Kariņš: Jāizrunā līdz galam, kādai jābūt nodokļu sistēmai, jo tas, kas šobrīd ir, nedarbojas

Gluži kā pirms četriem gadiem, arī tagad Latvijas Radio (LR) ir intervējis visu partiju, kas piedalās 13.Saeimas vēlēšanās, līderus, lai saprastu viņu pozīciju virknē, mūsuprāt, svarīgu jautājumu. Starp uzdotajiem jautājumiem ir tādi, kas skar gan pensiju sistēmas nākotni, gan to, kur ņemsim jau tagad trūkstošo darbaspēku un kā partijas gatavas apkarot ēnu ekonomiku, kuras apmērs pērn diemžēl ir audzis.  

ĪSUMĀ:

• Visās skolās ir pilnībā jāpāriet uz valsts valodu.
• Pirmos 12 tūkstošus valstij vispār nevajadzētu aiztikt.
• Mēs to ierakstījām, lai atgādinātu, ka neaizmirstam par šiem cilvēkiem.
• Eiropas armija mums nav vajadzīga.
• Tā ir netaisnība, ka viens var strādāt, maksājot mazāk.
• Nevaram atļauties, lai pie mums nāk nākotnes nabagi.
• Mums ir jāatņem tas, ka ir jācīnās par skolu.

Augstākā izglītība konsolidācijas priekšā

Tas pamats ir, laikam jālieto tāds svešvārds – konsolidācija. Mums Latvijā ir sava veida ironija – mums ir ļoti zinīgi un spējīgi profesori un zinātnieki, tajā pašā laikā mums ir ļoti daudz valsts finansētu augstskolu, zinātnisko institūtu, pētniecisko institūtu un tā tālāk. Ja skatāmies lielajās reitinga aģentūrās, tad ir trīs, kuras pasaulē visvairāk ņem vērā, kurām seko. Ir tāda „The Times Higher Education”, tur vērtē aptuveni 1100 augstskolas. Neviena Latvijas augstskola neiekļūst augstāk par 800 vietu. Lietuvā – Viļņas Universitāte ir top 600, Igaunijā – Tērbatas Universitāte ir top 300, Zviedrijā – Karolinskas Universitāte ir top 30.

Reitings, protams, nav nekas absolūts, bet tas saistās ar prestižu un mūsu spēju pievilkt gan zinības un spējīgus studentus ne tikai no Latvijas, bet arī no ārzemēm, un pievilkt mācībspēkus, un piesaistīt finansējumu. Finansējuma jautājums ir ļoti, ļoti no svara, jo līdz ar Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības (ES) kopējais naudas katls samazināsies, bet tieši zinātnei, pētniecībai un attīstībai tas tiks palielināts. Mēs Austrumeiropā un Latvijā līdz šim šai naudai netiekam klāt, jo esam saskaldīti.

Tātad, konsolidējot augstskolas un zinātniskos institūtus, varbūt skaitliski mazākās, bet spēcīgākās vienībās, tas ne tikai uzlabos prestižu un piedāvājumu pašam studentam, bet atvērs durvis uz vēl papildu bezmaksas Eiropas finansējumu.

Tas ir ļoti no svara, ja mēs domājam par mūsu valsts ekonomikas nākotni. Visi runā, ka nevaram tikai ar zemu pievienoto vērtību un zemām algām dzīvot. Tā ir taisnība. Jautājums – kā tiksim pie lielākām algām.

Ko jūs konsolidēsiet - tikai valsts pārziņā esošās augstskolas, vai būs arī spiediens uz privātajiem?

Ja mēs veiksmīgi samazināsim valsts finansēto augstskolu skaitu, proti, apvienosim spēkus - tās kļūs spēcīgākas un pievilcīgākas, tas dos tirgus spiedienu arī uz privātajām augstskolām, kuras salīdzinājumā sāks izskatīties ļoti maziņas, ar diezgan pavāju piedāvājumu. Iespējams, ka tad arī tur sāksies tas pats efekts. Valsts jau nevar pieņemt lēmumu par privātajām. Ja kāds maksā, lai maksā.

Plānojat to paveikt četru gadu laikā?

Tas kopējais process nav tikai četrus gadus, tas būtu jāuzsāk šajos četros gados un jāturpina. Tā ir domāšanas maiņa – ko vispār sagaidām no savām augstskolām un kādā veidā augstskolas var palīdzēt kāpināt sistēmiski algas valstī. Četru gadu laikā, faktiski jau divu gadu laikā mums ir jāpaveic tā pamatkonsolidācija.

Tā, lai mēs no 2020.gada varētu tikt pie Eiropas finansējuma, pie kura līdz šim netiekam. Tiekot pie šī finansējuma, tas mums palīdzēs attīstīties tālāk. Tas ir steigšus jādara, mums nav laika gaidīt.

Ko domājat par šogad izmainīto Augstskolu likumu, kas paredz ierobežot ārvalstu valodu lietojumu apmācībā?

Valdība un Saeima ir pamatā ierobežojušas iespēju Latvijā studēt krievu valodā. Pēc Izglītības ministrijas datiem, šķiet, ir divas augstskolas, kur vairāk nekā 80% mācās krievu valodā, no kuriem 85-90% studenti ir no Latvijas. Tie nav no Krievijas atbraukuši. Tas nozīmē, ka mūsu integrācijas sistēma ir sabrukusi. Šie jaunieši acīmredzot skolās neapgūst pietiekami labi valsts – latviešu valodu, un viņi turpina privātā kārtā studēt krievu valodā.

Vai šī norma ir jāatstāj spēkā?

Jā, es domāju, ka tas ir jāatstāj spēkā, jo visa mūsu valsts orientācija – gan ekonomiskā, gan politiskā, gan no drošības viedokļa, ir orientēta uz rietumiem, kopā ar pārējo Eiropu, kuras daļa esam. ES un pasaulē starptautiskā zinātnieku valoda ir angļu valoda. Šī valoda tagad tiek mācīta, vismaz maniem bērniem, jau no 1.klases.

Mūsu jaunieši Latvijā tiek tīri labi sagatavoti ar angļu valodas zināšanām. Lai pievilktu studentus no citām valstīm, un tas jau notiek, piemēram, medicīnas izglītību angļu valodā apgūst, tai skaitā, arī liels skaits studentu no Vācijas. Mēs jau esam konkurētspējīgi, mums tikai šī konkurētspēja ir jāpalielina.

Paturpinot par skolām, kur joprojām ir dalījums – krievu un latviešu skolas, ir arī krievu un latviešu bērnudārzi. Ko darīt ar tiem?

Likums, kas ir pieņemts, ir absolūti pareizs – ir jāpāriet pilnībā visās skolās uz valsts valodu. Es Eiropas kolēģiem nespēju paskaidrot, ka mūsu valstī par nodokļu maksātāju naudu izglīto bērnus svešvalodā. Tā tas nav nekur. Pat tie, kas saka, ka Beļģijā ir vairākas valodas, nevajag pārprast – Valonijai ir viena valoda – franču, Flandrijā ir viena valoda – nīderlandiešu, pierobežā pie Vācijas ir maza strēmelīte, kur ir vācu valoda. No putna lidojuma tur ir divvalodība vai trijvalodība, bet uz vietas, katrā reģionā ir tikai viena. Tā ir vēsturiski izveidojies. Zviedrijā visi bērni par valsts naudu apgūst izglītību zviedru valodā, Vācijā visi turku migrantu bērni apgūst un iemācās runāt vāciski. Latvija ir līdz šim izņēmums.

Taču tas vājina mūsu sabiedrību. Integrācija jebkurā valstī notiek uz vienas, uz dominējošās etniskās grupas kultūras un valodas bāzes. Francijā tā ir franču valoda, Latvijā tā ir latviešu valoda. Ja jūs ieskatāties savos radu rakstos un es savējos, tur ir lībieši, vācieši, poļi, krievi, ebreji… visas tautības. Mūsu uzvārdos tas ir redzams.

Taču kopumā mēs esam latvieši. Tas ir kultūras, un nevis tīrasins jēdziens. Jebkurš var kļūt par latvieti.

Mācies latviešu skolā, uzaudz Latvijā, manuprāt, tas tevi arī padara par latvieti. Mums arī no latviešu viedokļa,nedaudz ir jāatver acis un jāpieņem citi. Skolām, kā arī bērnudārziem, kas ir valsts finansēti, jābūt tikai valsts valodā, kā tas ir visā Eiropā.

Vai jau no nākamā gada?

Kādā tempā tas šobrīd tiek ieviests, ko tieši likums paredz, es nezinu. Ja man būtu burvja zizlis, tad tas veids, kā sākt, ir ar pašām jaunākajām klasēm. Ja šogad vai nākamgad bērnudārzi visā valstī ir tikai latviešu valodā, tad 12 gadu laikā var nodrošināt to, ka nebūs iztrūkstošo posmu. Faktiski to var darīt daudz straujāk, jo nav jau tā, ka vairums bērnu latviski neprot.

Vairums nelatviešu bērnu ir iemācījušies latviešu valodu. Tas tikai jāstiprina, un jāatņem iespēja atdalīt vai segregēt šos bērnus, dalīt latviešos un krievos. Mēs taču nedalām kurzemniekos un zemgaļos, kāpēc jādala – latviešos un krievos. Tie ir Latvijas pilsoņi, tie ir bērni, kas Latvijā aug. Mēs visi esam latvieši.

Nodokļu reforma nav pārdomāta

Jūs partijas programmā minat, ka samazināsiet nodokļus zemajām algām, paaugstināsiet neapliekamo minimumu un atvieglojumus par apgādājamajiem. „Vienotība” bija valdībā, kad pērn tika izstrādāta nodokļu reforma, kura stājās spēkā no šī gada. Vai domājat, ka reforma īsti nav izdevusies, jo bija plāns turpmākos trīs gadus neaiztikt nodokļus?

Es ne tikai privāti, bet arī publiski paudu savu viedokli, ka šī nav izdomāta reforma. Tur ir atsevišķi elementi, kas ir labi. Piemēram, tas, kas gadiem ir runāts, ka uzņēmuma peļņu nevajadzētu aplikt ar nodokli, ja tā tiek ieguldīta darbības paplašināšanā. Tas ir stimuls investēt, stimuls radīt jaunas darba vietas. Tas ir labs elements. Bet, no otras puses, varētu teikt, ka daudziem tā reforma beidzās ar to, ka sociālais nodoklis palielinājās par vienu procentu.

Mans un mūsu partiju apvienības redzējums – ir jāatslogo nodokļu slogs uz zemajām algām. Es pats esmu izpētījis, starp visām Ziemeļeiropas valstīm tieši Latvijā ir vislielākais nodokļu slogs uz algām zem 1000 eiro. 1000 eiro daudziem ir ļoti liela alga. Bet, ja mēs salīdzinām ar Somiju, Zviedriju, ar Dāniju, Norvēģiju, ar Vāciju, tad Latvijā slogs uz zemajām algām ir vislielākais. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ne visi nomaksā visus nodokļus.  Tas varbūt, var teikt, ir iegansts, bet zināms attaisnojums arī ir. Risinājums šim ir pakāpeniski palielināt neapliekamo minimumu.

Neapliekamā minimuma mērķim ir jābūt 1000 eiro - 12 tūkstoši eiro gadā. Pirmos 12 tūkstošus valstij vispār nevajadzētu aiztikt.

Tikai, ja mēs to izdarītu vienā gadā, tad valsts budžetam pēkšņi iztrūktu naudas un mums nebūtu, ko maksāt skolotājiem, policistiem, uzturēt bruņotos spēkus. Ir vienkārši teikt tos vārdus, bet ir jāsaliek lieta kopā. Mēs paredzam pakāpenisku gan minimālās algas lēnu pacelšanu, bet vēl svarīgāk - neapliekamā minimuma. Neapliekamo minimumu var celt, un tad nepārkarst ekonomika, nav inflācijas. Jāiet šajā virzienā.

Mans piedāvājums būtu, ka vispirms vienojās par vienu ļoti skaidru sistēmu, kā tā attīstīsies, un tikai tad, kad ir septiņas reizes nomērīts, tad vienreiz griezt.

Vai tas nozīmē, ka atkal ejam uz jaunu nodokļu reformu?

Es teiktu citādi, ka pēdīgi būtu jāizanalizē un jāizrunā līdz galam, kādai jābūt nodokļu sistēmai, jo tas, kas šobrīd ir valstī, nedarbojas. Tas nedarbojas, jo visi netic, ka sistēma ir taisnīga un proporcionāla. Cilvēki vienkārši tam netic.

Un nevar teikt, ka cilvēkiem nav taisnība. Bet, ja jūs tam neticat un neizjūtat, tad izanalizējam, kā to lietu vajadzētu darīt pareizi. Taču, kam es nepiekrītu – nāk rudens, nāk oktobris, novembris, ātri izmaina kaut kādas nodokļu likmes, nosauc to par reformu, un no janvāra cilvēki sāk skatīties, kas notiek.

Tik ātri jau gan tas nebija. Izmaiņas tika pieņemtas jau vasarā. Bija arī daudz diskusiju, un „Vienotība” tur bija visur klāt.

„Vienotība” bija klāt, bet mēs nebijām tie virzītāji un nebijām noteicēji. Tomēr valdības vadītājs un finanšu ministrs, kas ir no vienas partijas un kas man liekas ir arī pareiza prakse, tie ir tie, kas šo sistēmu novada, un tas nav ne līdz galam izstrādāts, ne līdz galam izdomāts. Bet jāatceras, ka, ja nenobalso par budžetu, tad krīt valdība un jāveido jauna. Tā ir tā grūtība. Viena lieta ir teikt, ka nav līdz galam izstrādāts, bet otrs jautājums kolēģiem – vai šī iemesla dēļ esam gatavi gāzt valdību un sākt pilnīgi no nulles.

Vai tad tas nozīmē, ka Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) izdomāja un ieviesa, nekonsultējoties ar sadarbības partneriem?

Nē, konsultācijas notika un, no mana viedokļa raugoties - kaut gan tas rezultāts nav labs, viņš sākotnēji bija vēl sliktāks. Šeit ir tā – jūs varat būt tas, kas virza, vai arī jūs varat būt tas, kas cenšas ierobežot, nedaudz uzlabot to, ko cits virza.

Mērķis bija panākt lēmumu līdz budžeta pieņemšanai. Manuprāt, par šādu lietu varētu diskutēt arī gadu vai divus. Labāk diskutēt un izanalizēt visas sekas, un tad pieņemt. Tas būtu tas pareizais mērķis.

Nekad netika uzdots jautājums – kas vispār ir nodokļu mērķis, kas ir tas, ko gribam panākt ar šiem nodokļiem? No valsts aparāta viedokļa ir ļoti elementāra atbilde: nodokļi ir domāti, lai pildītu valsts kasi. Tas ir tas mērķis, proti, mums ir liela kaste, kas stāv istabas stūrī, tur ir jākrīt zelta monētām, un tās krīt tad, kad tautu apliek ar kādu nodokli. Šī sistēma visu laiku meklē un domā, ko vēl varētu aplikt? Uzliksim, piemēram, ūdens nodokli, plastmasas nodokli. Tā ir tā sistēmas domāšana, bet faktiski tas ir galīgi aplam.

Nodokļi nav domāti tikai, lai pildītu valsts kasi, bet, kā veido nodokļus, tā mēs veidosim mūsu ekonomiku, daļēji arī sabiedrību. Ar izdomātu nodokļu politiku mēs varam vērsties pret ēnu ekonomiku, samazinot ieganstu nemaksāt nodokļus. Galvenais ir tas, kas ir šī netaisnība - ka zemajām algām ir ļoti liels procentuāls nodoklis. Samazinot to, mums tomēr ir jānodrošina, ka ienāk nauda kasē, jo, protams, tā naudas kaste valstī ir svarīga. No tās izmaksā skolotāju un citas algas.

Bet ir jāskatās, kā varam panākt ekonomikas pieaugumu ar lielākām algām. Tā ir tāda tamborēšana, un nevis jāklaigā, ka tūlīt šitā vai tūlīt - tā. Tas ir tas, kas netiek darīts. Ir jāapstājas, ir jāatrod taisnīgs risinājums, un tad ir jāiet uz priekšu.

Algas cels līdz ar ekonomikas augšanu

Programmā esat ierakstījuši arī šādu teikumu: profesionāli atbildīgi un motivēti policisti, mediķi, ugunsdzēsēji, robežsargi. Kā saprotu, tad tas ir svarīgi. Kā jūs viņus gribat motivēt? Kad esiet gatavi celt viņiem algas?

Visu šo darbinieku algas var celt kopā ar mūsu ekonomikas izaugsmi.

Kāpēc jūs vispār tādu punktu ierakstījāt?

Mēs to ierakstījām, lai atgādinātu, ka tas mums ir svarīgi, ka mēs neaizmirstam par šiem cilvēkiem, kas nodrošina mūsu valsts mugurkaulu, funkcionēšanu.

Bet algu jūs neesat gatavi palielināt bez ekonomikas pieauguma?

Tas viss iet roku rokā. Mēs strādāsim tā, lai mūsu ekonomika turpinātu augt. Tas ir jautājums par vistu un olu – kas bija pirmais? Ja man prasa, kas nāk pirmais – palielināt izdevumus vai nodrošināt ienākumus, tad, protams, tie ienākumi ir jānodrošina tā, lai var attaisnot izdevumu palielināšanu. Tas ir netaisnīgi, ka mūsu ārsti pelna tik maz, ka mūsu skolotājiem, kam nododam nākošo paaudzi, maksā tik maz, ka mūsu policistiem, ka mūsu robežsargiem… tas viss ir netaisnīgi. Bet mēs nevaram vienkārši ar burvja zizli to izmainīt, jo mums tajā kasē tās naudas nav, mūsu ekonomika nav pietiekami spēcīga. Tātad, visu laiku, audzējot ekonomiku, arī šīs algas pieliksim.

Padomājam nevis par kaut kādu nākotnes solījumu, bet par to, kas ir izdarīts. Jānis Reirs - mūsu labklājības ministrs. Viņa vadībā tagad pensijas palielinās. Tās palielinās, protams, jo ir arī iespēja valsts budžetā tās palielināt, bet, kad tā nauda ienāk budžetā, ir redzējums, ir arī virziens.

Vai uzskatāt, ka būtu nepieciešams motivēt arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB) kļūt stiprākiem?

KNAB ir stāsts, kam es sekoju aktīvi līdz kopš 2002.gada, kad pirmo reizi tiku ievēlēts Saeimā. Pirmais vadītājs, aizmirsu kā viņu sauca, visu laiku bija uz slimības lapas, un KNAB vispār nestrādāja.

Mēs tad virzījām Strīķes kundzi, lai viņa pārņem KNAB vadību, bet nepietika balsis un ievēlēja, ja nemaldos, Loskutova kungu, un iestāde sāka strādāt. Es sākotnēji nebiju Loskutova kunga atbalstītājs un tad, redzēdams, kā viņš strādāja, kļuvu par viņa diezgan lielu atbalstītāju. Pēdējos gados atkal KNAB bija viena mūžīga tiesāšanās.

Jūs runājat par pagātni, bet ko darīt ar nākotni?

Ļaut vadītājam strādāt, jo izskatās, ka šobrīd KNAB atkal sāk kļūt par nopietnāku iestādi. Viens jautājums ir par finansējumu – kāds tas ir un cik vajadzētu palielināt, un no kurienes šo naudu ņemt. Otrs - ir jānodrošina, kā ir bijis līdz šim, ka politiķi iekšējās darbībās nevar iesaistīties. Iestādes neatkarība ir ļoti no svara. Tajā pašā laikā, kad iestāde sevi sāka iekšēji ēst nost, tad ļoti prasījās, arī no sabiedrības puses, lai kāds tur iejauktos.

Es nedomāju, ka būtu jāmaina kārtība, lai valdība varētu viegli iejaukties viņu iekšējā darbībā. Vienkārši ir jāļauj strādāt.

Un, ja nestrādā, tad tas, ko Saeima var darīt, ir nomainīt vadību. Tad tas arī attiecīgi ir jādara. Bet šobrīd izskatās, ka vadītājs strādā. Jāļauj strādāt.

Eiropas armija nav nepieciešama

Ne īpaši draudzīgās attiecības, kas veidojas starp ES un ASV, liek arvien aktīvāk runāt, ka varbūt Eiropai vajag veidot savu armiju. Kāds ir jūsu viedoklis?

Šeit, manuprāt, nevajag jaukt, kādas ir atsevišķu ES politiķu attiecības ar pašreizējo ASV prezidentu. Ir jāatceras, ka ASV loma Eiropas, tai skaitā arī Latvijas, kopējā drošībā ir neatsverama. ASV tieši šī prezidenta vadībā ir pastiprinājusi savu klātbūtni Austrumeiropā, tai skaitā arī Latvijā, un nevis samazinājusi.

Tagad, Trampa laikā, arī ar viņa atbalstu, pieņēma to, ka gaisa misija virs Baltijas valstu telpas tiek pārdefinēta par aizsardzības un nevis tur par kaut kādu drošības misiju. Savienoto Valstu faktiskā darbība NATO virzībā mums ir ļoti labvēlīga.

Kāda ir jūsu attieksme pret Eiropas armiju – vajag vai nevajag?

Eiropas armija ar esošo lēmumu pieņemšanas struktūru – nevajag. Eiropā lēmumus pārsvarā pieņem uz konsensus principa pamata. Tas nozīmē – Dievs pasarg’ un Dievs nedod, ja kaut kas mūsu reģionā notiek, sāksies diskusijas, vai tas vispār ir noticis. Ja ir 28 valstis, gan jau kāda teiks – tā ir viņu iekšējā lieta, lai taču viņi paši tiek galā.

Šobrīd mūsu aizsardzība ir balstīta uz NATO un nevis uz ES. NATO ir cita lēmumu pieņemšanas struktūra, tā ir militāra alianse, un nevis politiska un tirdzniecības alianse, kāda ir ES.

Eiropā mēs varam veikt kopīgus iepirkumus un ietaupīt naudu, varam stiprināt savas spējas koordinēti rīkoties, varam atvieglot un nodrošināt to, ka, piemēram, kara vienības no vienas Eiropas valsts uz otru kaimiņvalsti  var pārvietoties bez muitas formalitātēm. Visas šīs lietas ir jādara. Mums ir jāturpina stiprināt Eiropas ārējā robeža, tā lai iekšējās robežas paliek atvērtas un brīvas. Bet Eiropas armija mums nav vajadzīga. Mums ir vajadzīga spēcīga NATO alianse, ar spēcīgām Eiropas armijām, kuras sadarbojas tieši NATO ietvaros, jo Eiropas lēmumu pieņemšana ir izveidota, lai pieņemtu lēmumus, kā labāk un brīvāk tirgoties. Taču militāra aizsardzība lai paliek militāras alianses ziņā.

Jūs esat par vai pret obligāto militāro dienestu Latvijā?

Mūsu partiju apvienībā neesam par šo diskutējuši. Es personīgi atbalstītu obligāto militāro dienestu ar diviem nosacījumiem. Pirmais – tad lai tas ir visiem, lai nav tā, ka daži zaudē gadu, ja grib studēt, bet citi nezaudē. Otrs – tas tiek cieši saistīts ar zemessardzi, jo izskatās, ka militārā aizsardzība pēdējos 50 gados ir stipri mainījusies. Ja agrāk obligātais iesaukums nozīmēja „gaļu tai mašīnai”, tad šobrīd,  tai skaitā arī Latvijas gadījumā, mums ir augsti profesionāla armija, kur viena gada laikā nav pat iespējams apmācīt un iekļaut šajās vienībās, jo armija drīzāk sāk izskatīties pēc specvienību apkopojuma.

Bet mums ir otra vienība, skaitliski vēl lielāka – zemessardze, kura būtu tā vieta, kur jauni cilvēki varētu apgūt militāru pamatapmācību, un tad no šiem apmācītajiem gan viņi paši kā indivīdi, gan armijas profesionāļi redzētu – kur ir reāls potenciāls, un uzrunātu viņus, vai negrib pēc šī obligātā gada palikt jau par profesionālu karavīru. Es domāju, ka daudzi jaunieši saprastu, ka tas viņus tiešām interesē un piesaista, un tā viņus vienkārši atlasītu. Tas būtu labi mūsu kopējās aizsardzības jomā, ja visi jaunieši būtu apmācīti un sagatavoti militāri, bet tas netraucētu arī mūsu profesionālās armijas attīstībai, bet varētu pat palīdzēt.

Jautājums ir par finansējumu, jo tas nav bezmaksas pasākums. Ja pat mēs gribētu ieviest obligāto dienestu, visticamāk, no militārām aprindām teiktu, lūdzu, ne vairāk kā 1000 vai 2000, vai 5000 gadā, mēs vienkārši netiksim galā. Un tad finanšu ministrs uzreiz teiks – kā mēs visu to apmaksāsim.

Jūs savā programmā esat paredzējuši to, ka aizsardzības budžets tomēr būtu jāpalielina par 0,5 procentpunktiem, līdz 2,5% no IKP.

Jā, tas ir pakāpenisks mērķis. Mums ir jāskatās, kā turpina ekonomika augt, kā turpina budžeta ienākumi augt, un iespēju robežās jāskatās, kā palielināt. Tas ir nevis tikai samierināties ar to, ka maksājam 2%, bet skatīties, lai palielinātu šīs naudas.

Mēs saprotam vienu lietu – mūsu bruņotie spēki, kad ir sadarbībā ar citu valstu karavīriem, kā tas notiek Irākā vai Afganistānā un citur, tiek konsekventi ārkārtīgi augsti novērtēti. Tas nozīmē, ka mums ir tiešām, ar ko lepoties, šie jaunie cilvēki ir augsti profesionāļi, un, jo vairāk mēs varam viņiem atvēlēt finansējumu, jo labāks viņiem ir ekipējums, jo labāka viņiem ir sagatavotība, jo drošāk mēs visi dzīvojam. Šis ir virziens, kurā jāiet. Protams, tas, ka ASV prezidents tagad runā par 4% - man liekas, ka mēs visi saprotam, ka viņš rīkojas kā īsts tirgotājs, lai panāktu vismaz 2%, viņš uzsit cenu divreiz augstāku, uz 4%.

Visiem jāmaksā nodokļi

Jūs jau pieminējāt Reira kungu, kurš ceļ pensijas, bet pēdējo piecu gadu dati rāda, ka ir dubultojies to cilvēku skaits, kuriem pensijas nepārsniedz 100 eiro mēnesī, bet vidējā pensija ir virs 300 eiro. Latvijā ir cilvēki, kas strādā mikrouzņēmumos, kas veic individuālo uzņēmējdarbību, mums ir tādi, kas saņem mazas algas. Tā ir bumba ar laika degli, jo nākotnē šo cilvēku pensijas arī būs mazas. Vai domājat kaut ko mainīt, vai arī pašreizējā pensiju sistēma ir laba, un tā ir pašu cilvēku atbildība, vai viņi maksā sociālo nodokli, vai nemaksā?

Tā grūtība ir, ka mēs jau šodien varam teikt – maksā vai nemaksā, bet ir neizbēgami, ka tad, kad tas cilvēks sasniegs pensijas vecumu un vairs nebūs spējīgs arī strādāt, tad gan viņš sagaidīs no valsts atbalstu. Es pilnīgi piekrītu jūsu analīzei – tā ir bumba ar laika degli.

Reira kungs ir argumentējis, ka šī sistēma, kad daži maksā nodokļus, bet citi nemaksā legāli visus nodokļus vai maksā ļoti mazas summas, ir milzu netaisnība. Es varu viņam tikai piekrist. Es tā saprotu, ka no Labklājības ministrijas datiem ir aptuveni 600 tūkstoši strādājošo, kuri maksā pilnu nodokļa slogu, un ir gandrīz 300 tūkstoši, kuri strādā legāli, nemaksājot šo pilno slogu.

Tā vienkāršoti runājot, tas nozīmē, ka šie 600 tūkstoši uztur divus miljonus. Mums ir veci cilvēki, mums ir bērni, mums ir cilvēki, kas vienkārši nespēj strādāt. Mēs kopā valstī esam aptuveni divi miljoni.

Kā jūs uzskatāt, vai pašreizējā pensiju sistēma ir laba, vai tomēr būtu jāievieš korekcijas?

Kas attiecas uz tiem, kuri maksā pilnu nodokļa slogu, pēc visu atzinumiem, un es neesmu speciālists, tā sistēma ir labi uzbūvēta. Tik labi, ka arī citas valstis meklē iespēju no mums nokopēt šo modeli. Tā problēma ir, ka tā nav pilnībā ieviesta, ka visi maksā šos visus nodokļus. Tas ir tas, kas jāmaina.

Vai vajadzētu likvidēt mikrouzņēmumu sistēmu?

Redz, šis ir roku rokā ar diskusiju un redzējumu par nodokļu sistēmu kopumā. Mikrouzņēmumi ir daļa no tā.

Protams, tā ir netaisnība, ka viens var strādāt, maksājot mazāk, bet otrs, strādājot līdzīgu darbu, tikai citā juridiskā formējumā, maksā vairāk.

Tas ir netaisnīgi šodien, un tas ir netaisnīgi nākotnē. Jo tas, kurš maksā pilnu slogu, nākotnē gribot negribot būs spiests dalīties ar to otru.

Bet tad jūs likvidēsiet vai nē?

Manuprāt, šī sistēma ir likvidējama. Tikai viņa ir likvidējama vienā skaidrā rāmī, kad saprot, kas nāks tā vietā, kādas būs tās likmes un kā mēs tiksim no punkta A uz punktu C.

Es negribu teikt, ka cilvēki, kuri strādā mikrouzņēmumā, ir negodīgi. Viņi vienkārši izmanto iespēju, kura juridiski un legāli pastāv. Valsts pati radīja šo sistēmu.

Manuprāt, tas, ko neapdomāja tad, kad izveidoja šo sistēmu… tas notika krīzes laikos, kad mūsu ekonomika saruka par 25%, un tad meklēja veidu, lai cilvēks kaut minimāli kaut ko iemaksātu valsts kasē. Tajā laikā, īstermiņā raugoties, tas pat bija pareizi. Tas nebija arī iecerēts kā ilglaicīgs pasākums. Tagad tas ir iesakņojies.

Šī sistēma ir jāmaina, bet tā būtu jāmaina uz to, ka kopējo nodokļu slogu samazina. Iedomājamies divus traukus, ja mēs izlīdzināsim – ka vieni maksās vairāk, tad otriem arī ir jādod iespēja maksāt mazāk, jo tad būs vairāk to maksātāju. Jebkura valsts labāk funkcionē, ja visi maksā līdzīgi.

Ko darīsiet ar nabagiem, kuru skaits pieaug un, iespējams, turpinās augt arī nākotnē? Tagad cilvēki arī iet pensijā un ies arī pēc četriem gadiem.

Paldies Dievam, ir jaunas ģimenes, kas laiž pasaulē bērnus, un nav tā, ka viss beidzas. Mums arvien nāk cilvēki vietā, tikai mums tā demogrāfija ir tāda, ka šobrīd daudz vairāk ieiet pensijas vecumā, nekā piedzimst.

Jā, bet ko jūs darīsiet ar nabadzīgajiem pensionāriem?

Neko citu nevar darīt, kā vien turpināt pakāpeniski palielināt viszemākās pensijas. Un Reira kunga uzsvars ir tieši bijis uz mēģinājumiem viņu skaitu samazināt. Tas cilvēku skaits, kas saņem pie 100 eiro, ir desmitiem tūkstoši, tas nav viens vai divi indivīdi, kas kaut kur ir starp šķirbām. Tas ir nepiedodami, un tas ir jāmaina. Taču to nevar vienā dienā, jo cilvēku skaits ir ļoti liels un viena eiro pielikšana nozīmē uzreiz 25 tūkstoši eiro mēnesī.

Tā lielā netaisnība tiem cilvēkiem notika, kad sabruka iepriekšējā sistēma un mūsu valsts ieguva neatkarību.

Mēs jau tagad dzīvojam 28 gadus neatkarīgā Latvijā.

Bet caur privatizāciju šo cilvēku uzkrātais kapitāls tika izsaimniekots. Gribot vai negribot, vai tas bija apzināti, vai tas bija blakus efekts, tas ir tas, kas notika.

Iedomājieties jaunu ģimeni. Latvijā jaunajām ģimenēm ir tik daudz kreņķu, ka bail. Pirmkārt, vienkārši noturēties darbā. Otrkārt, viņi cenšas audzināt bērnus un uzturēt viņus. Treškārt, viņi cenšas palīdzēt saviem vecākiem. Mūsu strādājošā paaudze ir noslogota kā neviena cita Rietumeiropas sabiedrība. Piemēram, jauns vācietis ar ģimeni – viņi uztraucas par sevi un saviem bērniem, bet viņiem nav finansiāli jāuztraucas par vecākiem. Latvijā ir. Tas ir tas, kas cilvēkos raisa neapmierinātību.

Lēta darbaspēka migrācija nav pieļaujama

Uzņēmēji arvien biežāk saka, ka viņiem trūkst darbaspēka. Kāda ir jūsu attieksme pret darbaspēka ievešanu, ne tikai augsti kvalificēta, bet arī vienkāršajām profesijām?

Latvijā ir ļoti daudz uzņēmumu, kuri ir nodibinājušies un attīstījuši savu darbību ar nosacījumu, ka ir lēts darbaspēks. Tagad Latvijas darbaspēks kļūst dārgāks, prasīgāks. Šie uzņēmumi kā grupa grib turpināt savu modeli ar lēto darbaspēku un aizvietot latviešus, krievus ar baltkrieviem, ukraiņiem, kazahiem, kas vien nāks, varbūt no Indijas kāds atnāks. Šis modelis nav ilgtspējīgs, jo mēs tādā veidā tikai paildzināsim nabadzību mūsu valstī.

Mums ir drīzāk jāmeklē veidi, kā stimulēt uzņēmumus attīstīt tādus darbības formas un veidus, ka viņi var atļauties maksāt lielāku algu. Tad mums darbaspēka problēma nebūs.

Tā grūtība ir konkurēt pasaulē ar lētu darbaspēku, tas ir īslaicīgs pasākums, jo, agri vai vēlu, vienmēr būs kāds lētāks.

Bet ceļus šobrīd nav, kas remontē.

Ka saka, ka nav, kas remontē, tas atkal, kā jau vienmēr, ir pārspīlējums. Ir cilvēki, kuri strādā. Spiediens uz algām iet uz augšu, līdz ar to arī spiediens uz uzņēmumu peļņas maržām palielinās. Bet atvērt slūžas uz migrāciju nav risinājums. Pirmkārt, mēs vēl neesam tikuši galā ar padomju laika migrāciju. Mēs tagad cīnāmies ar sekām. Iedomājieties vēl kādus 100 tūkstošu iebraukušu cilvēku, kuri būs jāiekļauj sabiedrībā. Tas jau vien mums būtu izaicinājums. Tas kumoss varētu būt nedaudz par lielu.

Taču vēl svarīgāk ir tas, ka mēs nevaram atļauties kā sabiedrība aicināt, lai pie mums nāk nākotnes nabagi. Tas nav risinājums. Risinājums ir – strādāt, pārstrukturēt visu ekonomiku un izglītības sistēmu un tā tālāk, lai būtu investīcijas un darba vietas, kas var maksāt vairāk, jo tās ražo vērtīgākas un derīgākas lietas. Tad darbiem, kur neprasa augstāko izglītību, būs arī nepieciešamais darbaspēks, jo vienkārši šādu darba vietu būs mazāk.

Katru gadu tiek veikts pētījums par ēnu ekonomikas apmēru. Pērn ēnu ekonomika atkal ir pieaugusi. Kāds jūsu plāns, kā to apkarot?

Tur ir divas lietas. Pirmā – caur nodokļu sistēmu, un mēs esam daudz runājuši, kā to kompleksi darīt. Ja varam izveidot sistēmu, kur mazas vai zemas algas ir proporcionāli apliktas ar būtiski mazāk nodokļiem, nekā tas ir šodien, tas mazinās ieganstu izvairīties no nodokļiem, jo sistēma liksies taisnīgāka. Tas ir burkāns.

No pātagas viedokļa skatoties, manuprāt, būtu ieviešams, ka visiem darbaspējīgā vecumā, tagad 18-65 gadiem, obligāti ir jāaizpilda ikgadējā ienākuma deklarācija. Vienkāršotā veidā, elektroniskā formātā, bet ka katrs apliecina ar savu parakstu, ka šādi un ne citādi ir bijuši ienākumi. Tas uzliek atbildību uz katru indivīdu. Tad tas jau ir krimināls pārkāpums, ja ir melots valstij. Tad ir ļoti viegli saprast, vai jūs dzīvojat pāri saviem līdzekļiem, vai nē.

Jūs domājat, ka Valsts ieņēmumu dienests (VID) tiks ar šo apjomu galā? Viņiem ir grūti izkontrolēt, vai amatpersonu ienākumi atbilst tam, kā viņa dzīvo.

Tas svarīgais nav visus kontrolēt. Tur ir pārpratums. Valstij nav viss jākontrolē. Bet, ja jūs esat iesniedzis tādu deklarāciju un ja izlases kārtībā radīsies jautājums par kāda indivīda ienākumiem, tad var to lietu celt gaismā. Tur ir šo deklarāciju jēga. Ja jūs braucat ar 150 tūkstošus eiro vērtu automašīnu, bet jūs uzrādāt, ka jums ir minimālā alga, tad te kaut kas neiet krastā.

Mamma uzdāvināja.

Ja tas nav uzrādīts deklarācijā un mamma ir uzdāvinājusi, tad mammai ir jāuzrāda, no kurienes viņai tā nauda. Tad to ķēdīti var lauzt.

Pašvaldībām jāatņem „strīdus ābols”

Latvijas iedzīvotāju skaits sarūk. Cilvēki pārceļas uz attīstības centriem un lielākām pilsētām. Vai ir nepieciešama reģionālā reforma, vai arī pietiek ar 119 pašvaldībām un nekas nav jāmaina?

Es agrāk arī biju fokusēts uz skaitu. Pirms 15 gadiem mēs argumentējām, ka vajadzēja palikt tik, cik bija rajoni. Pārsauksim rajonus par apriņķiem vai novadiem, iedosim latvisku nosaukumu, un uz priekšu. Viņi visi bija ģeogrāfiski līdzīgi, skaitliski – 20-30 tūkstoši katrā, kas ir kritiskā masa, lai var nodrošināt visas funkcijas un arī atļauties tās nodrošināt.

Šis ceļš netika iets, mēs sadrumstalojāmies, un tagad atkal uz tādu pseido brīvprātību esam apvienojušies. Cik esmu runājis ar pašvaldībām un īpaši viņu vadītājiem – tā pretestība no pašvaldību vadītājiem ir, ka nu nekādi nedrīkst un nevajag, ka tas ir apvainojoši. Es tā domāju - ko mēs atkal mūsu cilvēkus gribam te mocīt un staipīt, skatīsimies uz funkcijām.

Ir divas primāri svarīgas funkcijas, kas valstij ir nepieciešams, proti, tā ir izglītība un veselība. Mēs daļēji varētu arī apiet šo lielo reformu jautājumu, ja, piemēram, paņemam vidusskolu tīklu un atdodam valsts pārziņā un finansējumā, un primārās aprūpes slimnīcas – visas valsts pārziņā un finansējumā.

Tad tās var sadalīt vienmērīgi, var to lietu kontrolēt, un neviena pašvaldība nevar būt apvainota – ko jūs tā un ko jūs šitā. Tā cīņa gala beigās visu laiku ir par naudu un finansējumu. Un to var arī saprast. Mums ir jāmaina spēles noteikumi. Mums ir jāatņem tas, ka ir jācīnās par skolu.

Viņiem tiek noņems finansējuma avots, vienkārši pārņemot konkrēto lietu valsts pārziņā?

Jā, un tad kļūst otršķirīgi, vai tā pašvaldība ir liela vai maza. Tās šobrīd ir izveidojušās tādas, kādas ir. Nu tad paliksim pie tā. Ja vēl kāds grib apvienoties, tas ir labi.

Ir tādi, kas saka, ka mēs varētu ar četrām pašvaldībām iztikt – Rīga, Kurzeme, Vidzeme un Latgale. Ka pietiek mums. Bet mums jau arī tas pagastu līmenis ir svarīgs, jo cilvēki dzīvo uz vietām.

Tie pagasti ir pilnībā pazuduši kā politiskas vienības, bet ne jau kā kultūrvēsturiskas un identitātes vienības. Tas ir no svara.

Mums ir jālepojas, ka mums ir tie pagasti, ka ir baznīcas, ir vēsture un kultūras bagātība. Bet tieši no valsts funkcijas, no tā, kā sniegt pakalpojumus cilvēkiem, mums ir – ceļi, skolas, veselības aprūpe, pasts un informācijas aprite, ir sociālā aprūpe, un to var organizēt ļoti dažādi. Ja valsts pārņemtu dažas lietas, piemēram, skolu tīklojumu…

Tā ir nemitīga cīņa, tur ir valsts un pašvaldības, un visi viens otru apvaino, ka nefunkcionē. Man pašam ir bijušas sarunas ar mazāku pašvaldību vadītājiem, kuri paši atzīst, ka būtu daudz jēdzīgāk - ka man ir skola un kaimiņu Jānim ir skola, un Ilgai otrā pusē ir skola, - ja mums būtu viena skola. Taču mēs nevaram vienoties, jo tā nauda seko skolēnam. Bet, ja atņemtu šo strīdus ābolu?

Mēs nodrošinātu to, ka tuvu mājām ir sākumskola, maziem bērniem, mēs kā sabiedrība atļautos, ka šādas skolas ir. Bet vidējā izglītība – tur mums ir svarīga kvalitāte. Kvalitāte nozīmē izvēli – ka es varu savā vidusskolā attīstīt un iedziļināties, piemēram, bioloģijā vai tik pat labi mūzikā, vai kaut kur citur. Maza skola diemžēl to nevar nodrošināt. Tur vajadzīga skaitliski liela skola. Cik lielai jābūt skolai – lai pedagogi pasaka. Tāpat ar slimnīcām. Cik mums ir vajadzīgas reģionālas slimnīcas, kas var nodrošināt 24 stundas ķirurgus, anesteziologus un tā tālāk, ārstus visiem gadījumiem? Ir optimāls skaits. Es esmu drošs, ka sistēmas cilvēki zina. Lai pasaka, valsts pārņem to un izveido šo tīklojumu, uzliek pa virsu pašvaldībām.

Pagasti jau arī vēsturiski izveidojās, tas jau netika noteikts. Cilvēki tagad migrē uz lielākiem centriem, tas notiek visā pasaulē, ne tikai Latvijā. Ekonomika mainās.

Pirms 100 gadiem ekonomika bija vairāk lauksaimniecībā balstīta, tā bija ne tikai Latvijā, bet arī Zviedrijā, Dānijā un citur. Tagad vairāk tā ir industriāla, rūpniecība jeb, drīzāk varētu teikt, ka post rūpniecība. Mums tagad daudzi jauni uzņēmēji atkal strādā pie galda ar datoru. Mainās viss.

Lauki kļūst atkal pievilcīgi

Tieši gribēju paturpināt par lauku attīstību. Mums ir lielas lauku saimniecības, bet cilvēki arvien vairāk sāk runāt, ka ainava paliek vienveidīgāka, ka cilvēkiem laukos mazāk darba. Ko darīt? Vai vajag attīstīt mazas saimniecības, vai tomēr ir būtiski spēcināt tieši lielās saimniecības?

Es tieši lasu kādu vēstures grāmatu par agrāro reformu Latgalē, ko pagājušā gadsimta 20.gados rakstīja par lauku saimniecībām. Jau toreiz atzina, ka 15 hektāru saimniecība ir pārāk maza. Jau pirms 100 gadiem tā bija pārāk maza, lai ekonomiski konkurētu.

Maza saimniecība var konkurēt vai nu ar ļoti specifisku produkciju, kas ir dārga, vai kooperējoties. Nekas jau nav mainījies.

Lauku ražošanas tendence no mūsu valsts dibināšanas laikiem un vēl 100 gadus pirms tam ir bijusi vērsta uz mehanizāciju. Ja vienā 100 hektāru saimniecībā strādāja 30 cilvēki, tad tagad praktiski var viens cilvēks strādāt ar palīgu. Tā jau vairs pat neskaitās liela saimniecība. Apmēri ir mainījušies, jo mehanizācija, tehnika ir mainījusies.

Pieprasījums pēc darbaspēka laukos tikai samazināsies, tādos lauku darbos. Tātad mums jāiet trijos virzienos. Viens – lielu saimniecību attīstība. Tie būs tie, kam būs 500 un 5000 lopi vai 500 un 5000 hektāru. Būs mazākas saimniecības, kas ies bioloģisko virzienu. Man pašam liekas, ka šī ir ļoti perspektīva niša, arī kā eksporta produkts. Vienmēr visi viļņi nāk, un tad ir atsitiens - iet uz lielražošanu, līdz konstatē, ka viss garšo tāpat, un tad alkst pēc tās agrākās garšas.

Tad tā politika, kas Latvijā bijusi līdz šim, ka tiek atbalstītas lielākās, modernākas, konkurētspējīgākās saimniecības, ir bijusi pareiza?

No industriālā viedokļa, no tirgus viedokļa, tā ir neizbēgama tendence. Valsts to varēja atbalstīt vai neatbalstīt, bet tas ir vienīgais virziens.

Jūsu programmā nav nekas rakstīts par to, ka vajag atbalstīt kādas mazas saimniecības, vai laukos attīstīt speciālu biznesu, jo tur joprojām pietiekami daudz cilvēku dzīvo.

Dzīvo un ir jādzīvo. Es neesmu piekritējs – atgriezt laika pulksteni atpakaļ, teikt, ka visa attīstība ir slikta, un alkt pēc vienkāršākiem laikiem. Mēs visi alkstam pēc savas jaunības, kad biju smukāks un stiprāks. Tas ir jauki, bet tas nav produktīvi.

Ir jādomā, kā varam salikt to visu kopā mūsdienu ekonomiku, kas jau tajā datorizētā vidē ir mainījies. Piemēram, pirms 50 gadiem bija jābrauc uz rūpnīcu, lai tur strādātu, tagad jau daudzus darbus var veikt no jebkuras vietas pasaulē, nemaz nerunājot par Latviju. Tas nozīmē, ka lauki kā vieta, kur dzīvot un strādāt arī individuāli, caur internetu, atkal kļūst pievilcīgi. Esmu sastapis cilvēkus, kas tāpēc vācas prom no Rīgas uz patīkamāku vidi.

Mums arī caur ES ir hektārmaksājumi, kas palīdz uzturēt ainavu, ka tie lauki tiek vismaz appļauti un apstrādāti, ka viss neaizaug. Taču ir arī saimniecības, un to ir ne mazums, kas atrod nišas, kur attīstīties. Piemēram, Latvijā sāk attīstīties vīndaru kultūra. Ne jau tikai Abavas ielejā, kur viens otrs attīsta arī šķirnes vīnogas, kas var izturēt mūsu klimatu, bet es nupat nopirku rabarberu vīnu. Atzīšu – negaidīti garšīgs. Šī ir tā niša, attīstāms virziens. Šis cilvēks droši vien nedzīvo pilsētā, minu - ka dzīvo lauku apstākļos un attīsta produktu.

Šādu cilvēku mums Latvijā netrūkst. Jautājums – kādā veidā valsts var atbalstīt.

Es pats biju uzņēmējs un vienmēr dzirdēju, jau 90.gados, kā valsts atbalsta mazos uzņēmējus. Es uzskatīju, ka mani neatbalstīja, man vienmēr likās, ka mani čakarē. Diemžēl šī jušana nav mainījusies, kad runāju ar uzņēmējiem šodien.

Tāpēc tas, kas mūsu programmā ir ierakstīts, un esmu pārliecināts, ka šī birokratizācijas samazināšana… Sāksim ar to - ja valdība pieņem vienu jaunu MK noteikumu, tad atceļ divus spēkā esošus. Jāmeklē, kā varam atslogot tās stingrās kontroles un uzraudzības, kas daļēji ir nevajadzīgas, svarīgi ļaut attīstīties. Mūsu cilvēks saprot, kur ir pieprasījums, viņam ir jāļauj strādāt. Valstī tā domāšana jau ir. Mums no valsts kontroles dienestiem ir jāpanāk, lai viņi beidz slāpēt šo iniciatīvu. Tie lauki apdzīvosies, tā nodarbinātību tur būs, vienkārši nevajag noslāpēt.

Nav jācīnās par to, kas ir izbijis, bet ir jāskatās uz to, ko vēl var izveidot. Un var. Un mums ir cilvēki un izdoma. Es nevaru beigt brīnīties, kā salīdzinoši mazā valstī mums ir tāda daudzveidība ar cilvēku izdomu. Var tikai priecāties.