No Tima Outsa pārstāvētā Kembridžas Vērtēšanas centra pētījuma, kas publicēts burtiski pirms dažām nedēļām un pašreiz Latvijai ir ļoti aktuāls, īpaši akcentējamas divas atziņas:
Pirmā ir fenomens, ko viņi nosaukuši par “Plānotas neveiksmes apli”. Tas veidojas situācijās, kad reformu sāk, padziļināti neizanalizējot pašu problēmu un risinājumus nebalstot uzticamos pētījumos. Rezultātā – ieplānotais risinājums tā vietā, lai sistēmu uzlabotu, rada jaunas problēmas. Vienīgais veids, kā šo apli pārraut, ir katru ieceri balstīt pārbaudītos datos un pētījumos.
Otra atziņa no pētījuma lika atcerēties reizes, kad skolotāji vaicājuši – kāpēc tik daudz kas tiek mainīts vienlaikus, nevis pa vienam un pakāpeniski? Pētnieki secinājuši – pats mācību saturs pasaules TOP izglītības sistēmās bieži vien stipri atšķiras. Tomēr tās visas vieno fakts, ka reformas laikā pārmaiņas izdarītas visos sektoros vienlaikus – mainot saturu, pedagoģiju, vērtēšanu, finansējuma modeli un tā tālāk. Pat 14 lietas reizē. Tā, lai tās veidotu vienotu, saskanīgu mehānismu. Citādi gaidīto augļu nebūs.
Saruna ar ekspertu vēl par vairākiem aspektiem:
Daudzi skolēni un daļa skolotāju skatās uz vērtējumu kā beigu punktu. Proti – šo tēmu esam pabeiguši, ejam tālāk! Kāpēc šāda pieeja nav pareiza?
Nav nepareizi pārbaudīt zināšanas mācību programmas noslēgumā. Mums jāzina, ko tieši katrs cilvēks beigās paņēmis no mācību programmas. Bet vērtēšana var būt arī atbalsta instruments mācību procesā. To var lietot, lai pamanītu nepareizus priekšstatus vai plaisas zināšanās. To var izmantot, lai stiprinātu lepnumu par mācīšanos, norādot, ko skolēni ir paveikuši labi.
Vērtēšanu kā daļu no kvalitatīva mācīšanās procesa, nevis tikai gala atzīmi, atzīst un pielieto aizvien vairāk pasaules valstu.
Jūs esat runājis ar Latvijas kolēģiem. Kāds ir jūsu priekšstats – kur mēs pašreiz esam, ja runājam par modernu pieeju vērtēšanai?
Latvija pamatoti uz savu izglītības sistēmu skatās kritiski. Esat salīdzinājuši savu sniegumu ar līdzīgām valstīm un secinājuši, ka būtu prātīgi reformēties. Tāpēc šobrīd tiek strādāts pie mācību satura un, cik varu spriest, balstoties uz pētījumiem, tiek meklēti labākie vērtēšanas veidi, ko pielietot jaunā satura apgūšanai. Un īpašs uzsvars tiek likts uz to, kā ikdienā atbalstīt skolotājus, lai viņi spētu īstenot efektīvu mācību procesu veidojošo vērtēšanu.
Ko vēl – bez vērtēšanas sistēmas – jūsuprāt, Latvijai savā izglītības sistēmā vajadzētu kritiski pārvērtēt?
Reforma vienmēr ir liels izaicinājums. Jo mums jāspēj par pamatu paņemt pasaules labākie piemēri, dažkārt jāliek jaunas lietas klāt, dažkārt – kaut kas jāmaina. Milzīga nozīme, lai visiem iesaistītajiem ir kopīgs mērķis un viņi gatavi tajā ieguldīties. Esam redzējuši, kā reformas ieviešanas laikam īpaši tiek radītas mācību grāmatas, materiāli un skolotāju apmācības. Tādējādi notiek ne tikai reformas ideju ieviešana, bet skolotāji, vecāki un skolas šajā procesā tiek atbalstīti.
Cik būtisks ir valsts turīguma līmenis?
Nauda ir svarīga. Bet starp izglītības finansējumu un izglītības sistēmas veiksmīgu darbību saikne ir vāja. Protams, ka tai jāsaņem adekvāts finansējums, bet nauda jāiegulda pareizajos elementos. Un šis ir ļoti būtiski. Salīdzinoši trūcīgas valstis spējušas veikt efektīvas reformas.
No svara ir visu iesaistīto pušu ieguldījums – sākot ar politiķiem, izglītības sistēmas darbiniekiem un beidzot ar sabiedrību un vecākiem.
Tātad varam mācīties no citām valstīm.
Vienmēr var mācīties no citiem. Nevajadzētu naivi pārņemt visu, parasti tas nestrādā. Bet vajadzētu analītiski pieiet tam, ko citi darījuši. Skatoties uz to caur pareizo prizmu, varam rast īstos risinājumus valstij, kura ir citādā situācijā.
