ĪSUMĀ:
- Latvijā vienmēr ir bijis spēcīgs Krievijas gāzes lobijs.
- Krievijas enerģētikas uzņēmums "Gazprom" ir būtisks spēlētājs gāzes tirgū Latvijā, taču eksperts saka, ka tam nedod priekšrocības.
- Baltijas valstu iekšējā tirgū būtisku lomu spēlē Inčukalna gāzes krātuve.
- "Latvijas gāzes" pastarpinātais akcionārs ir liels katoļu baznīcas atbalstītājs.
- Krievijas uzņēmums "Gazprom Export" izpleties ne vien Latvijā, bet arī citur Eiropā.
- Izskan aicinājumi rietumvalstīm atteikties no Krievijas energoresursiem.
- Žurnāls "The Economist" raksta, ka Eiropa bez Krievijas gāzes varētu izdzīvot.
- Eksperts aicina piesaistīt privāto sektoru un panākt enerģijas ražošanas jaudu attīstību savās valstīs, iesaistot gan iedzīvotājus, gan uzņēmumus, gan lauksaimniekus.
Krievijas ietekmes aģenti Eiropā
Ukrainas kara pirmajās dienās kāds "Twitter" ieraksts Latvijas enerģētikas procesu vērotāju vidū sacēla viļņošanos. Prestižā žurnāla "The Economist" analītikas atzara pētniece Agate Demarais publicēja tabulu ar Krievijas gāzes patēriņu Eiropas valstīs. Tabulā vienīgās valstis, kuras simtprocentīgi visu gāzi importē no Krievijas, ir Latvija un Čehija. Galvgalī atrodas arī Ungārija, Slovākija, Itālija un Vācija.
Viļņošanās enerģētikas ekspertu vidū varbūt nebūtu sākusies, ja ne traumatiskās pagātnes pieredzes. Latvijā vienmēr bijis spēcīgs Krievijas gāzes lobijs. Ar tā ietekmi saista divus lielus, apšaubāmus neatkarīgās Latvijas enerģētikas projektus – abu lielo Rīgas termoelektrocentrāļu (TEC) rekonstrukciju par spīti kritikai, ka tie palielinās valsts atkarību no Krievijas gāzes.
Turklāt Latvija bija pēdējā Baltijas valsts, kas atvēra savu dabasgāzes tirgu konkurencei, ļaujot krievu "Gazprom" ilgu laiku būt vienīgajam gāzes piegādātājam.
"Latvija ārkārtīgi aizkavēja Baltijas tirgus liberalizēto darbību. Mēs to labi atceramies. Tā bija viena no mūsu... Nu, tas tāds kauna traips Latvijas politiskajā vēsturē," komentēja enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš.
Acīmredzamā "Gazprom" lobija ietekme uz politikas lēmumu pieņēmējiem un vietējiem enerģētikas milžiem bija viens no iemesliem, kāpēc trijām Baltijas valstīm savulaik neizdevās vienoties par kopīgu sašķidrinātās gāzes termināli, ko bija gatava līdzfinansēt Eiropas Komisija. Kaimiņvalstis latviešiem vienkārši neuzticējās.
"Ir jāsaprot, ka tā ir mūsu pašu nolaidība un mērķtiecīga šo "Gazprom" un Krievijas čekistu līdzdalībnieku Latvijā sadarbība, kāpēc mums nav izdevies realizēt, piemēram, termināli. Kāpēc neizdevās realizēt? Jo savā laikā tie paši leiši un igauņi vienkārši pateica – jums šo lietu šeit vada un nosaka "Latvijas gāze" un tās Krievijas ietekmes aģenti. Un mēs nekad neiesim, teiksim, pakļauties šīm interesēm un iet kopā," šī gada februārī Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" skaidroja finansists Ģirts Rungainis.
Termināli uzbūvēja lietuvieši paši, un peldošajam kuģim Klaipēdā dots simbolisks vārds "Independence" jeb neatkarība. Tas ļāva iegūt neatkarību no Krievijas gāzes piegādēm ne tikai Lietuvai, bet arī Latvijai. Terminālis ir pietiekami jaudīgs, lai nodrošinātu alternatīvas gāzes piegādes visām Baltijas valstīm.
Nu jau piecus gadus Latvija ir arī atvērusi savu dabasgāzes tirgu. Tad kāpēc mēs joprojām simtprocentīgi visu gāzi pērkam no "Gazprom"? Enerģētikas eksperts Ozoliņš vērtēja, ka dati, visticamāk, ņemti no muitas un atspoguļo tirdzniecību uz Latvijas un Krievijas robežas.
"Tālāk sāk strādāt pavisam citi apstākļi Baltijas iekšienē, un man nav nekādu grūtību jums parādīt, kādas pašlaik ir plūsmas, kas ir lielākais patērētājs un no kurienes. (..) Šobrīd aktīvi strādā gāzes piegādes no termināļa Lietuvā, aktīvi notiek izņemšana no krātuves Inčukalnā. Gāzi saņem patērētāji Igaunijā un galvenokārt Somijā, Latvijā. Šķērsgriezums ar Latviju un Lietuvu ļoti aktīvi darbojas vienā un otrā virzienā. Brīžiem no Lietuvas termināļa uz Latviju un Somiju, brīžiem no Inčukalna virzienā uz Lietuvu. Tātad iekšā ir ļoti aktīvs un liberalizēts tirgus," sacīja enerģētikas nozares lietpratējs.
Tātad no tabulas tomēr nevar izdarīt secinājumu, ka Latvija, atšķirībā no pārējām Baltijas valstīm, patērē tikai "Gazprom" gāzi. Baltijas valstu iekšējā tirgū, kam tagad ir gāzes cauruļvadu savienojums arī ar Somiju, būtisku lomu spēlē Inčukalna gāzes krātuve. Tajā parasti siltajā sezonā sapumpē gāzi nākamajai ziemai. Un šo krātuvi savām vajadzībām izmanto visu iesaistīto valstu tirgus dalībnieki.
Inčukalna dēļ arī veidojas specifiska situācija. "Igaunijai visa tirdzniecība notiek uz Latvijas un Igaunijas robežas. (..) Ja tā kādu laiku ir bijusi Inčukalnā vai tā ir tranzītā no termināļa Lietuvā, tad tā nav Krievijas gāze," skaidroja Ozoliņš.
Jāuzrunā citi piegādātāji
"Gazprom" nenoliedzami ir būtisks spēlētājs mūsu gāzes tirgū. Taču, kopš tirgus ir liberalizēts, Ozoliņš neuzskata, ka gāzes patērētāji tam dotu kādas priekšrocības. "Es domāju, ka šeit nepastāv nekādas speciālas attiecības. Tas patiešām ir liberalizēts tirgus," viņš norādīja.
Viens no lielākajiem gāzes patērētājiem Baltijas valstīs ir "Latvenergo". Intervijā Latvijas Radio janvārī tā pārdošanas direktors Uldis Mucenieks teica, ka gāzi pērk no vairākiem tirgotājiem. "Mums jau tas ir svarīgi. Lai mēs nonāktu pie tiem labākajiem piedāvājumiem, tajā brīdī, kad mums šī dabasgāzes iepirkšana ir jāuzsāk, mēs uzrunājam tos tirgus dalībniekus, kas mums var nodrošināt piegādi – tādi ir vairāki," skaidroja Mucenieks.
Uz jautājumu, kuri tie ir, Mucenieks atbildēja, ka tā ir "Latvijas gāze". "Tā var būt Igaunija un Igaunijas gāze, tas var būt kāds no Baltijas energoresursu tirgotājiem, kuriem ir, piemēram, kaut kādi atlikumi no iepriekšējām sezonām, Lietuvas gāzes uzņēmums," viņš turpināja.
Tāpat viņš norādīja, ka viņiem ir bijusi gāze, kas ir tikusi piegādāta no Klaipēdas. Juris Ozoliņš norādīja, ka otras lielākās gāzes piegādes Baltijas valstīm nāk no Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV).
"Caur Lietuvas termināli. Tur viņš nevienu dienu nestāv nedarbojoties. Kuģi mainās, katru mēnesi vismaz ļoti liels gāzes piegādātājs šeit parādās," stāstīja Ozoliņš. Lūgts raksturot Klaipēdas termināļa lomu Baltijas valstu enerģētikā, Ozoliņš atbildi sāka ar to, ka "Zoom" platformā, kurā notiek saruna, uz ekrāna uzlika senu fotogrāfiju. Tajā var redzēt, ka arēnas ložā "Rīgas Dinamo" hokeja spēli Putina izveidotajā Kontinentālajā hokeja līgā skatās divi bijušie Latvijas premjerministri – Aigars Kalvītis un Valdis Dombrovskis, bijušais satiksmes ministrs Ainārs Šlesers un vidū "Iteras" šefs Juris Savickis. Visiem mugurā "Rīgas Dinamo" krekli ar "Itera" logo uz tiem.
Fotogrāfija simboliski ataino, kāpēc Latvijas ceļš līdz brīvam gāzes tirgum ir bijis tik ērkšķains. Vispirms "Latvijas gāze" privatizācijas procesā ieguva 20 gadu monopoltiesības, bet kontrolējošu lomu šajā uzņēmumā – "Gazprom" un Savicka "Iteras" tandēms. Ilgus gadus Latvijas enerģētikas nozarē un politikā dominēja doma, ka "Gazprom" ir lētākais iespējamais gāzes piegādātājs Latvijai. Savukārt sašķidrinātās gāzes terminālis ir bezjēdzīga investīcija, jo caur to ievestā gāze nebūs konkurētspējīga.
Inčukalna terminālis spēj apgādāt Baltijas valstis
Viens no visskaļākajiem šīs domas paudējiem bija kādreizējais VDK [Valsts drošības komiteja bijušajā Padomju Savienībā – red.] darbinieks Juris Savickis. Mūsdienu realitāte ir cita. Šodien un visu šo gadu Lietuva faktiski nepērk Krievijas gāzi, dzīvo no termināļa piegādēm un Inčukalna. Tas pats notiek ar Igauniju un Latviju," stāstīja Ozoliņš. Viņš uzskata, ka, pateicoties Klaipēdai, gāzes piegādes Baltijas valstīm pašlaik ir vienas no drošākajām Eiropas Savienībā (ES).
"Mums ir ļoti jaudīgs terminālis Lietuvā. Atcerieties, ko gan Latvijas politiķi par to nesarunāja, kādas muļķības nebija dzirdamas un kādas cūcības jautājumā par finansējumu netika nostrādātas. Bet kopumā šis terminālis kopā ar Inčukalna krātuvi pie saprātīgas, labas pārvaldības ir spējīgs Baltijas valstis kaut kā nebūt apgādāt," norādīja Ozoliņš.
Sākoties karam Ukrainā, "Latvenergo" pēc valdības uzdevuma noslēdza līgumus par aptuveni divu teravatstundu gāzes iegādi no Norvēģijas, ASV un Kataras. Tos piegādās caur Klaipēdu. Tā marta sākumā Saeimas deputātiem sacīja Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Edijs Šaicāns.
"Šīs divas papildu kravas, kas ir tāds drošības spilvens gāzes apgādē, lai kritiskās situācijās spētu darbināt mūsu TEC, lai nodrošinātu energoresursu neatkarību, ir šobrīd izpildīts. Un šie kuģi potenciāli ienāk aprīlī un maijā uz Latviju, un gāze tiks iesūknēta Inčukalnā," piebilda Šaicāns.
Pēc viņa teiktā, patlaban uzstādījums ir maksimāli radīt iespēju atteikties no Krievijas importētās gāzes. Tomēr atteikties vienā dienā Latvija nevar, jo tas tehniski un praktiski nav iespējams. Turklāt apmēram 90% no mājsaimniecībām ir līgums ar "Latvijas gāzi", kas nozīmē, ka viņi ir tieši Krievijas gāzes pircēji. Līdz ar to patlaban politisks lēmums atteikties no Krievijas gāzes pavisam vēl nav pieņemts.
"Mēs arī domājam vēl par papildus, varētu teikt, kuģa iegādi, vēl vienu ar gāzi, lai nodrošinātu, ka kritiskajā situācijā varētu stāties "Latvijas gāzes" vietā arī varbūt "Latvenergo" kā gāzes piegādātājs mājsaimniecībām. Un tad šo problēmu mēs, jau varētu teikt – atrisinātu vienkārši, bet noteikti ne lēti," stāstīja Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāre Ilze Indriksone.
Sakrālie mērķi svarīgāki par karu
Kad karš Ukrainā šogad februārī jau bija sācies, kādas organizācijas darbiniekus Rīgā pārsteidza savdabīga vizīte. Bija ieradies Romas katoļu baznīcas galva Latvijā Zbigņevs Stankevičs kopā ar "Iteras" šefu Juri Savicki, lai lūgtu ziedojumus grāmatas tulkošanai. Abi stādījās priekšā kā "Svētā Meinarda mantojuma fonda" pārstāvji.
Fonda dibināšana 2020. gadā pulcēja raibu ļaužu buķeti – katoļu baznīcas un biznesa pārstāvjus, kultūras darbiniekus. Par savu lielāko uzdevumu fonds sauc sakrālā mantojuma saglabāšanu. Viens no fonda valdes locekļiem, viesnīcu biznesa pārstāvis Renārs Circenis, slavē Juri Savicki. "Latvijas gāzes" pastarpinātais akcionārs ir liels katoļu baznīcas atbalstītājs.
"Tā vietā, lai medijos akcentētu un atzinīgi pateiktos Savicka kungam par viņa ieguldījumiem priekš Latvijas, tad par viņu pēdējā laikā tiek maldinoši radīts nepareizs priekšstats Latvijas sabiedrībai," izteicās Circenis.
Savicka saistība ar Krievijas ārpolitikas ieroci – gāzi – Circeņa prātu nenodarbina arī Ukrainas kara laikā. "Tie mērķi, uz kuriem virzās Meinarda fonds, tie mērķi ir augstāki par šādiem jautājumiem," sacīja Circenis. Jautājums par Savicka saitēm ar "Gazprom" saērcina arī arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču. Viņš, atbildot uz jautājumu par sadarbību ar uzņēmēju Juri Savicki, stāstīja, ka Savickis atbalstot baznīcas celtniecību Ikšķilē.
"Nu, viņš atbalsta baznīcas celtniecību Ikšķilē. Redziet, viņš jau ne tikai katoļu baznīcu atbalsta, viņš atbalsta Zinātņu akadēmiju, viņš atbalsta sportu, viņš atbalsta kultūru. Viņam ir milzīgs spektrs ar atbalstītajiem projektiem. Mēs esam tikai vieni no. Un tagad tiem kliedzējiem, kas kliedz, ka viņš ir tas sliktais, es gribu viņiem pajautāt, bet ko jūs esat izdarījuši Latvijas labā? Kādus projektus jūs esat atbalstījuši? Cik daudz jūs esat ieguldījuši? Te atkal ir... es vienkārši saskatu tādu eskalācijas mēģinājumu un netīru spēli arī no šīs puses, ka visu laiku tikai bakstīt par viņa pagātni, bet neskatīties uz to, ko viņš ir darījis pēdējo 30 gadu laika Latvijā," sacīja Stankevičs.
"Gazprom" izpleties ne tikai Latvijā
Savicki ar "Gazprom" saista ne tikai dalība "Latvijas gāzē". Krievijas uzņēmums "Gazprom Export" ir arī Savicka vadītā hokeja kluba "Rīgas Dinamo" ģenerālsponsors. Sākoties Ukrainas karam, pēc nelielas vilcināšanās "Rīgas Dinamo" paziņoja, ka savas saites ar Kontinentālo hokeja līgu sarauj.
"Paskatieties, kas bija ar Vāciju, ar "Gazprom". Gerhards Šrēders līdz šodienai tur ir valdē iekšā. Viņš nav demisionējis. Tagad tā uzreiz pateikt, ka visi, kas ir tirgojuši ar Krieviju vai tirgo, tā pateikt, ka viņi automātiski ir melnās krāsās ar ragiem un asti, nu, tas nav tik vienkārši. Tas ir milzīgs vienkāršojums, milzīgs vienkāršojums!" teica Stankevičs.
Viņš gan uzsvēra, ka katoļu baznīcas nostāja Ukrainas kara jautājumā ir nepārprotama. "Mēs aicinām pārtraukt šajā pašā brīdi jebkādu karadarbību. Mēs lūdzamies par mieru," Stankevičs piebilda.
Arhibīskapam ir taisnība –
"Gazprom" taustekļi ir plaši izstiepti ne tikai Latvijā. Bez bijušā Vācijas kanclera Gerharda Šrēdera "Gazprom" ar labi algotiem amatiem uzpērk arī citu valstu politisko eliti.
Krievijas gāzes giganta labā strādā bijušais Somijas premjerministrs Pāvo Liponens. Vadošus amatus lielos Krievijas naftas uzņēmumos ieņem bijušais Francijas valdības vadītājs Fransuā Fijons un bijusī Austrijas ārlietu ministre Kārina Kneisla.
Tepat pie mums, kā zināms, "Gazprom" daļēji piederošo "Latvijas gāzi" vada bijušais premjerministrs Aigars Kalvītis. Tajā patvērumu radušas augstas valsts pārvaldes amatpersonas pēc tam, kad valsts drošības dienesti tām liedza pielaidi valsts noslēpumam.
"Latvijas gāzes" valdē amatu ieņem bijusī Valsts kancelejas vadītāja Elita Dreimane, bet tās meitas uzņēmumu ''Gaso'' vada bijusī Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane.
Pateicoties veiksmīgajam lobijam, uz "Gazprom" adatas sēž liela daļa Eiropas. Pēc Krimas aneksijas 2014. gadā Brisele solīja samazināt ES atkarību no Krievijas gāzes, taču praksē ir noticis pretējais. "Politico" dati liecina, ka 2010. gadā 26% gāzes importēja no Krievijas. Bet pērn Krievijas daļa gāzes importā pa cauruļvadiem vien sastādīja 42%. Piedevām tika saņemta sašķidrinātā gāze.
Lieli nopelni Krievijas gāzes importa pieaugumā ir pirms desmit gadiem atklātajam "Nord Stream" cauruļvadam. Tas Krievijas gāzi ļauj nogādāt pa Baltijas jūru līdz Vācijai, apejot Ukrainu, caur kuru vijas nozīmīgākie vēsturiski uzbūvētie cauruļvadi. "Nord Stream" būvēja "Gazprom" kopā ar Vācijas un vēl dažu citu Eiropas valstu enerģētikas kompānijām. Kopuzņēmuma direktoru padomi jau ilgus gadus vada Gerhards Šrēders.
Kopš tā laika īstenots vēl viens ģeopolitisks projekts – cauruļvads "Nord Stream 2". Par spīti daudzu valstu iebildumiem, ka cauruļvads vēl vairāk palielinās Eiropas atkarību no Krievijas gāzes un Maskavai dos politiskās ietekmes sviras.
Vācija neieklausījās kritikā līdz pat brīdim, kad Krievija pirms trijām nedēļām sāka plašu karu Ukrainā. Tikai neilgi pēc iebrukuma Vācija nolēma apturēt cauruļvada sertifikāciju, tādējādi šo dārgo projektu iesaldējot. Bet Krievijas gāze uz Eiropu turpina plūst arī kara laikā. Ironiski – arī caur Ukrainas teritoriju.
"Lai kāds arī nebūtu konflikts, energosistēma strādā. Tai neķeras klāt. (..) Militāristi līdz pēdējam brīdim respektēs to, kas notiek ar elektrību un gāzi," skaidroja Ozoliņš. Tieši tāpat energosistēmas netika aizskartas Balkānu kara laikā pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā.
"Man gadījās tur būt. Kā viņi paši teica: "Mēs karojam. Mēs visu laiku savā starpā sarunājamies, lai nodrošinātu kopējo sistēmas darbību Balkānos. Neskatoties uz to, ka šāvām viens uz otru. Tā kā tas ir viens no tiem paradoksiem. Elektrība un gāze ir absolūti neaizstājama," stāstīja eksperts.
Uz jautājumu, vai tomēr tas nebūtu morāls Eiropas pienākums pašlaik, kad Krievija Ukrainā masveidā slaktē cilvēkus, pārgriezt tās zelta āderi – energoresursu importu, Ozoliņš atbildēja, ka morāli par to neesot nekādu šaubu. "Tālāk seko, kā to vislabāk izdarīt, nenogriežot kādu gabalu no sevis," viņš gan piebilda.
Ozoliņš norādīja, ka politiķi nes atbildību par ikdienas dzīvi. "Elektrību – pašlaik un vienmēr, par iespējami lētāku cenu. Gāzi – vienmēr, kad mums vajag. Tā ir sabiedrības prasība pret politiķiem. Tad ir jāsamēra, cik mēs to varam izdarīt," viņš piebilda. Pēc Ozoliņa teiktā, iespējams, pragmatisku apsvērumu dēļ kādreiz vajadzēšot kādu morāles principu nedaudz ierobežot.
"Tīri pašu vitālo interešu vārdā. Man ir jāatgādina, ka to pašu gāzes vadu sistēmu uzbūvēja Aukstā kara laikā. Tīri pragmatisku apsvērumu dēļ," viņš skaidroja.
Ozoliņš atgādināja, ka Rietumu pasaule cīnījās ar ļaunuma impēriju, bet viņi atļāvās uzbūvēt gāzes sistēmu. "Tādēļ, ka Vācija, ko mēs pēc kara gribējām nomierināt, pacelt un pagriezt ar ekonomikas motoru, kas izdevās, bet tas izdevās, arī pateicoties Krievijas gāzei. Bet tādas ir tās vēstures mācības. Grūta izvēle šajā brīdī. Ir pilnīgi saprotams, ka pašlaik ir jāreaģē ar visasākajiem vārdiem. Šaubu nav, tur nav ko kautrēties [teikt] – mums ir darīšanas ar trako māju šajā brīdī," viņš atzina.
Laikā, kad "The Economist" analītiķe sociālās saziņas vietnē "Twitter" ierakstīja, ka Latvija un vēl vairākas valstis iebilst pret sankcijām Krievijas gāzei, mūsu valsts amatpersonas apgalvoja, ka sankcijas energosektoram nemaz nebija Briseles dienaskārtībā.
"Enerģētikas jomā šobrīd ir spēkā tikai liegums tirgot tehnoloģijas, kas Krievijai būtu nepieciešamas, lai modernizētu naftas pārstrādes uzņēmumus un ierīces. Bet tiešā veidā nav ticis apspriests ogļūdeņražu importa liegums no Krievijas," tā februāra beigās sacīja Latvijas vēstniece ES Lelde Līce–Līcīte.
Veidojot šo raidījumu, neizdevās noskaidrot, kā radusies maldinošā informācija. Pēc Leldes Līces–Līcītes stāstītā, Eiropā līdz tam apspriests tikai pretējs scenārijs – ko darīt, ja Krievija pati pārtrauc gāzes piegādes.
"Tas, kas ir dienaskārtībā, un tas jau ir labu laiku, Eiropas Komisija ir sagatavojusi rīcības plānus par to, ko mēs darītu, ja Krievija ieviestu pretpasākumus un šie pretpasākumi nozīmētu gāzes piegāžu daļēju vai pilnīgu pārtraukšanu ES. Šādi plāni ir un sadarbības līgumi pat ir noslēgti ar valstīm, kas mums varētu līdzēt tajā brīdī. Bet par importa liegumu no Krievijas – nē," sacīja Līce–Līcīte.
Aicina rietumvalstis atteikties no Krievijas energoresursiem
Taču, karam kļūstot asiņainākam, aizvien skaļāk dzird balsis, kas aicina rietumvalstis atteikties no Krievijas energoresursiem. To eksports agresoram nes apmēram trešdaļu budžeta ieņēmumu. Pēc dažādām aplēsēm – no 600 miljoniem līdz 900 miljoniem eiro dienā.
Vispirms Lielbritānijas ārlietu ministre Elizabete Trasa aicināja pasaules lielvaras G7 noteikt griestus naftas un gāzes iepirkumiem no Krievijas. Pagājušajā nedēļā par Krievijas energoresursu importa aizliegumu paziņoja ASV.
Arī Latvijas premjerministrs Krišjānis Kariņš (''Jaunā Vienotība''), ierodoties uz ES valstu līderu neformālo apspriedi Versaļā, pauda, ka Latvija aicinās bloku pēc iespējas ātrāk atteikties no Krievijas gāzes pavisam. "Manuprāt, mums būtu jāatbalsta šāda veida sankcijas, ja tik varētu vienoties. Mums ir vajadzīgs, lai šis karš apstājas. Mums ir jāatrod veids, kā apturēt Putina kara mašinēriju. Viens no labākajiem veidiem ir apturēt naudas plūsmu uz Kremli," sacīja Kariņš.
Radikālus soļus gan no Eiropas pagaidām nesagaidīsim. Eiropas Komisija pagājušajā nedēļā publiskoja plānu, kā dalībvalstis piecu gadu laikā varētu pārraut atkarību no Krievijas energoresursu atkarības. Tā vietā jādažādo gāzes piegādes un jāpārorientējas uz atjaunojamiem energoresursiem.
"Līdz maija vidum mēs nāksim klajā ar priekšlikumu, kā pilnībā izskaust mūsu atkarību no Krievijas gāzes, naftas un oglēm līdz 2027. gadam. Šim nolūkam izmantosim nepieciešamos nacionālos un Eiropas resursus," stāstīja Eiropas Komisijas vadītāja Urzula fon der Leiena.
Bet līdz šā gada beigām komisija cer ES atkarību no Kremļa gāzes samazināt jau par divām trešdaļām. "ES vajag noteikt ilgtermiņa gāzes uzglabāšanas politiku. Un tādēļ Eiropas Komisija liks galdā priekšlikumu uzpildīt pazemes dabasgāzes krātuves vismaz 90% apmērā no to ietilpības līdz katra gada 1. oktobrim. Līdz ar to jūs redzat, ka tā ir liela, vesela pakete un tā būs mūsu apdrošināšanas polise pret pārrāvumiem gāzes piegādē," fon der Leiena turpināja.
Šos mērķus gan nebūs viegli sasniegt. Ungārijas premjers Viktors Orbāns jau izteicās, ka vēlas pirkt Krievijas gāzi arī turpmāk. Vai Ungārijai piebalsos arī citas valstis, to Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (''Jaunā Vienotība'') marta vidū vēl neņēmās spriest.
"Ja šobrīd netiek darīts viss, lai apturētu Krievijas karu Ukrainā visiem ekonomiskajiem līdzekļiem un pārējiem līdzekļiem, tad tā cena pieaugs ar katru dienu, ar katru nedēļu. Tas ir tas, kas ir Latvijas vēstījums, tas ir tas, par ko Latvijas iestājas, bet lēmumu Latvija ES vietā pieņemt diemžēl nevar. Mums ir jāstrādā ar visām dalībvalstīm kopā," toreiz sacīja Rinkēvičs.
Rinkēvičs arī stāstīja, ka vienprātība starp dalībvalstīm jāpanāk arī vēl citos sankciju jautājumos, piemēram, par visu ES ostu slēgšanu Krievijas kuģiem. Latvijai gan sāpīgāks trieciens būtu nevis gāzes, bet elektrības jomā – mūsu valsts joprojām ir saslēgta ar Krievijas elektrotīklu sistēmu. Patlaban tiek veikti pasākumi, lai varētu atslēgties, taču tehnisku iemeslu dēļ to nevar izdarīt ātri. Un tas ir gadu, nevis mēnešu jautājums.
Eiropa bez Krievijas gāzes var izdzīvot
Tomēr Rietumu medijos izskan šaubas, ka ES valstis spēs vienoties par sankcijām energosektoram. Tik dārgi maksāt par mieru un brīvību no Krievijas gāzes visvairāk atkarīgās Eiropas valstis diezin vai gribēs.
Bet uz jautājumu, vai Eiropa bez Krievijas gāzes vispār var izdzīvot, vēl pirms Ukrainas kara žurnāls "The Economist" atbildēja: "Labāk, nekā jūs varat iedomāties."
Līdz šim gan apspriesti scenāriji, kas notiek, ja Krievija konflikta karstumā uz laiku pārtrauc pumpēt gāzi uz Eiropu, nevis eiropieši noteic aizliegumu Krievijas gāzes piegādēm.
"The Economist" secināja, ka šoziem Eiropa bez Krievijas gāzes aukstumā nepaliktu. Smagākas sekas izjustu Slovākija, Austrija, Itālija un Vācija, kura ir lielākais Krievijas gāzes patērētājs. Taču situāciju par labu vērš tas, ka, liberalizējot tirgu, pēdējos gados starp valstīm ir izveidoti jauni gāzesvadu savienojumi. Un Eiropā ir sasniegtas pietiekami lielas jaudas sašķidrinātās gāzes regazifikācijai.
Sarežģītākas būtu pašas sašķidrinātās gāzes piegādes, jo strauji augtu pieprasījums. Taču arī tur "The Economist" redz priekšrocības – amerikāņiem ir tuvāk vest gāzi uz Eiropu nekā uz Āziju. Rezultātā – "The Economist" rakstīja, ka Eiropa cietīs, ja tiks nogrieztas Krievijas gāzes piegādes, taču cena tiks maksāta ar maciņiem, nevis ar fiziskām ciešanām.
Starp citu, "Gazprom" ir sava daļa atbildības šajā ziemā piedzīvotajam straujajam gāzes cenu kāpumam – līdztekus bargākam salam un patēriņa pieaugumam. "Gazprom" Eiropai šoziem piegādāja mazāk gāzes. Caur Ukrainu tā janvārī piegādāja tikai pusi no tā apjoma, ko pirms gada.
""Gazprom" bija vairākas nopietnas tehniskas ķibeles gāzes pārvada sistēmā. Otrkārt, Eiropā bija konflikts ar "Nord Stream 2", kas bez šaubām, tieši aizskāra "Gazprom" intereses, un viņi ne par vienu gramu negāja pāri tiem iepriekš noslēgtajiem līgumiem ar Eiropas kompānijām," komentēja Ozoliņš.
Turklāt rīkojas arī privātais sektors, negaidot valdību sankcijas. Sabiedrībai pārliecinoši solidarizējoties ar ukraiņiem, peļņas gūšana Krievijā Rietumu kompānijām ir kļuvusi toksiska. Tās pašas pamet Krievijas tirgu. Tai skaitā, kā rakstīja "The Wall Street Journal", naftas pārstrādes rūpnīcas atsakās slēgt jēlnaftas piegādes līgumus ar Krievijas uzņēmumiem. Savukārt bankas nevēlas tos finansēt. Un nafta Krievijai ir vēl būtiskāks ieņēmumu avots nekā gāze.
Aicina atraisīt rokas privātajam sektoram
Līdz šim Eiropa mācību nav guvusi. Vai Ukrainas karš beidzot praksē, ne tikai vārdos, izmainīs Eiropas enerģētikas politiku un mazinās atkarību no Krievijas gāzes? To mēs drīzumā redzēsim. Atbildot uz jautājumu, ko tikmēr darīt mums, enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš atbildi atkal sāk, daloties ar ilustrāciju.
Šoreiz tā ir tabula, kurā redzams ES valstīs saražotais saules un vēja enerģijas apjoms uz vienu iedzīvotāju. Latvija ir pašās, pašās beigās – tālu aiz Lietuvas un Igaunijas. Un, tēlaini izsakoties, gaismas gadu attālumā no līderiem – Dānijas, Vācijas, Īrijas un Zviedrijas.
"Tīri vēsturiski mēs pēdējos gadus, nu apmēram no kāda 2011. gada, neko citu jautājumā par enerģiju nedzirdam – atcelt OIK un tikt vaļā no blēžiem, kas shēmu izmanto. Pilnīgi ir aizmirsies, ka eksistē vēl kaut kas cits tai enerģijas sfērā. [..] Tagad ir pienācis brīdis vēlreiz saņemties un vēlreiz paskatīties, kas mums ir jādara," uzsvēra Ozoliņš.
Tikai pašā kara priekšvakarā valdība uzdeva diviem valsts uzņēmumiem – "Latvenergo" un "Latvijas Valsts mežiem" – veidot vēja parkus. Tikmēr Ozoliņš aicina atraisīt rokas privātajam kapitālam ieguldījumiem enerģijas ražošanā no atjaunojamiem resursiem, to skaitā saules un vēja.
"Kaimiņi saka, ka ļoti ātri var panākt enerģijas ražošanas jaudu attīstību savās valstīs, piesaistot gan iedzīvotājus, gan uzņēmumus, gan lauksaimniekus. Būtībā tā visa enerģijas transformācija, kas ir paredzēta Eiropas stratēģijā par apgādes drošību, tagad ir klāt vēl klimats… Iedzīvotājiem jākļūst un uzņēmumiem jākļūst par enerģijas ražotājiem," sacīja Ozoliņš.
Tam nepieciešamas likumu izmaiņas. "Varu tikai teikt, ka šīs ir brīdis, kad būtu vēlams, ka šī valdība pirms aiziešanas, kas acīmredzot notiks, tomēr saņemtu dūšu un vēlreiz paskatītos uz savu elektrības sektoru no viedokļa – mums taču ir jāatrisina lietas ātri," eksperts piebilda.
