Atvainošanos ministrs pauda konferencē Rīgas pilī, kuru rīkoja SOS bērnu ciematu asociācija Latvijā. Konferencē tika runāts par ģimeniskas vides nepieciešamību bērniem, kuriem nav iespējas augt savā ģimenē.
Konferencē uzstājās gan profesionāļi, kas strādā ārpusģimenes aprūpes iestādēs, gan cilvēki, kuru dzīves pieredze gūta, dzīvojot bērnunamā.
Konferencē Rīgas pilī šodien vairākkārt tika uzvērts - bērns nevar būt vainīgs pie tā, ka viņa ģimene par viņu nespēj parūpēties. Par to nedrīkst bērnu sodīt, ievietojot institūcijā. Bērnam jāaug ģimeniskā vidē, kur viņa liktenis kādam rūp.
Labklājības ministrs atzina, ka mūsdienās nav pieļaujams, ka bērni aug institūcijās.
“Vēlos valsts vārdā atvainoties gan tiem, kuru dzīves tika salauztas uz neatgriešanos, gan tiem, kas, neskatoties uz milzīgo pretestību, tomēr ir spējuši izveidot savu dzīvi,” sacīja ministrs.
“Es gribu atvainoties par to, ka vēl joprojām Latvijā eksistē bērnunami un citas līdzīgas institūcijas, lai gan valsts ir deklarējusi, ka katram bērnam ir jābūt ģimeniskā vidē,” pauda Reirs.
“Ledus sakustējies”
Ledus ir sakustējis – valsts iestādes saprot, ka tā vairs nevar turpināt. Tā ministra teikto komentēja Karīna Pētersone, par kuru iepriekš stāstīja LTV. Karīna par piedzīvoto emocionālo un fizisko vardarbību bērnunamā un internātskolā publiski dalījusies internetā. Viņas blogu izlasījuši vairāk nekā 88 000 cilvēku.
“Reira kunga publiskā atvainošanās bija milzīga man personīgi. Es sajutos kā cilvēks, un, man liekas, tas ir milzīgs signāls, ka no valsts puses veidojas stingrāka pozīcija un nostāja attiecībā par sistēmas bērniem,” sacīja Pētersone.
Tam, ka atvainoties bērniem, kas cietuši institucionālā vidē, ir svarīgi, piekrīt arī viena no konferences rīkotājām – valsts pirmā lēdija Iveta Vējone. Viņa norādīja uz pašvaldību atbildību rūpēties, lai pašvaldībās būtu audžuģimenes un aizbildņi, kas varētu uzņemt bērnus krīzes situācijā.
“Bet tiem pašvaldību darbiniekiem, kas uzskata, ka bērnunams ir labāks nekā audžuģimenes vai aizbildņi, ir jāpaprasa, kur viņi gribētu redzēt savu bērnu, ja kaut kas notiktu ar viņu pašu. Kur viņi gribētu redzēt savu bērnu? Bērnunamā vai ģimeniskā vidē?” vaicāja Vējone.
Lai gan process ir lēns un smagnējs, tomēr tā sauktā deinsititucionalizācija rit uz priekšu. Pašlaik ir aptaujāti visi institūcijās mītoši bērni, noskaidrotas viņu vajadzības, un līdz šā gada beigām ir jātop reorganizācijas plānam.
Rīgas plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas plāna izstrādes eksperts Māris Grāvis pastāstīja, ka līdz 2023.gadam ir jānodrošina, lai neviena no ilgstošas bērnu aprūpes iestādēm vairs nefunkcionē pēc pašreizējā principa.
Lai situāciju mainītu, no nākamā gada gaidāmi vairāki uzlabojumi. Piemēram, par audžuģimenēm, kas nestrādā algotu darbu, tiks veiktas sociālās iemaksas, kā arī veidos specializētās audžuģimenes.
Latvijas profesionālo audžuģimeņu biedrības “Terēze” vadītāja Ārija Martukāne valsts apņemšanos vērtē pozitīvi, jo ir sadzirdēts, ir ieraudzīts, ka ir problēma.
“Ir problēma [audžu] mammām, kuras aprūpē mazos bērniņus un nevar strādāt, ir problēma mammām, kuras strādā ar vairākiem bērniem un bērniem ar īpašām vajadzībām. Un protams, ka šīs sociālās garantijas būs tām mammām, kuras nestrādā,” norādīja Martukāne.
Audžuģimeņu biedrības vadītāja uzsvēra, ka ļoti svarīga ir arī veselības apdrošināšana un iespēja audzināmos bērnus nodrošināt ar medicīnisko palīdzību.
Amatpersonas apzinās, ka, palielinot pabalstus, jādomā par kontroles mehānismu, lai bērni audžuģimenēm nekļūst par veidu, kā uzlabot savu materiālo stāvokli.
Iepriekš biedrības "Zvannieku mājas" dibinātājs un idejas autors Juris Cālītis publiski aicināja valsts augstākās amatpersonas atvainoties Latvijas bērnunamos dzīvojušajiem un joprojām dzīvojošajiem bērniem par sakropļotajām dzīvēm sociālās aprūpes iestādēs.
Uzmanību psiholoģiskajai un fiziskajai vardarbībai bērnunamos šogad pievērsa sabiedriskie mediji rubrikā “Sistēmas bērni”, kurā vēstīja par situāciju bērnu aprūpes iestādes. Vairāki bijušie bērnunamu audzēkņi pēc šiem stāstiem arī publiski runāja par to, kas ar viņiem notika bērnunamos un cik grūti pēc tam viņiem bija veidot savu normālu dzīvi.
