dominē, darbinieks nevar panākt, kas rakstīts noteikumos, tad viņi pieņemas spēkā…
Četri "baķkas"
Tiesa, vēlāk jau sarunās ar pašiem pusaudžiem raidījums noskaidroja, ka patiesībā nevis direktors te diktē noteikumus un spriež sodus, bet gan četri "baķkas" – līderi iemītnieku vidū, un vadība visu ļoti labi zina.
Daži fragmenti no pusaudžu teiktā mums un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai:
"Četri iestādes jaunieši pret vājākiem un mazākiem bērniem izturas vardarbīgi. Tie ir "baķkas". Ja viņi pateiks, ka šodien neviens neēdīs brokastis, tad tā arī darīs, jo visi baidās. Viņi mūs pakļauj, pazemo, izrīko un, ja iebilstam, ar mums fiziski izrēķinās. Darbinieki un direktors izliekas to neredzam.”
"Nedrīkst mazgāt drēbes vienā veļas mašīnā kopā ar "baķku" drēbēm. Darbinieki to pieļauj."
""Baķkas" ir lielījušies, ka viņi tiek klāt videonovērošanas ierakstiem un skatās uz meitenēm izolatoros un karceros. Skatās, kā pārģērbjas un izmanto labierīcības. Esam šeit kā zvēri sprostos."
Trīs statusa līmeņi
VBTAI Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Evija Rācene:
Un tad viņi tur skalda un valda, un viņi tur, nu, tā teikt, viņi nosaka kārtību, kāda ir iestādē. Un šajā ziņā personāls ir diezgan bezspēcīgs. Jo tas, ko mums stāstīja bērni, ka viņiem ir stingri iedalīts, ka, ja "baķka" savā veļas mašīnā mazgā savas drēbes, tad pārējie bērni nedrīkst likt savas drēbes. Nu, tad acīmredzot viņam pienākas par to sods. Un tad es saprotu, ka ir diezgan bieži, ka viņiem notiek arī savstarpējie konflikti. Man neradās iespaids, ka iestāde to kaut kādā veidā risina.
Kā mēs sapratām, šie bērni ir tā kā trijos līmeņos: ir šie četri "baķkas", personāls viņus vēl sauc par "pacaniem". Tad ir tāds vidējais līmenis, kur ir tie bērni, kas cenšas īsti nekur neiesaistīties, tā mēģina atbalstīt gan vienus, gan otrus. Un tad ir tas tā kā zemākais saucamais līmenis – "ļeviji", tā viņus sauc, par kuriem visu laiku smejas un apsaukā viņus. Un personāls, arī skolas personāls to arī tā pieņem, ka viņiem tas tā arī ir. Viņi pēc šiem likumiem arī dzīvo.
Un, lūk, viena "baķku" korekcijas programma, par kuru zinoši stāsta pats direktors:
Čākurs: Tātad, ko viņi dara, ārā spēlē futbolu vai bumbu. Tad dūži vai "baķkas", sauksim kā grib, dod uzdevumu tiem pazemotajiem atskriet uz šejieni, jo tur dzīvo smēķētāji un atstāj izsmēķus. Vienkārši tā paņemt – atskriet, pārbaudīt "musorņiku", salasīt "končikus" un skriet atpakaļ.
Risinājums ir nevis centieni "ģedovščinu" likvidēt, bet direktors esot aicinājis iestādes blakus nama iedzīvotājiem turēt miskasti iekšā ēkā, nevis ārpusē, tad nebūs cigarešu izsmēķu.
"Baķkas", izrādās, arī nosaka to, kurš skatīsies televizoru koptelpā, kas atrodas jau kopmītnes mājā. To zināja stāstīt iestādes sociālā pedagoģe Ligita Dreija. Pašu "baķku" vidū populārākais seriāls esot "Aiz restēm" un TV3 raidījums "Degpunktā".
Ligita Dreija: Te ir atpūtas telpa. Bija dīvāni..
VBTAI: Kur viņiem tad skatīties? Āāā, viņi ņem no istabiņām savus krēslus
Dreija: Arī tad ir tā, ka uz dīvāna drīkst īpašas personas sēdēt, mēs bijām spiesti…
Bija spiesti aizvākt dīvānu, jo uz tā sēdēja tikai "baķkas" un citiem nedeva vietu.
Un šobrīd jaunākā "ģedovščinas" epizode – aizdomas, ka "baķkas" iepriekšējā dienā zēnu tualetē pārmācījuši kādu puisi, kurš, acīmredzot, nav īsti viņiem pakļāvies.
Dreija: Redzam, aiziet tualetē trīs. Es arī aizeju līdz tualetei, mani tur tā kā viens nobremzē. Zēnu tualete, bet es neeju kabīnē. "Ko tad jūs Dreijas kundze, vai – kā jūs Dreijas kundze", vai kaut kā tā. Es saku, ko tad šāds jautājums nozīmē, un es jūtu, ka mani mēģina nobremzēt. Un pēkšņi tas pats puisis mazais, kurš iebilda tur, burtiski izsprāgst pa tām durvīm un saķer galvu, tiek tā kā noimitēts, ka viņš durvīs ieskrējis. Es tajā brīdī pielieku [viņa galvu] pie metāliska, bet šī situācija mieru nedod.
Un šo to mēs arī uzzinām, skatāmies kamerās. (..) Tāpēc, ka viņš atļāvās, viņu žargonā runājot, kā sīkais iebilst kaut ko un protestēt, viņu vienkārši tur sita. Viņu tur sita. Lūk, tagad viņš ir aizvests pie mediķa, mediķis aizveda pie ārsta tālāk… šīs visas vājprātsituācijas, un bērns man saka: "Skolotāj, es pats ieskrēju durvīs." Nu, neieskrēja viņš durvīs.
Un šādās situācijās cietušie labāk neteiks neko, atzina direktora vietniece Urzula Kronberga.
Kronberga: "Es tagad [ar viņu] runāju, viņš ir tas neitrālais, drīz beidzas termiņš, es esmu ar viņu runājusi, viņš it kā saprot, bet nevar, nevar nepakļauties viņam. Es saku, kas tev būs, tevi sitīs – nē, bet viņš būs tas pazemotais. Kuram būs jāčurā tajā podā, jāmazgājas tur un tur. Bet es [saku] – tu tagad kalpo, it kā izdabā, bet tu tāpat nevari sēdēt pie tā galda. Viņš – jums nesaprast.
Man tiešām nesaprast.
Bet patiesais iemesls – viņi labāk pakļaujas, jo netic vadībai un personāla spējai viņus atbalstīt, jo pašas vadības sodīšanas sistēma esot neadekvāta, iemītnieki tiekot sodīti par visu.
"Par to, ka veļas mašīnā izmazgāju botas, dabūju -5 punktus, jo šeit apavi ir jātīra tikai ar birstīti."
"Nav jēgas kaut ko teikt, tāpat neviens mūs neuzklausa."
"Zinu, ka viņš pagājušā gada decembrī karcerī pavadīja vismaz 17 diennaktis. Lai saprastu, cik ilgi tur atradies, sienā esot taisījis caurumus. Neviens par viņu tur nelikās zinis. Licies, ka sajuks prātā vai nojūgsies."
VBTAI pārstāve Evija Rācene:
Ja viņus ievieto karcerī, tad viņiem nedod līdzi pilnīgi neko, izņemot ūdens pudeli, kuru viņiem papildina tikai tajās reizēs, kad viņiem atnes ēdienu tās četras reizes dienā. Ja viņi izdzer ātrāk šo pudeli, tad viņiem nav iespēja papildināt, jo karcera telpā atrodas arī tualetes pods un izlietne, bet šī izlietne nefunkcionē, strādā tikai tualetes pods. Bērnam tur nav nekādas iespējas pasaukt palīgā.
Cik mēs sapratām, ka kameras visu laiku tiek novērotas. Tas, ko bērni stāstīja – šī gaisma, kas deg visu laiku 24 stundas diennaktī. Kā bērni paši teica, nu, ja gadās, ka ir tāds labāks apsargs, var sarunāt, ka viņš nedaudz samazina to apgaismojumu, lai var naktī gulēt. Bet principā apgaismojums netiek izslēgts visu to laiku, kamēr viņi tur uzturas. Ir bērni, kuri tur bija uzturējušies 24 stundas. Bija 36, pamatā 48. Bija bērni, kuri minēja, ka viņi tur, šajā karcerī, ir bijuši trīs un vairāk dienas. Bērni minēja, ka viņi zina, ka kāds no bērniem ir tur uzturējies 17 dienas.
"Naukšēni" iemītnieki:
"Es gribēju dzert un, kājās stāvot, padzēros, par to man tika atņemti pieci punkti. Arī apstrīdot tos, es neko nepanācu."
"Tiku sodīts ar punktu atņemšanu, kad ieskrēju siltumnīcā pa priekšu audzinātājai un jau sāku darboties ar stādiem, noņemot nokaltušos zariņus."
"Apsargi pret meitenēm izturas nejauki. Var pateikt tev - kādi tev lieli pupi un dibens, vai arī, ka esi kā dēlis."
"Ja vecāki man zvana, audzinātāji bieži met nost telefonu, nedod mums runāt. Es nesaprotu, kāpēc drīkstam runāt tikai trīs minūtes, bet, ja atzvana, piecas? Īsti neko nevar izrunāt, ļoti ilgojos pēc garākām sarunām."
VBTI pārstāve Evija Rācene:
Viņiem drīkst zvanīt katru dienu laika posmā no 8 līdz 21 un runāt piecas minūtes, ne ilgāk. Ja viņi runā ilgāk, tad arī ir sods par to. Un tad mēs jautājām, vai tev ir iespēja kādam, kad tu runā, pastāstīt par to, kas tev šeit nepatīk? Vai kas tev šeit sāpina? Vai kāds nodara pāri? Viņi teica – nē, jo telefonsarunas klases audzinātāja klausās. Viņiem nav tādu iespēju pastāstīt.
"Naukšēnu" iemītnieks:
Ļoti gribas ēst, jo pēdējā ēdienreize ir 18. Bez internāta audzinātāja atļaujas nedrīkst ņemt savus produktus/saldumus. Ja to izdarām, ir mīnus punkti, tā skaitās kā zagšana.
Pēc sešiem vakarā te neviens ēst nedrīkst... kādreiz esot bijusi pēdējā vieglā ēdienreize astoņos, bet tagad vairs ne. Kāpēc tā? Jo direktores vietnieces ģimenē tā ir pieņemts.
Urzula Kronberga skaidroja: "Tātad par ēšanu, es esmu no cilvēkiem, mana ģimene, kas arī neēd pēc sešiem. Un viņi ēd vairāk nekā es – četras ēdienreizes. Nu, cilvēks pierod pie konsekventa ēšanas laika, viņš ir paēdis."
VBTAI pārstāve Evija Rācene:
To visu internāta audzinātāja tur zem tādas kontroles, ja. Un, ja viņi pa kluso kaut kādā nebūt veidā ielavas virtuvē un tiek pie sava biezpiena sieriņa, tad viņam par to ir sods un tas tiek traktēts kā zagšana. Daudzi bērni stāstīja, ka viņiem ļoti, ļoti vakarā gribas ēst, ka viņi nevar aizmigt.
Un daudz pļāpāt savā starpā ārpus režīma arī nē...
VBTAI pārstāve Evija Rācene:
Bērni, viņi par to stāstīja, ka viņiem ļoti pietrūkst šīs saskarsmes, viņiem pietrūkst tādas sarunas. Jautāju bērniem, ja jums būtu psihologs, vai jums tas patiktu, vai gribētu iet parunāties? Vairāki bērni minēja, ka laikam, ka nē, jo viņam ir bijusi bēdīga pieredze, jo bijis, es tā sapratu, ka iepriekšējais psihologs [bija], tad tā informācija, ko viņi ir stāstījuši, tikusi nopludināta kādām trešajām personām. Un bērni pastāstīja par to, ka viņi labprāt runātos vakarā.
Bet, tā kā ir režīms, ka viņiem līdzi pulksten 21.45 vakarā ir jāizdara visas savas lietas, ir jābūt savā istabiņā. Jo pulksten 22 viņiem, tā teikt, centralizēti tiek izslēgta gaisma. Viņi pat paši nedrīkst izdomāt, kad viņi izslēgs, viņiem nav tādu iespēju, istabā nav ne kontaktu, nekā. Un tad meitenes stāstīja, ka viņas ļoti grib parunāties vakarā, kā tad ir gājis, un tad viņas čukstus runā. Un, ja to izdzird internāta audzinātāja, viņām ir sods, mīnus punkti par to, ka viņi sarunājas.
Un sodi ik uz soļa. Var saprast, ka personāls nereti ar to tā aizrāvies, ka labāk pa taisno uz namiņu, uz izolāciju, jo tur vismaz vairs soda punktus nedod.
"Naukšēnu" iemītnieks:
Mēs paši prasāmies uz stingro bloku, jo tā esam pasargāti no soda punktiem, kam ir izšķiroša nozīme, lai, piemēram, laistu uz mājām. Viena audzinātāja mūs par visu soda, tāpēc drošāk ir atrasties īpašajā uzraudzībā."
Un namiņā glābiņš ir arī kā konflikta risinājums.
Sociālās pedagoģes Ligitas Dreijas atstāstītā epizode par neseniem notikumiem:
Biju gaitenī, meitene pēkšņi izdara kājas spērienu pret puisi. Bet es redzēju, ka starp viņiem kaut kas verbāli notika. Izdara kājas spērienu pret puisi. (..) Es saku, es vispirms gribu saprast, kas notika, ka tāda bija tava reakcija. Viņa man atbild, ka viņai nebija sporta tērps, sporta skolotājai ir teikusi, ka aizmirsusi, skolotāja teikusi, ka uz sporta stundām jābūt sporta tērpam un ka tādos gadījumos liek vērtējumu mīnus 5. Tas viņu dialogs ar sporta skolotāju.
To tas puisis dzirdējis un, es atļaušos citēt, bet tas ir rupji. (..) Viņš bija teicis: "Tev p***i mutē ieliks." Kas spontāni, bija meitenes reakcija, tas kājas spēriens, ja. Šodien viņa man nāk un lūdz: "Skolotāj, lūdzu lieciet man smago bloku." (..) Nu, kaut ko tur ir padraudējis, ko viņš te izdauzīs, izgāzīs un tā tālāk, ja viņa kaut ko. Viņa saka – es negribu piedzīvot, ka mani varbūt sit, es negribu piedzīvot kaut ko.
Šo situāciju arī varētu izrunāt un šķirties ar sapratni, un atvainoties un tas viss tā varētu būt. Bet tūlīt būs "ragataja", es atvainojos, tas ir viņu tas viss žargons, un tūlīt viss tas būs. Baidās tie bērni, protams, ka baidās. Tās ir ļoti smagas situācijas.
Psihologa te nav, atzina sociālā pedagoģe: "Tādēļ, ka iepriekšējais psihologs uzteica darbu, mainīja darbavietu, un pēc šī acīmredzot vēl vadībai nav izdevies citu rast."
Tas, ko novēroja "Aizliegtais paņēmiens", psihologus, iespējams, vajag arī pašiem darbiniekiem.
Sociālā pedagoģe Ligita Dreija:
Es domāju, ka arī mans trauks būs pilns (..) Es te pilnīgi subjektīvi saku. Es varu nerunāt, jo es teikšu arī godīgi, es varu arī mierīgi iet, bet man ir cits tas vecums, man ir 45 gadu pedagoģiskā darba stāžs. Viņiem katram šeit ir sirsniņa lupatās, skrandās saplīsusi. Bet viņi šeit ir koncentrēti. Bet es domāju, ka tā jau ir arī tāda valstiska problēma. Kas notiek arī parastajās skolās – mobingi, pazemošanas, noniecināšanas. Tā jau nav tikai te. Mums ir, teiksim tā, daļēji slima sabiedrība.
Šie visi cilvēkbērni, kas te pie mums ir, tās taču ir sekas kaut kam. Viena liela daļa, viņi taču nav ne gaidīti, ne gribēti. Gadījušies vai vēl kaut kā. Kādēļ bērnam, dzīvu vecāku bērnam, kādēļ viņam ir jāatrodas bērnunamā? Kādēļ? Kliegt gribas!
Šim bērnam mēģinām kaut ko iedot, bet vēl jau ir arī tā lieta, viņam ir tik daudz melots, viņš ir tik daudz mānīts, viņš jau netic nevienam pieaugušajam vairs. Viņš tā arī skatās – nu, ko tu muldi? Es atvainojos.
VBTAI pārstāve Evija Rācene:
No atbalsta personāla šobrīd viņiem bija tikai sociālais pedagogs. Un psihologs ir bijis līdz vasaras vidum, tad esot aizgājis prom. Šobrīd nav. Kā mēs sapratām, viņi arī neplāno psihologu. Principā tas, ko paši bērni stāstīja – viņiem ļoti pietrūkst atbalsta personu. Personāla vispār, jo dažiem bērniem ir grūtības mācībās. Un tad mēs jautājām, vai ir kāds skolotājs, kas tev palīdz apgūt to mācību vielu, jo ir bērni, kas mācās 9. klasē, un viņš tā arī pasaka: "Es nezinu, vai es pabeigšu 9. klasi. Es ļoti daudz ko nesaprotu, es mācos pēc vispārizglītojošās programmas, kaut gan man ir paredzēta speciāla programma." Un tad mēs jautājām, vai nu tev nāk kāds palīgā, kāds izstāsta un izskaidro to mācību vielu? Tad atbilde bija – nē.
Aizliegtais paņēmiens:
Sociālā korekcija principā nenotiek?
Evija Rācene:
Nē, mēs to neredzējām.
Un nav ne tikai korekcijas. Nav īsti pat, ko darīt. It sevišķi tiem, kuri uz skolu vairs neiet, jo "Naukšēni" piedāvā tikai pamatizglītību. To atzina arī direktors: "Šobrīd tiem audzēkņiem, kas beiguši devīto klasi, ieguvuši pamatizglītību, ir zināmas problēmas, kā jēgpilni pavadīt to laiku, kamēr pārējie skolā."
Stāsts par kādu puisi
Vēl viens nerisināts stāsts ir par kādu puisi, kuram pusaudžu gados naktīs aizvien ir nesaturēšanas problēma. Vienaudži par viņu ņirgājas, apsaukā, bet iestādes uzraugi viņu modina vienos un četros naktī, lai tikai palagi būtu sausi.
Par to pastāstīja kopmītnes dežurante Gaļina:
"Protams, viņu jau arī modina. Uzraugs pamodina vienos. Ir bijis tā, ka viņu pamodina četros, un tajā pašā brīdī no rīta viņš piečurā. Ir bijis, ka es viņam saku, es tevi netaisos baigi spīdzināt, es tev iedotu pamperu, viņš saka – es nevilkšu. Es saku, nu manis dēļ, lai tev gulta nav slapja. Lai tu esi sauss no rīta. Bet viņš baidās, ka puiši tā.
VBTAI: Pie ārsta viņš ir vests?
Dežurante: Nē, es neesmu medicīniskais un nezinu.
VBTAI: Jūs neesat, bet vai tas ir ierosināts, ka viņam vajag to medicīnas speciālistu?
Dežurante: To viņi visu zina jau tad, kad viņš ienāca iestādē. (..) Viņš ir raudājis manā klātbūtnē, mēs esam izrunājuši visas lietas, bet ne jau es tevi atnācu bārt vai vēl kaut ko.
Bet iestādes risinājums – vakarā pēc pulksten 18 aizliegt puisim dzert. Psihologa, kā zināms, nav, un medicīniskā aprūpe arī šeit fragmentāra. Direktors min, ka medmāsa te ir uz apmēram pusslodzi. Tiesa, vai tas ir pietiekoši un aprūpe ir adekvāta? Ziņas pretrunīgas.
VBTAI pārstāve Evija Rācene:
Bērns, ar kuru mēs runājām, kurš bija slims. Un tas jautājums, vai tev ir kādas zāles, kuras tu dzer? Viņš teica – nē. Kad iepriekš, pagājušajā nedēļā atbraukusi medmāsa, iedeva man vienu tableti. Es jautāju, bet vai kāds tev deguna pilienus iedeva? Līdzi vēl kādas tabletes? Nē, neko neiedeva. Viņš saka – es šobrīd jūtos slikti, man nav zāles. Bija bērni, kuri minēja, ka viņi medikamentus vispār var iegādāties tikai tad, ja viņiem uz kartes ir nauda. Ja viņiem nav, tad viņiem tā arī pasakot, ja tev nav naudas, tev arī nav medikamentu. Savukārt direktors mums apgalvoja, ka viņi katru mēnesi pērk par diezgan lielām summām bērniem medikamentus. Tas ir vēl viss skatāms un pārbaudāms, kā tur īsti ir.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija pēc iestādes apmeklējuma gatavo ziņojumu par iespējamiem konkrētiem pārkāpumiem, savukārt "Naukšēnu" iestādes direktors, sazvanīts jau pēc inspekcijas vizītes, nebija pārāk satraukts. Nu, redzēs.
Čākurs "Aizliegtajam paņēmienam" sacīja: "Skatīsimies, ko viņi mums tagad inkriminēs. Šobrīd man nav iespējas neko atbildēt, jo es jau nezinu, kas tur būs tas, ko mums tur inkriminēs, ja. Kas liksies, kas ir nepieņemami, ko mēs esam pārkāpuši – kādus normatīvos aktus vai kā."
Psihiatru viedoklis
Kā visu minēto vērtē bērnu psihes un uzvedības speciālisti? "Aizliegtais paņēmiens" apkopoto materiālu parādīja bērnu psihiatram un Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājam Ņikitam Bezborodovam, bērnu psihiatrei un Pusaudžu resursu centra vadītājai Anetei Masaļskai, kā arī Romijai Krēziņai, kura ir Pusaudžu resursu centra projektu vadītāja, mentore.
Citāts: "Pusaudži kā zvēri, ar viņiem ir jācīnās."
Čākurs: "Viņi ir dabūjuši virsroku, dabūjuši tāpēc, ka mēs varbūt neesam bijuši pietiekoši spēcīgi pretim viņiem. Ja ir spēcīga rāmja ievērošana, nav spraugas, kur izsprukt tev, – tu izvērs tos pārkāpumus, tu daboni pēc noteikumiem, tad viss, ja vari izslīdēt, bērni dominē, darbinieks nevar panākt, kas rakstīts noteikumos, tad viņi pieņemas spēkā."
Bērnu psihiatre un Pusaudžu resursu centra vadītāja Anete Masaļska: "Ir skaidrs, ka, protams, tur nonāk jaunieši, kuriem ļoti daudz vajadzības šādā iestādē, viņi, protams, ilgstoši ir traumēti, viņiem ir psiholoģiskas vajadzības, viņiem ir sociālas vajadzības, viņiem ir mentālās veselības vajadzības un, ieslogot viņus šādā iestādē, netiek apmierinātas šīs vajadzības. Loģiski, ka arī pašreizējā sistēma, kas viņiem ir izveidota, tā nav atbalstoša. Principā tā ir tikai izglītības daļa, kas tiek nodrošināta, ir kaut kādi daži apsargi, lai fiziski viņus ierobežotu, bet netiek nekas darīts, lai mainītu uzvedību."
Masaļska skaidroja: "Līdz ar to dēļ uzvedības arī personāls, arī es negribu nosodīt viņus, ir skaidrs, ka, ja tev nav nekā, es domāju, ka tas vienkārši ir personāla izmisums no tā, ka tev nav nekādu citu rīku, lai, teiksim, ar šo jaunieti tiktu galā. Jo tad, kad viņš kļūst agresīvs, protams, ka arī šim pedagogam ieslēdzas kaut kāds pašsaglabāšanās instinkts, un tad notiek tāda varas cīņa, kurš kuru."
Bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs: "Faktiski tā ir izglītības iestāde, kas atrodas Izglītības un zinātnes ministrijas padotībā, bet šī ir izglītības iestāde, kur ir uzlikta neraksturīga funkcija. Tai pašā laikā tā ir vienīgā iestāde, kas realizē izglītojoša rakstura piespiedu līdzekli ar tiesas lēmumu. Un, protams, ka tas, ko jūs redzējāt, kas notiek iestādē, nu, protams, es domāju, ka neviens speciālists nepateiks, ka tas ir kaut kas, kas var veicināt sociālo integrāciju vai kaut kādā veidā šiem jauniešiem palīdzēt."
Pusaudžu resursu centra projektu vadītāja un mentore Romija Krēziņa norādīja: " Šī sistēma nav efektīva, jo tur visu laiku notiek varas cīņa. Šos jauniešus soda, un viņi mēģina kaut kā rīkoties pretī, viņi taisa skandālus, viņi bļaustās, viņi ir agresīvi, viņi zog, viņi lieto apreibinošas vielas un tā tālāk, un pieaugušie viņus visu laiku tikai soda un soda, un soda."
Masaļska: "Un līdz ar to tur vairs nav pat uzticēšanās, un tāpēc viņi, lai kaut kā izdzīvotu šajās sistēmās, viņi ļoti audzē tā kā tādu aizsargbarjeru, aizsardzību, un tas ir vienīgais veids, kā tu vari izdzīvot šajos apstākļos."
"Es gribēju dzert un, kājās stāvot, padzēros, par to man tika atņemti pieci punkti. Arī apstrīdot tos, es neko nepanācu."
Krēziņa: Disciplinēšanas mērķis ir mainīt uzvedību, un, ja mēs pārmērīgi disciplinējam bērnus ar, piemēram, nopietnām uzvedības problēmām, tad viņiem sāk parādīties tādas vēlmes kā, piemēram, slēpšana, zagšana, melošana, ka es to nedarīju un tā tālāk, kā tikai kaut ko tur "nomuhļīt"."
Masaļska: "Zūd jau kaut kāds konteksts, tu jau paskatījies pa labi, kad tev vajadzēja pa kreisi. Sods, protams, veicina tikai to sacelšanos, neapmierinātību, jo tu jau beigās arī pats nesaproti vairs, par ko soda."
Bezborodovs: "Nu, ja jūs jautātu man, ja es būtu tādā situācijā kā jaunietis, ja man būtu izvēle, es droši vien, zinot to, ko es zinu, es izvēlētos iet Cēsu kolonijā."
Tur viss vismaz ir skaidrs.
Speciālisti uzsvēra – lai mainītu uzvedību, jārīkojas tieši pretēji. Par to, ka pusaudzis izdara kaut ko sev līdz šim neraksturīgu, apbalvo viņu, piešķir, nevis atņem punktus.
Krēziņa: "Punktus mēs piešķiram par dažādām uzvedībām, kas ir saistītas, par dažādām uzvedībām, kuras ir vēlamas. Piecēlies laikā, saņem piecus punktus. Apsēdies pie galda, izdzer savu kefīra krūzi, ja tas ir tik ārkārtīgi svarīgi šai iestādei, ka viņi tā dara, tad tu saņem par to piecus punktus. Ieradies uz visām stundām, tu saņem piecus punktus. Vakara beigās, kad tu esi sakrājis visus savus, cik tur punktus, tā tu dabū kaut kādu nezinu, vai nu kaut kādu privilēģiju."
Speciāliste turpināja: "Piemēram, vakarā spēlē atpūtas telpā, piemēram, datorspēles, tu netiec to darīt tāpēc, ka tu neesi saņēmis atbilstošo punktu skaitu. Nākamajā dienā tu iesi un darīsi, jo tu arī gribēsi paspēlēt šīs videospēles."
Bezborodovs: "To vajag ļoti aktīvi pamanīt un ļoti intensīvi atalgot. Tas daudz vairāk ceļ motivāciju to uzvedību atkārtot un izdarīt vairāk. Un saglabāt. Daudz mazāk efektīvi ir sodīt par negatīvo uzvedību."
Krēziņa: "Piemēram, lamāšanās, lamuvārdu izmantošanu savā starpā. Viņi noteikti ļoti daudz lamājās savā starpā, un, visticamāk, ir situācijas, kurās kādai skolotājai apnika, tu saņem mīnus piecus punktus tagad. Tas nekādā veidā nepalīdzēs lamāšanās mazināšanai tajā skolēnu starpā. Tas, kas varētu palīdzēt, ir tas, ka principā mēs ignorējam šo lamāšanos un tajā brīdī, kurā mēs dzirdam, ka šie jaunieši pozitīvi runā savā starpā, mēs viņiem piešķiram punktus."
Par nopietniem pārkāpumiem ir jāsoda, bet ne ar karceri, un ne tādas ilgas stundas.
VBTAI pārstāve Evija Rācene: "Un uzturas viņi tur – ir bērni, kuri tur bija uzturējušies 24 stundas. Bija 36, pamatā 48. Bija bērni, kuri minēja, ka viņi šajā karcerī ir bijuši trīs un vairāk dienas. Bērni minēja, ka viņi zina, ka kāds no bērniem ir tur uzturējies 17 dienas."
Bezborodovs: "Šeit ir jāsaprot, ka sods nevar būt vardarbīgs, jo vardarbība nav pieļaujama nekādā vecumā, un ievietošana izolācijā – nu, tā ir vardarbība pret bērnu."
Krēziņa: "Visur pasaulē karceri ir aizliegti, un tā ir bērnu spīdzināšana, un tā ir fiziska vardarbība, un jūs paskatīsieties pētījumus, ļoti reti kurās valstīs vispār šo te izmanto bērniem. Un tāpēc šī izolēšana tad, kad viņa notiek, tad viņa notiek līdz stundai, līdz divām stundām normālos apstākļos un ik pa 15 minūtēm nāk audzinātājs, kurš apjautājās, vai tev ir viss kārtībā un tā tālāk.''
Masaļska: "Šeit principā tā telpa bija briesmīga. Pirmkārt, nav remonts un ir tumšs, tas jaunietis principā tur jūtas pilnīgi pamests, un, ja tas notiek 17 dienas pēc kārtas, kaut vai vienu diennakti, ka viņš tur ir, mazā telpā bez normālas dienasgaismas un bez normāliem cilvēciskiem apstākļiem, tas jebkurā gadījumā ir visu bērnu tiesību pārkāpums. Tas nav vispār diskutējams."
Bezborodovs: "Mēdz būt psihiskie stāvokļi, kad cilvēks savas uzvedības dēļ var būt bīstams – sev un apkārtējiem. Šādos gadījumos, piemēram, arī psihiatriskās ārstēšanas procesā dažreiz tiek pielietota ierobežošana. Bet nu šeit tas ir strikti, tāpēc, ka mēs saprotam, ka šāda veida palīdzība pati par sevi ir traumatiska, tā ir trauma, kuru principā nav jāpieļauj. Ja tas notiek, nu, tad jāstrādā tālāk ar sekām, ja tas ir neizbēgami un līdz ar to, piemēram, to pašu kaut kādu ievietošanu izolācijā psihiatriskās ārstniecības laikā viņi nevar turpināt ilgāk kā četras stundas. (..) Šī nav ārstniecības iestāde, tā ir izglītības iestāde, protams, ka tas nekādā veidā nav noregulēts, bet nu skaidrs, ka atrašanās izolatorā, sociālā izolācija – tā ir trauma. Vienkārši atkārtota trauma, kas tikai pasliktina to jauniešu psihisko stāvokli un viņu arī no tālākas izredzes dzīvē."
Un "ģedovščinas" un "baķkas" šādos savā vaļā atstātos kolektīvos būs, bet to var mainīt – arī "baķkas" galu galā vēl ir tikai pusaudži, un ar viņiem jāstrādā, iespējams, rūpīgāk.
Masaļska: "Savā ziņā šie bērni atkārto to pašu, ko "Naukšēni" dara viņiem, respektīvi, ja tu neatbilsti manai kritikai, ja tu neatbilsti tam, kā es gribu, lai tu uzvedies, es tevi sodu. Atšķirība tāda, ka tur viņus soda ar mīnus pieciem punktiem un ievietošanu namiņos un karceros. Jaunietim, kas viņam ir pieejams, viņam ir pieejama mute, viņam ir pieejama roka un viņam ir pieejama dūre, un to viņš arī izmanto, lai sodītu kaut ko, kas neatbilst tam, kas viņam patīk, kas neatbilst viņu uzskatiem par to, kā jābūt."
Citāts: "Ļoti gribas ēst, jo pēdējā ēdienreize ir pulksten 18. Bez internāta audzinātāja atļaujas nedrīkst ņemt savus produktus/saldumus. Ja to izdarām, ir mīnus punkti, tā skaitās kā zagšana."
Direktora vietniece Urzula Kronberga: "Tātad par ēšanu, es esmu no cilvēkiem, mana ģimene, kas arī neēd pēc sešiem. Un viņi ēd vairāk nekā es - četras ēdienreizes. Nu, cilvēks pierod pie konsekventa ēšanas laika, viņš ir paēdis."
Masaļska: "Tas atkal ir par vajadzību apmierināšanu. Ēšana, tā ir normāla vajadzība mums visiem. Un pusaudžu vecumā, kad ļoti strauji aug un mainās hormonālā sistēma un visas citas lietas, ir ļoti būtisks ēdiens. Šajā vecuma posmā jaunieši tiešām daudz vairāk ēd, to es arī redzu pēc saviem bērniem. Viņš var paēst vairāk nekā mans vīrs, un nepaiet ne stunda, kad viņš atkal grib ēst. (..) Jābūt atstrādātai sistēmai, ka viņš var vērsties vai nu virtuvē, vai nu pie atbildīgā un, teiksim, tur saņemt ēdienu ārpus šīm ēdienreizēm. Tas būtu tikai normāli. Un tam būtu jābūt pamatu pamatā."
Bet kopumā speciālistu skaudrākā atziņa, ka ar dažiem uzlabojumiem "Naukšēnus" diez vai var vispār glābt un gadiem izstrādāto sistēmu būtiski mainīt.
Krēziņa: "Mēs nevaram pateikt, ka mums ir nepieciešams viens psihologs "Naukšēnos" un viss būs kārtībā, jo tā nav. (..) Kamēr mēs negribam viņiem nodrošināt adekvātu sociālu rehabilitāciju, adekvātu palīdzību, tik ilgi tur no psihologa darba nebūs tik liela jēga.
Bezborodovs: "Es domāju, ka tas nav noslēpums, ka pašlaik tā palīdzības sistēma, ko valsts piedāvā, Latvijā ir ļoti nepietiekoši un nav sakārtota."
Krēziņa: "Manā ieskatā, "Naukšēnus" nav iespējams uzlabot, tie ir jāreorganizē pilnībā, jo tur viņi neatbilst nevienam, nu, principā nevienam punktam, kādai būtu jābūt šai rehabilitācijas un prevencijas iestādei ar nolūku samazināt recidīvismu, jo tās ir principā korekcijas iestādes. (..) Ja viņa vēlas izpildīt šo funkciju un šo savu būtību, tad viņiem ir pilnībā jāmaina vide, viņiem ir pilnībā jāmaina skolēnu uzraudzība, viņiem ir pilnībā jāmaina tas, kādā veidā viņi adresē disciplinēšanas jautājumus, viņiem ir pilnībā jāmaina tas, kā viņi nodrošina rehabilitācijas pasākumus."
Krēziņa turpināja: "Pētījumi ir dažādi, bet principā piecas līdz 10 reizes vairāk izmaksā šo jauniešu uzturēšana visas dzīves garumā valstī, nekā ieguldīt adekvātā, normāli apmaksātā, kvalitatīvā iestādē, kas nodrošina šo rehabilitāciju."
