Globalizācijas procesu laikmetā, kad noziegumiem nav robežu, labam policistam svešvalodu zināšanas dod milzīgu priekšrocību, mūsdienu tiesībsargājošo iestāžu darbu dokumentālajā filmā “Lietas Nr. 1918-2018” raksturojis Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis. Filma tapusi par godu Latvijas policijas simtgadei, kas to svinēja šogad 5. decembrī.
Sarunā ar filmas veidotājiem Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis atzina, ka šodien, kur sākas noziegums, kur tas ir sācies, kur tas notiek un kur tas ir beidzies, var teikt, - faktiski tā ir pasaule, tā ir globalizācija.
“Nauda var tikt nozagta elektroniski Latvijā, izņemta Austrālijā. Un, lai to atrisinātu, ir nepieciešamība runāt ar cilvēkiem, un šī jau ir starptautiskā komunikācija, starptautiskā sadarbība ar citu valstu policistiem, izmantojot Eiropolu, Interpolu..
[..] Tiem, kas strādā, kas izmeklē šādus noziegumus, faktiski ir jābūt ne tikai latviešu un krievu, bet arī teicamām angļu valodas zināšanām. Svešvalodu pārvaldīšana mūsdienu policijas darbā dod milzīgu priekšroku.”
“Šodien arvien būtiskāku lomu kriminālistikā ieņem tāds personas identifikācijas veids kā biometriskie dati. Faktiski, tas ir vēl viens veids - ne tikai asins grupa, DNS un pirkstu nospiedumi, bet arī, lūk, sejas kontūras, acu, ausu, deguna, mutes novietojums sejā, un tas katram cilvēkam ir individuāls, un ir datorprogrammas, kas pēc tā visa cilvēku var identificēt.
Jau pēc videoieraksta var identificēt personu. Teiksim, uzdodot datubāzei un šajā sistēmā ievadot meklējamās personas attēlu, programma spēs to atrast kādā telpā vai pat lielā cilvēku pulcēšanās vietā.
Ber ar tehnoloģijām vien nepietiek.
“Ja mēs runājam par tehnoloģijām, par šīm iespējām, par datubāzēm, par analītisko darbu, jā, tad mēs redzam, ka mums ir tādi izmeklētāji, kuri faktiski pārzina to visu tik labi, visas tehnoloģijas, ka viņi noziegumus atklāj, neizejot no kabineta. Izmantojot visas šīs sistēmas, datubāzes, portālus un tā tālāk,
bet tad, kad viņam priekšā nosēdina cilvēku, ar kuru ir jāparunā un jāmēģina saprast, kāpēc viņš to darīja, viņš nemāk, viņš neprot komunicēt un sarunāties...”
DNS iekārta, ko Latvijā ieviesa pirms vairāk nekā desmit gadiem, “bija ļoti dārgs prieks, un to izmantoja tikai sevišķi smagu noziegumu izmeklēšanās”, stāstīja Ķuzis.
“Bet tas deva to, ka personas identifikācija bija viennozīmīga. Nevajadzēja asinis, pietika ar sviedriem, pietika ar kaut kādiem priekšmetiem, ar sadzīves priekšmetiem, ar drēbēm, ko cilvēks vilcis. No pierādījuma viedokļa tā bija absolūti revolūcija. (..)
Tagad... dažkārt, ja ir nozagtas kāpnes, tiek pieprasīts veikt DNS ekspertīzi, vai uz tām kāpnēm nav palikušas kaut kādas noziedznieka pēdas. Tiesa, arī šodien tas maksā naudu, šie reaģenti, un mēs mēģinām organizēt tos darbus tā, lai tomēr mazāk to nozīmē. Ne jau visos gadījumos DNS salīdzināšana ir vajadzīga, un ne jau tas ir vienīgais un absolūtais brīnumlīdzeklis."
