ĪSUMĀ:
- SIA "Liepkalni" gatavs atjaunot "Sēnīti"; ar "Latvijas Valsts ceļiem" nevar vienoties par autostāvvietām.
- Tās pie šosejas nav iespējamas satiksmes drošības apsvērumu dēļ, skaidroja "Latvijas Valsts ceļi".
- "Liepkalni" apturējuši "Sēnītes" atjaunošanas plānus; to atbalstītājs gatavs vērsties Eiropas Komisijā.
- Kompromisu gadījumā potenciālais "Sēnītes" atjaunotājs ir gatavs atgriezties pie idejas turpināšanas.
- Uz to cerīgi raugās arī pieminekļu sargi – Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde.
2017. gadā Vidzemes lielceļu krustojumā esošā kompleksa pirkšanu un atjaunošanu sāka apsvērt maizes un konditorejas izstrādājumu ražotājs – SIA "Liepkalni". Pagājušā gadsimta 60. gadu arhitektūras paraugs – arhitekta Linarda Skujas un inženiera Andra Bites neordinārais projekts, kurā filmēta restorāna epizode padomju laika komēdijai "Briljanta roka" – stāv tukšs jau 20 gadus.
"Liepkalni" dzīvību tajā saredzēja iedvest ar maiznīcu, restorānu un veikaliem, investējot 3-4 miljonus eiro un dibinot publisku akciju sabiedrību. Janvārī metu konkursā par kompleksa pārbūvi jau izraudzījās labāko arhitektu piedāvājumu, taču drīz pēc tam "Liepkalni" paziņoja, ka "Sēnītes" turpmākais liktenis nonācis autoceļa A2 projektētāju rokās.
Domstarpības par autostāvvietām
"Mēs rakstījām tādus uzziņas pieprasījumus visām valsts institūcijām, lai saprastu, vai nav kaut kādi sarežģījumi. Un tad "Latvijas Valsts ceļi" atbildēja, ka – jā, ceļa rekonstrukcijas rezultātā šeit nav vairs paredzēta tāda apstāšanās kabata, kura visus šos gadus ir bijusi," stāstīja "Liepkalnu" valdes priekšsēdētājs Dagnis Čākurs.
Stāvvieta, kurā varētu apstāties īslaicīgi tieši pie veikala durvīm, drošības apsvērumu dēļ neesot iespējama, uzskata "Latvijas Valsts ceļi" (LVC).
"Šeit, priekšpusē ir jābūt īslaicīgai apstāšanās vietai, jo kultūras pieminekļa statuss nosaka, ka fasāde ir jāsaglabā tāda, kāda tā ir. Vēsturiski tā ir bijusi ar ieejas durvīm šeit, vidū. Un būtu tikai loģiski, ka šeit ceļa rekonstrukcijas rezultātā būtu iespēja attīstītājam izbūvēt šādu īslaicīgās apstāšanās vietu," uzskata Čākurs.
Tikmēr LVC Satiksmes organizācijas pārvaldes vadītājs Māris Zaļaiskalns norādīja: ja "kabatu" pie durvīm būvētu atbilstoši – ar slīpām iebraukšanām, izbraukšanām, tur vietas pietiktu vien divām mašīnām.
"Tā bīstamība ir tā, ka visu laiku brauks mašīnas garām stāvošām mašīnām (..). Prognoze ir, ka atļautais braukšanas ātrums būs 70 km/h. Samazināt ātrumu tikai tāpēc, lai divām vai trim mašīnām būtu, kur pie veikala durvīm piestāt, – mēs neuzskatām, ka tas ir pareizi situācijā, kad ir ļoti daudzi laukumi, kas nodrošina iespēju apmeklēt šo objektu," stāstīja Zaļaiskalns.
"Es būtībā pacēlu balto karogu tai brīdī, kad es sapratu, ka nav tādas sarunas, kā risināt, kā kopēji domāt, lai atrisinātu to, bet – kad ir – tas ir drošībai neatbilstoši. Ja man divreiz to pasaka, tad es saprotu, ka – nē, nevajag," teica Čākurs.
"Liepkalnu" īpašnieka argumentus par īslaicīgās apstāšanās vietu kaismīgi aizstāv arī Ivars Zorgenfrejs, kurš cīņā par "Sēnītes" atjaunošanu gatavs vērsties arī institūcijās ārpus valsts robežām. Pēc viņa teiktā, noteikti ir jābūt divām stāvvietām, tostarp īslaicīgai apstāšanās vietai pie kulinārijas, jo tikai tā saskaņā ar biznesa plānu varēs nodrošināt pietiekamu apmeklētāju skaitu.
"Es vērsīšos Eiropas Komisijā, kur arī ir kultūrvēsturiskā mantojuma nodaļa par šo jautājumu – jau laicīgi tika brīdināts un lūgts, lai izmaina šo projektu, un tas netika darīts," teica Zorgenfrejs.
"Viennozīmīgi – satiksmes drošības jautājums prevalē pār kaut kādām citām vēlmēm, turklāt nevienu reizi nav izskanējis neviens tiešām pamatots arguments, kāpēc tur būtu vajadzīga tā saucamā kabata. Mēs, arī ejot pretim potenciālajiem investoriem un īpašniekiem, esam pārcēluši vienu no iebrauktuvēm no Siguldas puses, braucot uz Rīgu, lai padarītu ērtāku šo piekļūšanu, jo arī no tās puses ir iespēja izveidot lielu stāvvietu ar ļoti ērtu un drošu piekļuvi," skaidroja LVC pārstāve Anna Kononova.
Kompromisu gadījumā potenciālais "Sēnītes" atjaunotājs ir gatavs atgriezties pie idejas turpināšanas. "Ja kaut kas izmainīsies, es esmu gatavs pie tā atgriezties un mēģināt kaut ko darīt, lai augšāmceltu šo vietu," atzina "Liepkalnu" īpašnieks.
Uz to cerīgi raugās arī pieminekļu sargi – Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde (NKMP) – sakot, ka šādā gadījumā tiktu turpināta "Sēnītes" vēsturiskā funkcija.
"Mēs arī vairākkārtējā sarakstē ar "Latvijas Valsts ceļiem" esam uzsvēruši to, ka ir nepieciešams saglabāt arī pie paša objekta kaut vai pagaidu apstāšanās iespējas," klāstīja NKMP Rīgas reģionālās nodaļas vadītājs, galvenais valsts inspektors, arheologs Jānis Asaris.
Kultūras mantojuma pārvalde cer uz "Sēnītes" atdzimšanu
Vēl pavisam nesen uz fasādes atradās sludinājums par to, ka restorāna komplekss tiek pārdots. Kompleksa īpašnieki Atis Sausnītis un Ivars Strautiņš par "Sēnīti" prasīja pusmiljonu eiro.
Savulaik pašreizējie īpašnieki, kuri "Sēnīti" privatizēja 90. gados un kuri mēģinājuši to vairākkārt pārdot, bija nolēmuši attīstīt paši. Izstrādātais projekts šeit paredzēja trīsstāvu viesnīcu, SPA centru un boulinga zāli. To pārtrauca nesekmīgā cīņa par finansējumu, un pirms deviņiem gadiem likvidēts arī uzņēmums restorāna atjaunošanai. Kādu vēl pagaidām esošie īpašnieki redz turpmāko ēkas likteni, raidījumam "Kultūršoks" neizdevās noskaidrot, jo aicinājumam uz sarunu neviens tā arī neatsaucās. Kopš 2016. gada objekts ierakstīts aizsargājamo valsts kultūras pieminekļu sarakstā. Viens no šīs idejas iniciatoriem bija arhitekts Uldis Lukševics.
"Tā galvenā motivācija bija tāda, ka mēs 2014. gadā taisījām Latvijas ekspozīciju Venēcijas arhitektūras biennālē, un tās ekspozīcijas tēma bija "Unwritten" – neuzrakstītā grāmata par Latvijas pēckara modernisma arhitektūru. Un šis ir viens no izcilākajiem Latvijas pēckara modernisma arhitektūras piemēriem. Mums likās – vismaz tos gadus atpakaļ, ka tajā brīdī, kad ēkai tiek piešķirts šis arhitektūras pieminekļa statuss, tā ir kaut kāda zināma garantija, ka tā vienkārši viņa nepazudīs, ka ēku vienkārši nevar nojaukt, jo, visdrīzāk, es pieņemu, ka tas būtu arī noticis," sprieda Lukševics.
Sekmīgajai arhitektu iniciatīvai sekoja tiesvedība – īpašnieki iesūdzēja tiesā Kultūras ministriju par ēkas ierakstīšanu valsts kultūras pieminekļu sarakstā. Vēlāk gan panākts mierizlīgums.
"Tā mūsu valstī ir diezgan pieņemta prakse, ka pārsvarā īpašnieki nejūtas laimīgi ar to, ka viņu īpašumam tiek piešķirts arhitektūras pieminekļa statuss. Laimīgi varbūt jūtas tie cilvēki, kuriem ir tāda sajūta, ka viņi ir kaut kādā veidā atbildīgi par kultūras mantojuma saglabāšanu, bet lielākā daļa biznesmeņu, kam tas ir kā biznesa projekts – konkrētā ēka, viņi nav par to laimīgi un diezgan aktīvi iestājas pret to," atzina arhitekts.
NKMP Rīgas reģionālās nodaļas vadītājs, galvenais valsts inspektors norādīja, ka pārvalde maksimāli nākusi pretim īpašniekiem un izvērtējusi to, kas ir šī objekta būtiskākās saglabājamās vērtības.
"Pamata saglabājamā vērtība ir restorāna zāles apjoms, uz trīs atbalsta punktiem sfēriskā čaula, kas ir unikāls konstruktīvs risinājums priekš tā laika, un visa čaulas oriģinālā apdare. Otra lieta, kas ir saglabājama, ir vasaras terases fona siena ar dekoratīvo cilni, kas tālāk noslēdzās ar šo vertikālo akcentu. Un vēl kā saglabājamā vērtība ir definēts bijušā kulinārijas veikala apjoms – fasādes daļa, kas ir vērsta pret šosejas pusi," teica Asaris.
No vienas puses, uz īpašnieku pleciem gulstas atbildība par īpašuma uzturēšanu kārtībā, tomēr – ja šīs vietas attīstītāja un kompromisu meklējumi ieilgs uz nenosakāmu laiku, pieminekļa statuss īpašas privilēģijas neparedz. Turklāt saskaņā ar likumu kultūras pieminekļa konservāciju, uzturēšanu, remontu un restaurāciju veic pieminekļa īpašnieks par saviem līdzekļiem.
"Mūsu iespējas ir īpašniekus administratīvi sodīt par to, ka objekts netiek uzturēts pienācīgā kārtībā, bet diemžēl es teiktu, ka tas nav galīgais risinājums, jo no tā objekts neatdzīvosies. Ir jāatrod tiešām personas, kas būtu gatavas investēt šajā objektā. Tomēr tas atrodas stratēģiski ļoti izdevīgā vietā," teica NKMP pārstāvis, norādot, ka sods juridiskām personām par šāda objekta neuzturēšanu kārtībā ir līdz 1400 eiro.
NKMP cer, ka "Sēnītes" attīstības jautājumu izdosies atkal izkustināt no vietas, kad noslēgsies autoceļa remontdarbi. Tas ir nākamgad. "Ja pēc pieciem gadiem objekts ir jau pieejams apmeklētājiem, tad mēs varam teikt, ka viss ir kārtībā," piebilda Asaris.
Tomēr skeptisks par "Liepkalnu" ieceri šeit ir arhitekts Lukševics. "Es neesmu īsti pārliecināts, vai tā funkcija, ko konkrētais attīstītājs gribēja tur ielikt iekšā... Manā sajūtā - tā neiet kopā ar to ekskluzivitātes auru, kas šai ēkai un restorānam bija senos laikos."
Radikālākais no situācijas risinājumiem – īpašumu atsavina valsts, taču arī tādā gadījumā tas nonāks kārtējā finanšu strupceļā.
