Arāju ģimenē viss notiek tāpat kā tūkstošos citu. Mamma Māra un tētis Jānis strādā, lielā māsa Katrīna iet uz dārziņu, bet mazākā Bille dzīvojas ar auklīti. “Tīri fiziski ir grūtāk, jo ir jāpaspēj visu uz diviem – pievērst uzmanību diviem, paskatīties uz abiem. Bet taisnība ir tā, ko saka, ka ar otro bērnu tu saproti, cik daudz tev vēl sirdī ir vietas, ka tās nav īstas grūtības, tas vienkārši ir citādāk, kad jūs esat vairāk,” saka divu bērnu mamma Māra Arāja.
Valsts finansiālā atbalsta pieaugums noteikti ir jūtams, saka Māra. Taču vēl arvien ir daudz jomu, kas nav sakārtotas. Pie ārsta var gadīties tikt jau nākamajā dienā, bet var nākties gaidīt mēnesi un pat vairāk.
Vai, piemēram, šobrīd aktuālā izglītības reforma. “Manai kā reizi Katrīna ir tas gads, uz kuru tas attieksies. Un vecākiem vēl gadu pirms tam īsti informācijas nav, kā tad īsti būs: būs jāiet skolā vai nebūs, būs citādāka bērnudārza programma vai būs skolā kā bērnudārzā. Izglītība tomēr ir gana svarīga, un man pašai ir svarīgi saprast, kam to bērnu gatavot un kam pašai gatavoties,” saka Māra.
Pabalsti un skolas arī pirms 100 gadiem
Topošajā Nacionālajā enciklopēdijā lasāms, ka līdzīgi kā šobrīd arī pirms 100 gadiem valsts pabalsti un izglītības pieejamība, ceļot jaunas skolas, bija veids, kā valdība mēģināja veicināt dzimstības pieaugumu. Jaunās māmiņas pabalsts tika noteikts pilnas algas apmērā četras nedēļas pirms un astoņas nedēļas pēc dzemdībām. Bērna uztura pabalstu varēja saņemt astoņus mēnešus. Tomēr salīdzinot ar 19.-20.gadsimta miju Latvijas brīvvalsts laikā nostiprinājās tradīcija vēlu precēties un tādējādi samazinājās dzimstības rādītāji.
Summārais dzimstības koeficients ir rādītājs, kas nosaka, cik bērnu piedzimst sievietei dzīves laikā. Lai notiktu paaudžu nomaiņa, proti, izlīdzinātos dzimušo un mirušo skaits, mūsdienās pieņemts, ka šim rādītājam jābūt 2,1.
Nacionālās enciklopēdijas datos redzams, ka pēc Otrā pasaules kara tas sāk stabili samazināties. Uz neilgu brīdi 70. un tad 80.gadu vidū tas palielinās, bet 90.gados, mainoties ekonomiskajai situācijai valstī, koeficients sasniedzis zemāko rādītāju.
Dzimstība pieaug, bet ar to nepietiek
Pēdējo piecu gadu laikā summārā dzimstības koeficienta pieaugums Latvijā ir straujākais Eiropas Savienībā. Pērn tas nedaudz pārsniedzis atzīmi 1,7, tomēr ar to nepietiek.
“Mums māmiņu skaits tagad krītas ļoti strauji, un pat ja viņām tas bērnu skaits pieaug, mēs vairs nespējam noķert to dabīgo pieaugumu, nespējam sasniegt dabīgo pieaugumu plusos. Ja šie paši rādītāji 1,75 būtu bijuši pirms gadiem 10 vai 20, tad mums dzimušo skaits pārsniegtu mirušo skaitu,” saka demogrāfs Ilmārs Mežs.
Demogrāfiskās situācijas uzlabošanai pēdējo piecu gadu laikā no valsts budžeta papildus piešķirti 100 miljoni eiro tieši ģimeņu atbalstam. Tas ir būtisks uzlabojums, saka Ilmārs Mežs, gan atzīstot – mūsu sabiedrībā vēl arvien lielās ģimenes pakļautas nabadzības riskam.
“Mēs agrāk, pirms pieciem gadiem, bijām pašā saraksta lejas galā kā visskopākā sabiedrība pret ģimenēm ar bērniem – tavi bērni, tavas problēmas, nevajadzēja tik daudz sadzemdēt. Tad šobrīd ir iestājies tāds nosacīts izpratnes brīdis – tavi bērni ir arī manas problēmas, jo kaut arī man bērnu nav, es gribu, lai tavi bērni būtu tie, kas man maksā pensijas,” stāsta demogrāfs.
Pozitīva tendence ir tā, ka mūsu ģimenēs dzimst vairāk bērniņu.
Nedaudz, tomēr stabili pieaug to zīdaiņu skaits, kas savās ģimenēs dzimst kā trešie, ceturtie un piektie bērni.
Sešu gadu laikā šis rādītājs pieaudzis no 17 līdz 21%.
“Lēmumu par pirmo bērnu pieņemt ir grūtāk nekā par otro un trešo, jo bišķin tu jau zini, kas ir sagaidāms no emocionālā viedokļa, no praktiskā viedokļa. Tu arī jau zini par visām tām problēmām, kas tevi sagaida, par to pašu bērnudārzu, par to, ka būs jāmeklē aukle, kamēr atsāksi strādāt, ar bērnudārzā nāk visas slimošanas un dzīvošana mājā. Un visa dzīves menedžēšana, kas, protams, ir problemātiska. No otras puses,
tagad, kad man ir divi bērni, man neliekas, ka dzīve ar trijiem būtu diži savādāka,” saka mamma Māra.
