Organizācijā, kas gādā arī par Apes novada invalīdu iekļaušanos sabiedrībā un darba tirgū, pašlaik ir 270 biedru. No tiem strādā vien 11 – 12 %. Biedrībā pauž, ka statistika varētu būt labāka, jo cilvēki vēloties strādāt un ir saskārušies ar gadījumiem, kad darbā neņem tikai invaliditātes dēļ.
Kaut arī, pieņemot darbā cilvēku ar invaliditāti, uzņēmējs riskē, ir pozitīvi piemēri, ka abas puses spēj sadarboties, ir pārliecināts biedrības valdes priekšsēdētājs Edvīns Fricis Svars.
“Zinu, ka ir daudzi invalīdi, kas ir ļoti spējīgi gan projektētāji, gan konstruktori, kas neprasa lielas fiziskas slodzes. Tie ir garīgā darba darītāji, kuri ir spējīgi cilvēki,” saka Svars.
Biedrībā uzskata, ka, ja valstiskā līmenī būtu padomāts, kā vairāk atbalstīt uzņēmējus, kuri ir gatavi nodarbināt cilvēkus ar īpašām vajadzībām, ieinteresētība noteikti būtu lielāka. Atbalsts varētu būt lielāki nodokļu atvieglojumi vai vairāk subsidēto darbavietu.
“Vai tā būtu Eiropas vai valsts budžeta nauda, bet daļu jau maksā no malas, līdz ar to uzņēmējam jau ir ieinteresētība, ka, nemaksājot pilnu darba algu, tomēr iegūst darbinieku, kurš var strādāt,” skaidro Svars.
Biedrības lokā ir cilvēki ne vien ar trešās un otrās, bet arī ar pirmās grupas invaliditāti, kuri strādā.
Trešās grupas invalīdei Ingrīdai Vaivodei ir paveicies, jo viņa atrada pārdevējas darbu apģērbu veikalā, kurā darba devējs ir atsaucīgs un, ja ir kāds fizisks darbs, tad palīdz. Pirms aptuveni 15 gadiem Vaivodei konstatēja mugurkaula problēmas, un kopš tā laika viņai ir daļēji kustību ierobežojumi, kas liedz veikt fizisku darbu.
“Tad, kad preci atved, ir jau savi smagumi jāpacilā, prece jāizliek un jāpieņem. Ja ir tiešām ir kāds liels smagums jāceļ, viņš pats to kasti paceļ un noliek,” stāsta Vaivode.
Priecīgs par iespēju nopelnīt kaut ko papildu mazajai invaliditātes pensijai ir arī alūksnietis Ainārs Kauliņš. Jau vairākus gadus savu iespēju robežās viņš kopj Alūksnes slimnīcas apkārtni.
“Strādāju arī vienu laiku uz projekta, un man beidzās tas projekts. Tad es vienu laiku biju pavisam bez darba, un, tā kā biju strādājis, mani paņēma pastāvīgi par sētnieku,” skaidro Kauliņš.
Alūksnes slimnīcā ir vēl vairāki darbinieki ar invaliditāti, kuri strādā darbu atbilstoši savām spējām.
