Pagājuši četri gadi, kopš sabiedriskie mediji pirmo reizi vēstīja par pārkāpumiem Jelgavas bērnunamā – bērnu raušanu aiz matiem, barošanu ar varu un apsaukāšanu. 2017. gadā “sistēmas bērnu” tēma aizsāka izmaiņas bērnu tiesību aizsardzības politikā Latvijā.
Notika izmeklēšanas, sekoja sodi, kriminālprocesi un vairāku bērnunamu slēgšana. Gada nogalē tā bija arī labdarības maratona “Dod pieci!” tēma. Salabot bērnību solīja visi, tapa arī solījums – pakāpeniski likvidēt bērnunamus.
Toreizējais labklājības ministrs Jānis Reirs (''Jaunā Vienotība'') teica: “Tās cerības, ko mēs esam devuši bērniem, kas bērnunamos tagad atrodas, mēs nedrīkstam pievilt.”
“Tā ir tāda laba dāvana 100-gades ieskaņā, kas parāda, ka mēs esam valsts,” toreiz atzina labdarības organizācijas Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta.
“Ziedot.lv” paspārnē izveidoja organizāciju “Plecs”. Tās uzdevums – motivēt ģimenes un palīdzēt tām uzņemt bērnus no bērnunamiem. “Plecam” piešķīra arī valsts finansējumu, lai jau 2021. gadā Latvijā durvis slēgtu pēdējais bērnunams.
Labklājības ministrijas sagatavotie dati rāda, ka bērnu skaits institūcijās šo četru gadu laikā ir samazinājies gandrīz divas reizes.
2017. gada nogalē aprūpes namos dzīvoja vairāk nekā 1000 bērnu, bet šī gada janvāra beigās – aptuveni uz pusi mazāk.
Esot palikuši tikai pusaudži, lielas brāļu un māsu grupas, bērni ar smagām veselības problēmām. Ja nebūtu gads ar Covid, visticamāk, mēs šim mērķim būtu daudz tuvāk. Audžuģimeņu apmācības notiek attālināti, tāpat kā bērnu un ģimeņu satikšanās. Tas nedod tādu pašu efektu kā tikšanās klātienē.
Programmas “Plecs” vadītājs Jānis Erts skaidro: “Uz satikšanās pasākumiem bērnunami sūtīja tos bērnus, par kuriem neticēja, ka vispār varētu atrasties ģimene. Teiksim tā, “norakstītos bērnus”.
Caur satikšanās pasākumiem brīvā dabā, kur tu redzi dzirksteli acīs, katrs sestais bērns dabūja ģimeni.
Gan aizbildņi, gan audžuģimenes – viņi ir ļoti atbildīgi cilvēki. Tur ir tas lielais jautājums, vai spēšu uzreiz tikt galā?”
Audžuģimeņu skaits šo gadu laikā ir nedaudz pieaudzis, tāpat nedaudz pieaudzis bērnu skaits audžuģimenēs. Bet ar to nepietiek, jo visā valstī aizvien pastāv kopumā 30 bērnu aprūpes iestādes. Audžumamma no Jēkabpils Elīna Bataraga kopā ar vīru bez pašu bioloģiskās meitas audzina arī aizbildnībā paņemtu puisēnu no bērnunama un audžumeitu ar īpašām vajadzībām. Ģimenē pērn ienāca vēl arī pusaudze, kurai tagad piedzimis bērniņš. Elīna Bataraga par savu pieredzi raksta arī publiski, sociālo tīklu tiešraidēs atbild uz jautājumiem, skaidro un iedrošina citus. Bet cilvēku aktivitāte ir samazinājusies, arī politiskā līmenī šī tēma vairs nav prioritāte, spriež Bataraga. Viņa norāda: “Tā skumjā ziņa ir tāda, ka ļoti daudzi salūst. Mums vajag atbalstu, mums vajag sadzirdēt, ka mūsu bērniem tiks iedota nākotne. Diemžēl daudz kas, kas ir ticis paveikts iepriekš, ir vai nu nedaudz iedragāts, vai sagrauts.”
Ar “Plecu” ministrijai bijis līgums uz trim gadiem. Tas beidzies.
“Man ir šobrīd grūti pateikt, kāda ir ministrei politiskā prioritāte attiecībā uz bērnunamiem. Es ar viņu pēdējo reizi esmu runājis pirms diviem gadiem.
Mēs pašlaik runājamies ar parlamentāro sekretāru un ar valsts sekretāriem,” atzīst programmas “Plecs” vadītājs.
Labklājības ministre intervijā saka, audžuģimenēm jau ir palielināta atlīdzība par pienākumu pildīšanu un ir paaugstināta audžuģimeņu sociālā aizsardzība. Tomēr solītās specializētās audžuģimenes tieši pusaudžiem, kuriem ģimeni atrast ir visgrūtāk, vēl nav. Vaicāta, vai piekrīt kritikai, uz ko norāda audžumamma Elīna Bataraga un “Pleca” vadītājs, Petraviča atbild:
“Droši vien vienmēr var kaut ko labāk un vairāk, un arī audžuģimenes, iespējams, kaut ko sagaida. Bet būtiski ir likt akcentu uz to, lai bērni nebūtu jāizņem no ģimenēm
un lai bērni nenonāktu ārpusģimenes aprūpē.”
Ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu skaits šai laikā ir nedaudz samazinājies.
