Kas slēpjas aiz amatpersonu paziņojuma, ka Latvijā ir labākā depozīta sistēma Eiropā?

ĪSUMĀ

• Latvijā ir viens šķirošanas centrs, kas darbojas Salaspilī un kur nonāk visi depozītā nodotie iepakojumi.
• Modernās iekārtas depozīta operatoram ir piegādājusi norvēģu korporācija "Tomra", tās izmanto arī citur pasaulē.
• Vides eksperts Jānis Ulme: Depozīta sistēma ir 20 gadus novēlota.
• Kamēr sadzīves atkritumu apjoms uz vienu cilvēku palielinās, Latvija nespēj sasniegt Eiropas direktīvās noteiktos mērķus.
• Kas notika 20 gadus? Cilvēki joprojām neprot pareizi šķirot atkritumus. 
• NVO pārstāve Anna Larsone noliedz jebkādu interešu konfliktu un depozīta iekārtu ražotāja ietekmi uz organizācijas vērtējumu par Latvijas depozīta sistēmu.
• Vides eksperts Jānis Brizga: Pēdējais ziņojums ir par 2020. gadu, kad vēl Latvijā sistēma bija tikai Ministru kabineta noteikumu līmenī.

Šķirošanas centrā plastmasas pudeles "dzēš"

Oktobra vidū un vēlā darba dienas vakarā kāda tirdzniecības centra pagraba telpās Rīgā valdīja rosība. Moderns taromāts vienu pēc otras ierauj iekšā tukšas stikla pudeles, kuras tajā no diviem lieliem maisiem liek jauns vīrietis, kura vārds ir Ernests Cīrulis.

"Man liekas, ka [depozīta sistēma] noteikti ir ļoti vērtīga. Jo tas palielina cilvēkos vēlmi šķirot atkritumus, jo pirms tam cilvēki vienkārši meta ārā. Tagad viņi tiešām nāk un nodod, jo grib savus 10 centus atpakaļ par to pudeli, ko samaksā," stāstīja Ernests, piebilstot, ka varbūt ne katrs vēlas krāt pudeles, lai ietaupītu naudu.

"Šajā gadījumā šīs [pudeles] pat nav manējās. Šīs ir no manas darba vietas, un tad vienkārši tur sakrājas, un tad es nāku nodot. Un ļoti labi ir! Nu mazliet kaut kāda nauda arī tā ir."

Depozīta sistēmā nodotās stikla un plastmasas pudeles, kā arī skārda kārbas nonāk uzņēmuma "Depozīta iepakojuma operators" jeb DIO šķirošanas un uzskaites centrā, kas atrodas Salaspils novada Aconē.

Šķirošanas centrs ir ierīkots hallē, kas atgādina plašu noliktavu. "Latvijas apstākļos ir viens centrs, jo Latvijas teritorija nav tik liela," pastāstīja uzņēmuma vadītājs Miks Stūrītis. "Tātad šeit faktiski atnāk vai saplūst visi tie iepakojumi, kas ir nodoti depozīta sistēmā gan taromātos, gan manuālos pieņemšanas punktos no visas Latvijas – no visiem vairāk nekā 1400 punktiem."

Pie vienas no rampām ēkas sānos, kur atrodas izkraušanas vārti, ir piebraucis kravas auto. Darbinieki no tā iznes pilnus maisus ar tukšu iepakojumu.

"Šeit jūs redzat – ir iepakojums, kas ir atnācis no taromātiem saspiests," norādīja Stūrītis uz kasti, kur ir sakrautas saspiestas plastmasas pudeles.

"Aparāts to saspiež tā, kā mēs šeit redzam, to saplacina un būtībā šo pudeli "dzēš". Jo kas notiktu, ja varētu pieņemt saplacinātas pudeles, – tad šo kasti kaut kā no sistēmas varētu pamēģināt [piesavināties]. Tā aizietu neceļos, un to atkal varētu ielikt taromātā un nodot [atkal]. Kastē ir kādas 400 vienības, kas jau būtu 40 eiro zaudējumi depozīta sistēmai." 

Peļņa tikai ieguldīšanai

"Depozīta iepakojuma operatoram" ir astoņi īpašnieki. Tie ir lielākoties vietējie dzērienu ražotāji un izplatītāji, kā arī dažas ar tiem saistītas nevalstiskas organizācijas Latvijā. Ir arī viens plastmasas pārstrādes uzņēmums.  

"Ne pēc likuma, ne arī pēc mūsu depozīta operatora statūtiem tātad nav iespējams izņemt ne centa ārā dalībniekiem dividenžu veidā, bet attiecīgi, ja papildus pāri paliek kāda nauda, tad tā tiek ieguldīta un arī tiks ieguldīta depozīta sistēmas attīstībā," situāciju raksturoja uzņēmuma vadītājs.

Depozīta sistēma darbojas pēc bezpeļņas principa. Visa nauda, kas tajā ir ieguldīta, nāk no nozares dalībniekiem, un tā ir ražotāju atbildības sistēma. "Visi tie iepakojumi, kas ir nodoti depozīta sistēmā, – mēs garantējam to, ka viņi tiks pārstrādāti," uzsvēra Miks Stūrītis, sakot, ka nav iespējams krāpties ne no ražotāju un tirgotāju, ne arī no operatora puses.

"Mums depozīta sistēmā notiek iepakojuma uzskaite katra konkrētā produkta un vienības līmenī, svītrkoda līmenī. Tātad nevis pudeļu skaits kaut kāds vai stikla pudeļu skaits –

mēs zinām gan ražotāju, gan konkrēto dzērienu, pat produkta veidu, pat alus vai limonādes, vai minerālūdens šķirni."

Uz šķirošanas centru atvestie maisi ir aiztaisīti ar speciālām savilcēm ar svītrkodiem, kas tos ļauj pirms izkraušanas identificēt. "Te taromāts ir sašķirojis jau. Mēs pat redzam, kas tas ir par tirgotāju. Mēs redzam, konkrēti no kuras vietas tas ir atnācis, un šīs bundžas tālāk nav jāskaita."

Miks Stūrītis izrādīja moderno mašinēriju, kuru depozīta operatoram ir piegādājusi norvēģu korporācija "Tomra". Šī globālā uzņēmuma ražotās šķirošanas iekārtas un taromātus izmanto ne tikai Latvijā, bet arī daudzviet citur pasaulē.

Uz PET šķirošanas mašīnas platformas, kuras vidū atrodas plata lente, birst plastmasas pudeles, kuras lente lielā ātrumā nes pretim rotējošam horizontālam cilindram.

"Šeit šis rotējošais cilindrs atbrīvo daļas no korķiem un etiķetēm, un tālāk tas nonāk pa konveijeru uz šķirošanas platformas. Un tas ļoti lielā ātrumā slīd uz priekšu. Un tad gaismas stars identificē katru pudeli. Balto pudeli tas [aparāts] iepūš tālākajā plauktā, tā brūnā pudele  vai [arī] krāsainā iekrīt citur."

Tālāk sašķiroto plastmasu un metālu saspiež lielās ķīpās un sūta pārstrādātājiem.

Ar stikla pudelēm gan ir citādāk. "Re kur, piemēram, tā baltā pudele ir atkārtoti uzpildāmā. Bet tas, kas tur skan, tas ir vienreiz izmantojamais stikls. Tas ir bez šīs zīmītes, jo šis ir "AU" – atkārtoti uzpildāms. Ja ir tā parastā zīmīte, tas nozīmē, ka stikls ir tāds, kurš aiziet pārstrādē. Un pārstrāde nozīmē, ka tas tiek saplēsts lauskās šeit un tālāk tiek sūtīts pārkausēšanai." Tās stikla pudeles, kuras var atkārtoti uzpildīt, operators sūta atpakaļ dzērienu ražotājiem.

"Viņi visi izmanto vienu [pudeles] formu, un tādējādi tā arī ir pieejama gan lielam dzērienu ražotājam, gan arī pavisam mazam," precizēja Stūrītis. Viņš arī stāsta, ka sākotnējie dati liecina, ka depozīta sistēma Latvijā labi darbojas.

"Ja mēs skatāmies depozīta sistēmā, cik mēs savācam iepakojumu, tad mēs šobrīd jau tuvojamies 80% astotajā darbības mēnesī. Nu un mūsu mērķis ir sasniegt līdz 2024. gadam 90% un pārsniegt arī atsevišķos iepakojumu veidos."

Latvijas piekrastē uz 100 metriem ir vidēji 230 atkritumi

"Dienasgaismas lampa – šito mēs vedīsim [projām]," teica Uldis Mors, kurš kopā ar citiem jauniešiem piedalījās zaļajā ekspedīcijā ar nosaukumu "Mana jūra". 2014. gada jūlijā, kad notika šī akcija, Baltijas jūras piekrastē Liepājas pusē bija karsts un saulains darba dienas rīts. Ekspedīcijas laikā dalībnieki kājām nogāja visu Latvijas jūras piekrastes robežu vairāk nekā 500 kilometru garumā un piedalījās atkritumu monitoringā.

"Šitais vispār ir bīstams atkritums. To nevar mest ārā, to vedīsim šķirot. Šodien aizvedīsim, jo mēs vispār diezgan daudz spuldzes atrodam pludmalē. Mums pat bija tāds maisiņš ar spuldzēm, kuras ir izskalotas. Pārsvarā ir plastmasa – piknika atkritumi."

Pārgājienu ik gadu rīko biedrības "Vides izglītības fonds" vadītājs Jānis Ulme. "Faktiski viens no mērķiem – ir vairāki mērķi un vairāki instrumenti, kā mēs strādājam –, tas ir pievērst uzmanību vienai no atkritumu – īstenībā aprites ekonomikas – problēmām, kas ir jūras piesārņojoši atkritumi. Respektīvi, tie atkritumi, kas nonāk vai var nonākt jūras vidē," skaidroja Ulme.

Piekrastes atkritumu monitoringa tīkls ir plašākais un pēc novēroto teritoriju izvietojuma arī blīvākais ap Baltijas jūru, stāstīja biedrības vadītājs.

"Līdz ar to mēs diezgan precīzi zinām, kas, kur notiek, kādi ir iemesli un  kādi varētu būt risinājumi, un kādas ir tendences diezgan pietuvināti reālajām vietām. Un tas mums dod iespējas arī paanalizēt."

Plastmasas un stikla pudeles, kā arī skārdenes, kuras var nodot depozīta sistēmā, nav tipiskie piekrastes atkritumi. Tomēr "Mana jūra" monitorings apkopo informāciju arī par tiem.

"Šie atkritumi rodas, cilvēkiem esot piekrastē, tie var būt izmesti pludmalē," sacīja Ulme. "Tā problēma ir tāda, ka šīs atkritumu frakcijas ļoti ātri nonāk atpakaļ jūrā vai arīdzan kāpās. Līdz ar to mūsu datos var būt mākslīgs samazinājums."

Kāda ietekme depozīta sistēmai šogad ir bijusi uz piesārņojumu jūras piekrastē? "Ja mēs skatāmies šī gada rezultātus pret iepriekšējo 10 gadu vidējo rezultātu, tad plastmasas taras samazinājums ir par 48%, stikla taras par 43% un alumīnija – tas bija tas arī visvairāk gaidītais ar vislielāko ietekmi, alumīnija taras samazinājums par 66%."

Kaut arī pret šiem sākotnējiem datiem jāattiecas ļoti piesardzīgi, Jānis Ulme par tiem ir iepriecināts. "Tanī pašā laikā depozīta sistēmai nevajadzētu uzlikt visu atbildību par to, ka tā ir panaceja, kas mums atrisinās visas atkritumu problēmas. Un, ja tā neatrisinās, tad tā ir slikta vai nestrādā."

Viņš stāsta, ka depozīta sistēma ir tikai viens daudziem soļiem, kas Latvijai jādara gan atkritumu apsaimniekošanas, gan arī aprites ekonomikas jomā.

"Nu jāatzīst arī, ka šis solis ir novēlots – 20 gadus vēlāk, nekā vajadzēja to ieviest. Bet,

ņemot vērā Latvijas atpalicību faktiski visos rādītājos atkritumu apsaimniekošanā – pārstrādē, apritē, ekodizainā Eiropas mērogā –, tas ir būtisks, nepieciešams solis pareizā virzienā."

Jānis Ulme min piemēru, ka Latvijas piekrastē uz 100 metriem ir vidēji 230 atkritumi. Tas vairāk nekā desmit reižu pārsniedz Eiropas Savienības Jūras stratēģijas pamatdirektīvā noteikto rādītāju. No tiem atkritumiem, kas neietilpst depozīta sistēmā, milzīgā daudzumā ir plastmasas maisiņi un arī izsmēķi.

"Izsmēķi ir plastmasas izstrādājums – gan vecā tipa, gan arī šie jaunie, elektroniskajās ierīcēs, kas turklāt ir ārkārtīgi liels potenciāls mikroplastmasas radīšanai. Viens izsmēķis, kas ir ražots no celulozes acetāta, sadalās līdz pat 12 tūkstošiem mikroplastmasas šķiedru. Izsmēķiem, protams, ir arī toksiska ietekme uz dzīvajiem organismiem, gan nonākot ūdens vidē, gan arī augsnē."

VARAM pārstāve: Latvijas problēma ir sadzīves atkritumi

Uz atkritumu kalna Getliņu poligonā traktors šķūrē sadzīves atkritumus, kurus vairs nevar tālāk pārstrādāt. Traktorists ik pa laikam gaisā izšauj raķetes, lai izkliedētu milzīgu kaiju baru virs izgāztuves. Tomēr pēc brīža putni turpina netraucēti meklēt sev barību.

Latvijā kopumā ir desmit poligoni, kur patlaban apglabā vairāk nekā pusi no visiem sadzīves atkritumiem valstī. Pērn tajos apraka apmēram 300 tūkstošus tonnu. Pēc 13 gadiem Latvija ir apņēmusies šādi apglabāt desmit reižu mazāku atkritumu apjomu.

Tomēr Eiropas Komisija šā gada ziņojumā par Latviju atklāj skaudru ainu – kamēr radītais sadzīves atkritumu apjoms uz vienu cilvēku tikai palielinās, Latvija nespēj sasniegt savus mērķus atkritumu pārstrādes jomā, kurus nosaka Eiropas direktīvas.

Tāpat arvien sliktāki rādītāji pēdējo gadu laikā Latvijai ir aprites ekonomikas jomā.

Valsts vides dienests ir iestāde, starp kuras pienākumiem ir kontrolēt sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, arī depozīta sistēmu. "Tas, kas ir tie ierobežojošie faktori vai tie riski, kāpēc nevar, nevarētu vai principā, kas varētu traucēt šo mērķu sasniegšanu, ir tas, ka šobrīd mums ir problēmas ar dalīto vākšanu," skaidroja dienesta ģenerāldirektores vietniece Laura Anteina. "Šī dalītā sadzīves atkritumu vākšana ir nepietiekama."

Latvijā pietrūkst iekārtu, ar kurām dalīti vāktos atkritumus varētu pārstrādāt un iegūto materiālu izmantot ekonomikā, nevis pārdot citām valstīm. "Šobrīd tiek ieviesta arī bioloģisko atkritumu dalītā vākšana, bet, kā mēs redzam, šobrīd tā norma darbojas Rīgā, bet arī ne visur ir pieejamība šiem konteineriem.

Un šobrīd arī tarifs, par kādu tiek savākti bioloģiskie atkritumi, kas ir svarīgākais, lai šo mērķi sasniegtu, ir augstāks nekā, tā teikt, nešķirotajiem sadzīves atkritumiem."

Eiropas Komisija: Vairāk jāstrādā pie izglītošanas

Otra monētas puse ir tas, kā cilvēki attiecas pret iespēju šķirot atkritumus.

"Bieži vien iedzīvotāji joprojām nemāk pareizi šķirot tāpēc, ka mums valstī nav arī vienota sistēma visās pašvaldībās, kas tad kurā konteinerā ir jāmet. Un tas arī rada mulsumu. Vispār iedzīvotāju izglītošana ir vēl viens faktors, ko arī Eiropas Komisija ir atzinusi, ka mums pie šī ir daudz vairāk jāstrādā un vairāk jāstrādā tieši izglītības sistēmas ietvaros."

Anteina uzskata, ka arī dalītajā atkritumu šķirošanā, gluži tāpat kā depozīta sistēmā, iedzīvotājiem ir vajadzīgs stimuls. Tomēr Latvijas pieredze ar depozīta sistēmas ieviešanu rāda, ka ieviest tādu stimulu ir grūti.

 "2002. gadā, kad tika pieņemts Iepakojuma likums, pirmo reizi arī sākās sarunas par depozīta sistēmu," atceras Rudīte Vesere, kura ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore.

"Toreiz varbūt tas mūsu redzējums uz visu bija tāds bišķiņ vienkāršotāks. Tātad šī depozīta sistēma attiecībā uz atkārtoti lietojamo iepakojumu, konkrēti stikla pudelēm. Un tas mērķis bija, kā pēc iespējas dabūt atpakaļ stikla pudeles apritē, jo stikla pudeli faktiski var izmantot līdz pat 18 reizēm vienam un tam pašam mērķim."

Sākotnēji politiķi likumā iestrādāja normu, kas noteica, ka depozīta sistēma var būt brīvprātīga.

Kaut arī atsevišķi veikalu tīkli to mēģināja ieviest, tas tomēr nedarbojās, skaidroja Vesere. "Tas tikai lieku reizi parādīja to, ka viens uzņēmums vai viena veikalu ķēde, vai viena iniciatīva tādā, kaut kādā ļoti sadrumstalotā veidā nevar īsti darboties."

Rezultātā 20 gadus vēlāk Latvijā ir ieviesta depozīta sistēma.

"Ir bijušas gana ilgas diskusijas un no dažādām pusēm arī dažāda veida uzstādījumi par to – vajag vai nevajag šo obligāto depozīta sistēmu, nevis brīvprātīgo," skaidroja Vesere. "Arī, teiksim, gan tirgotājiem ir bijuši dažādi viedokļi, gan dzērienu ražotājiem, kas arī ir mainījuši savus viedokļus. Un, protams, savstarpēji pa vidu ir bijis arī kāds lobijs."

"Neatkarīgie" Latvijas depozīta sistēmas slavētāji

Kādā viesnīcā Rīgas centrā preses konferencē, ko organizēja starptautiska nevalstiska organizācija "Reloop" platforma, ievadvārdus sacīja NVO vadītāja Centrālajā un Austrumeiropā Anna Larsone: "Es vēlos teikt, ka mēs nenāksim klajā ar kaut kādu paziņojumu. Mēs vienkārši gribējām sarīkot tādu starptautisku tikšanos saistībā ar nesen Latvijā ieviesto depozīta sistēmu."

Lai iepazītos ar Latvijas depozīta sistēmu, viņa organizēja braucienu uz Latviju 25 žurnālistiem no Rumānijas, Polijas, Slovēnijas un Bulgārijas, kur vēl tikai plāno ieviest depozīta sistēmu.

"Mēs esam starptautiska, nevalstiska organizācija, kas ir reģistrēta Briselē. Mēs strādājam globālā līmenī, lai veicinātu aprites ekonomiku," skaidroja Larsone. "Reloop" platforma apvieno 41 biedru no visas pasaules. Tās ir dažādas vides aizsardzības organizācijas, alkoholisko dzērienu ražotāji un arī uzņēmumi, kuri strādā atkritumu pārstrādes jomā.

"Latvijas piemērs apstiprina, ka depozīta sistēma ir labākā pieejamā metode, lai savāktu dzērienu iepakojumus, jo tā nodrošina augstu savākšanas rādītāju," situāciju klāstīja Larsone.

"Pastāv šī spēcīgā motivācija. Cilvēks ar pirkumu samaksā desmit centus veikalā un pēc tam tos ar simtprocentīgu garantiju atgūst, tiklīdz nodod iepakojumu."

Starp organizācijas biedriem ir arī norvēģu korporācija "Tomra". "Latvija ir īpaša, jo tās depozīta sistēmai ir ļoti plašs materiālu un produktu tvērums. Un nākamgad tajā varēs nodot vēl jaunus iepakojumu veidus. Tad Latvija būs otrā valsts Eiropā, kura depozīta sistēmu būs pilnvarojusi nodot stiprā alkohola iepakojumu. Somija to jau ir izdarījusi."

"Tomra" Latvijas depozīta operatoram piegādāja taromātus un šķirošanas centra iekārtas. "Latvijas depozīta sistēmas operators ir gājis soli tālāk. Tātad šī ir pirmā centralizētā depozīta sistēma Eiropā, kas piedāvā visiem ražotājiem valstī izmantot vienas formas atkārtoti uzpildāmu standarta pudeli." 

Cik lielu biedru naudu "Reloop" platformas kopējā budžetā ik gadu iemaksā "Tomra", to Anna Larsone raidījumā neatklāja. Viņa noliedz jebkādu interešu konfliktu un šī ražotāja ietekmi uz organizācijas vērtējumu par Latvijas depozīta sistēmu.

"Mēs sadarbojamies ne tikai ar to kompāniju, kuru jūs minējāt, bet arī ar tās konkurentiem un daudziem citiem uzņēmumiem. Un mūsu paziņojums ir balstīts vērtējumā par depozīta sistēmu, nevis par taras savākšanas infrastruktūru," uzsvēra Larsone.

Dienā, kad notiek preses konference, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Artūrs Toms Plešs savā sociālā tīkla "Twitter" kontā paziņoja šādi:

Viņš atsaucās uz ministrijas preses relīzi, kurā teikts, ka šādu atzinību preses konferencē ir devis starptautisks ekspertu panelis no "Reloop" platformas. Tomēr pasākuma laikā nekas tāds nenotika.

"Kā mana informācija liecina, tad tas tā arī bija, un man prieks, ka šāds paziņojums bija," uz raidījuma "Atvērtie faili" jautājumu atbild ministrs. 

"Atvērtie faili": – Tātad bija šāds paziņojums?

Artūrs Toms Plešs: – Jā, pēc manā rīcībā esošās informācijas tas bija!

– Šajā preses relīzē ir minēts šis vārdu salikums – ekspertu panelis. Kas ir šis ekspertu panelis? Cik cilvēku tur bija šajā ekspertu panelī?

– To jūs noteikti varat uzdot pašam arī "Reloop", un viņi noteikti arī precīzi varēs atbildēt. Bet šī platforma, arī izpilddirektore šajā sanāksmē atzina, ka Latvijas depozīta sistēma ir uz šo brīdi vislabākā Eiropā. Un es domāju, kurš gan cits to var novērtēt, kā vien neatkarīgi eksperti." 

Kad viņam atgādina, ka starp "Reloop" platformas biedriem ir arī korporācija "Tomra", kas piegādāja Latvijas depozīta operatoram tehnoloģijas, izskan ministra atbilde: 

– Nu, ja šī ir tikai viena no dalīborganizācijām, tad es domāju, ka tur ir daudz organizāciju un daudz viedokļu, kuri tad arī izkristalizējās un dod šo vērtējumu.

Plešs neuzskata, ka būtu maldinājis sabiedrību ar savu paziņojumu. Viņš arī noliedz, ka šādi, dažas nedēļas pirms Saeimas vēlēšanām, būtu izmantojis administratīvos resursus priekšvēlēšanu aģitācijai. 

Desmit centu ir desmit centu visur

"Korupcijas novērošanas un apkarošanas birojs savas kompetences ietvaros ir pievērsis uzmanību jūsu norādītajai informācijai. Patlaban KNAB iepazīstas ar to, lai lemtu par turpmāko iestādes rīcību," ministra izteikumus pirms vēlēšanām komentēja Korupcijas novērošanas un apkarošanas biroja pārstāve Agita Antonāne.

Interesanti, ka starp "Reloop" platformas biedriem ir arī Latvijas vides aizsardzības nevalstiskā organizācija "Zaļā brīvība" un tās vadītājs Jānis Brizga. Raidījums vēlējās noskaidrot viņa viedokli, vai Latvijas depozīta sistēma ir labākā Eiropā?

"(nosmejas) Nezinu, es neesmu tagad veicis tādu salīdzinošu analīzi," atzina Brizga. "Viens, kas salīdzina tās sistēmas, ir "Reloop".

Man liekas, viņu pēdējais ziņojums ir par 2020. gadu, kad vēl Latvijā sistēma bija tikai Ministru kabineta noteikumu līmenī. Tā kā es neesmu redzējis kaut kādu jaunāko piedāvājumu."

Tikmēr tirdzniecības centra pagrabā Ernests Cīrulis turpināja taromātā nodot tukšās stikla pudeles un skārdenes.

"Atvērtie faili": – Savi pieci eiro te būs sanākuši?

Ernests: – Bija jau vēl otra [porcija], deviņi eiro kopā pat sanāca. Šis ir ļoti solīds kvantums, jā!

Raidījuma veidotājus interesē noskaidrot, vai, viņaprāt, Latvijā ir labākā depozīta sistēma Eiropā.

"Ja godīgi, ar ko tad tā varētu būt īpaši labāka nekā jebkur citur, jo princips ir tas pats," brīnījās Ernests. 

Viņš ir lietojis depozīta sistēmu Igaunijā, tomēr Latvijā, viņaprāt, ir kāda priekšrocība.

"Iespējams, ka mazliet labāk šeit ir tas, ka šeit tā ir pieejamāka," atzina sistēmas lietotājs. "Man liekas, ka Igaunijā nav tik konkrēts tas nosacījums, ka katrā veikalā ir jābūt, kā tas mums ir, – pat vismazākajā miestā atradīsi depozītu veikalā. Varbūt mazāku nekā, nu teiksim, šeit, tādā lielā veikalā, bet no tāda skata punkta varbūt tā pieejamība mums ir labāka. Bet nu tie 10 centi ir 10 centi visur, man liekas, un pudeles ir tieši tās pašas visur."