Gunārs Astra nesamierinājās ar padomju okupāciju Latvijā un nevardarbīgi pretojās okupācijas varai pagājušā gadsimta 60.–80. gados. Okupācijas režīms Gunāru Astru tiesāja divas reizes. 1961. gadā viņu apsūdzēja dažādās pretpadomju darbībās un piesprieda 15 gadus pastiprinātā režīma labošanas darbu kolonijā. Otro reizi 1983. gadā par pretpadomju aģitāciju un propagandu, piespriežot septiņus gadus ieslodzījumā sevišķa režīma labošanas darbu kolonijā, piecus gadus izsūtījumā, kā arī atzīstot par sevišķi bīstamu recidīvistu.
"Gunārs Astra simbolizē arī visus tos daudzos latviešus, kas briesmās un mokās palika uzticīgi savai sirdsapziņai un arī Latvijai," sacīja Valsts prezidents Egils Levits.
Astras pēdējais vārds tiesā pirms 38 gadiem kļuvis par visvairāk citēto tekstu latviešu valodā. Vēsturnieks Gints Zelmenis skaidroja, ka Astras vārdi jau drīz pēc to izskanēšanas tiesā citēti trimdas izdevumos, bet vēlāk arī Latvijā. "Pēdējais vārds ir iespēja pateikt publikai, ko viņš domā par režīmu, tiesu un apkārt notiekošo," teica Zelmenis.
Gunāra Astras personība Latvijas pretestības kustības stāstā padomju okupācijas apstākļos izceļas kā pavisam īpaša, vienreizēja un neatkārtojama. Vispirms jau ar savu bezkompromisa stāju un drosmi publiski iestāties par latviešu tautas pamattiesībām uz savu valsti.
"Mēs nebijām disidenti. Ja kāds mūs par tādiem nodēvē, tas apmelo latviešu tautu. Disidents ir tas, kas domā savādāk, mēs domājām, ka Latvija ir okupēta," skaidroja Astras domubiedrs Bruno Jovaišs.
Astra šoruden svinētu 90. dzimšanas dienu. Ja vien viņa dzīve nebūtu aprāvusies mīklainos apstākļos Ļeņingradas kara hospitālī 1988. gadā.
