ĪSUMĀ:
- Somijā senioriem cenšas nodrošināt tieši uz viņiem vērstu aprūpi.
- Seniorus iedrošina iet pastaigāties un negulšņāt.
- Latvijā arī noteikts, ka kustības ir svarīgas, tomēr to nespēj nodrošināt.
- Aprūpes centros norāda, ka tajos ir pārāk maz darbinieku. Salīdzinot ar Somiju, tā arī ir.
- Raidījumā arī identificēja - Somijā aprūpes centros ļauj strādāt tikai cilvēkiem ar īpašu izglītību.
- Latvijā iespējams iegūt aprūpētāja izglītību, bet, tā kā centros pieņem visus un maksā maz, motivācijas mācīties nav.
- Ministre norāda, ka algu palielinājums sociālās aprūpes darbiniekiem nav plānots. Tas jau esot palielināts.
Somijā aprūpe - tehnoloģijas, pastaigas un dzīvnieki
"Aizliegtais paņēmiens" devās uz Helsinku senāko un lielāko sociālās aprūpes namu "Kustaankartanon", kas tulkojumā varētu nozīmēt Gustava muiža. Pašlaik institūcijā kopā ir nedaudz vairāk nekā 300 iemītnieku, pārsvarā seniori ar demenci.
Aprūpes centra piedāvātās aprūpes iespējas ir ļoti dažādas. Ir seniori, kas šeit dzīvo patstāvīgi sava veida dzīvoklīšos, paši sev gatavo ēst. Ir tā saucamā institucionālā aprūpe, kas nozīmē, ka senioriem ir savas istabas un gultas, bet visu pārējo nodrošina centrs. Un vēl ir iespēja saņemt īstermiņa aprūpi.
"Lielākoties īstermiņa aprūpe ir tādos gadījumos, ja ir vecs cilvēks, par kuru ikdienā rūpējas kāds ģimenes loceklis savās mājās, piemēram, sieva vai vīrs, meita vai dēls, un reizēm šim cilvēkam arī nepieciešams atpūsties, nepieciešamas brīvdienas, un tad mēs organizējam šo īstermiņa aprūpi," stāstīja centra direktore Suvi Kana.
Daudzi esot tādi, kas ar savu tuvinieku aprūpi variē. "Piemēram, nedēļu "Kustankartanon", tad divas nedēļas mājās, vienu nedēļu "Kustankartanon" un divas mājās. Un, ja šis ģimenes loceklis jūtas ļoti noguris, mēs varam sniegt ekstra aprūpi vēl vienu nedēļu, lai šis cilvēks var nedaudz atpūsties," skaidroja Kana.
Pēc viņas teiktā, ir būtiski, lai viss nebūtu tikai uz radinieku pleciem, jo arī viņiem ir jādzīvo sava dzīve.
Liela uzmanība centrā tiek pievērsta darbinieku izglītībai un tehnoloģijām. Ir, piemēram, ierīkotas gudrās grīdas.
"Mēs tās saucam par drošības grīdām, tas ir, ja cilvēks izkāpj no gultas, tad aprūpētājs saņem signālu telefonā. Un tad aprūpētājs var naktī iet un pārbaudīt, ka viss ir kārtībā," stāstīja centra direktore Kana.
Tiek lietotas arī īpašas GPS aproces, kas vairāk gan izplatītas mājaprūpē ar senioriem, kuri drīkst staigāt apkārt, bet drošības labad tiek uzmanīti.
Somijas sociālajā aprūpē bez attiecīgās izglītības nestrādā.
"Liela daļa no veco cilvēku aprūpētājiem ir profesionālās medmāsas, tāpat mums ir arī sabiedrības veselības māsas, licenzētas māsas, sociālie konsultanti, sociālie darbinieki, jo veselības aprūpe un sociālā aprūpe ir diezgan savienotas. Un, protams, arī ārsti un terapeiti, fizioterapeiti un ergoterapeiti. Tāpat arī mēs piesaistām zobārstus un uztura speciālistus.
Viss mūsu personāls ir ieguvis daudz un dažāda veida papildu izglītību par demences pacientiem.
Pašvaldības sociālais un veselības departaments organizē šo papildu izglītību ļoti daudz, mums ir pieejams liels daudzums izglītības mūsu personālam, tāpat arī ir daudz dažādu kursu par atmiņas traucējumiem," stāstīja Kana.
Somijas aprūpētāji arī uzskata, ka centra iemītnieki nedrīkst visu dienu gulšņāt.
"Mēs viņiem sakām - jūs varat darīt visu, tikai ne gulšņāt visu laiku. Tas ir ļoti svarīgi, ka cilvēki visu laiku nevārtās pa gultu vai nesēž dīvānā visu dienu. Aktivitātes ir svarīgas. Pirmkārt, jau pašu senioru veselībai. Un, otrkārt, intereses uzturēšanai par dzīvi. Iespējas ir plašas - vingrošana, svešvalodu kursi, bingo vakari un deju vakari.
"Mums ir tādas barbekjū ballītes ārā, lielākoties vasarā, bet ir arī ziemā. Dārzkopība, dažiem cilvēkiem patīk kopt puķes. Daži cilvēki audzē kartupeļus vai tomātus uz balkoniem.
Ļoti svarīgi ir dzīvnieki. Mums šajā ēkā ir kaķis, viņš mūsu iemītniekiem ir ļoti svarīgs. Tāpat arī mūsu aprūpētāji ņem līdzi savus suņus uz šejieni. Ja viņiem ir suns, viņi to var ņemt līdzi.
Viņi ir atbildīgi par to, ka suns ir šai videi piemērots. Bet mūsu iemītniekiem suņi ļoti patīk. Dažās ēkās viņiem ir putni, vasarā mums ir vistas un aitas pagalmā. Mēs cenšamies atrast [nodarbošanos], jo katram ir kaut kas, kas viņu interesē - mūzika, suņi, vistas, puķes vai sports. Es domāju, jebkuram ir kaut kas, un mēs mēģinām to saprast," pieredzē dalījās centra direktore Kana.
Centrā cenšas atrast individuālu pieeju katram iemītniekam, kā arī vismaz vienu vai divas reizes nedēļā katram ir jāiziet ārā pastaigāties. "Ja kājas vairs neklausa, tad ir ratiņkrēsls, un jābraukā apkārt," uzsvēra Kana.
Seniori ar demenci vieni paši, protams, nekur nedrīkst iet, bet kopā ar aprūpētāju gan staigā, gan var aizbraukt un apēst pa hamburgeram vai aiziet uz muzeju.
"Mēs sapņojam par to, ka varētu izveidot tādu kā ciematu, kur šeit iekšā teritorijā būtu daži veikali, bāri un dažādi citi pakalpojumi. Lai arī cilvēki, kuriem ir atmiņas traucējumi, varētu droši paši iet ārā. Bet šobrīd mums arī visas durvis ir slēgtas, lai neviens nevarētu tā iziet bez atļaujas. Bet mēs gribam iet uz to, ka durvis būtu vaļā un būtu droši iet ārā brīvi, arī bez aprūpētāja. Tas ir mūsu plānos, bet pagaidām nav iespējams," stāstīja Kana.
Latvijas teorija un prakse
Latvijā Ministru kabineta noteikumi, kas regulē aprūpi, arī nosaka līdzīgas lietas kā Somijā - veselības uzraudzība 24 stundas diennaktī, kā arī to, ka kustības un pastaigas svaigā gaisā ir ne mazāk svarīgas kā ēšana četras reizes dienā. Vienlaikus arī Rīgā pašvaldība nosaka, ka senioriem ir iespēja piedalīties vismaz vienā nodarbībā vienu stundu dienā. "Aizliegtais paņēmiens" jau analizēja vairākus aprūpes centrus Latvijā. Pēc žurnālistes secinātā, piemēram, "Gaiļezerā" noteiktos pasākumus nevarēja īstenot.
Sociālās aprūpes centru galvenais arguments, kāpēc kaut kas nenotiek, ir darbinieku trūkums. Bet kādas ir Latvijas prasības pret darbiniekiem?
"Aizliegtais paņēmiens" salīdzināja divas nodaļas: viena Somijas un otra - Rīgā, "Gaiļezerā".
Somu modelis:
- Uz 20 aprūpējamiem ir viens sociālais aprūpētājs, trīs medmāsas un 10 aprūpētāji.
- Vienā maiņā dienā vienlaikus strādā četri cilvēki, naktī - viens.
- Apspriež standartu, kad uz vienu aprūpējamo ir 0,7 aprūpētāji.
"Gaiļezera" modelis:
- Uz 17 aprūpējamiem ir viens sociālais aprūpētājs, deviņas aprūpētājas, medmāsa uz vairākām nodaļām viena, sociālais darbinieks uz vairākām nodaļām viens.
- Vienā maiņā vienlaikus strādā divas aprūpētājas, naktī – viena.
- Uz vienu aprūpējamo ir 0,3 aprūpētāji.
Precīzi līdz galam abi modeļi nav salīdzināmi, jo aprūpējamo nepieciešamais aprūpes līmenis var nedaudz atšķirties, taču tomēr saprotams, ka somi uz vienu aprūpējamo tērē lielākus resursus un Somijā viss aprūpes personāls ir ar specializētu izglītību, vismaz koledžas līmenī. Latvijā aprūpētājām nav nekāda izglītības standarta un pat ne dažu dienu kursi, pirms sākt strādāt.
Vēl Gaiļezera pansionātā strādā:
- 6 sociālie aprūpētāji - tā ir viena līmeņa kategorija augstāka par aprūpētājiem, un viņu uzdevums ir plānot un organizēt aprūpi un savā ziņā organizēt aprūpētāju darbu;
- 2 sociālie rehabilitētāji;
- 4 sociālie darbinieki;
- 2 fizioterapeiti uz 400 cilvēkiem;
- 3 medicīnas māsas. Uz vienu māsu sanāk aptuveni 130 cilvēki.
Darbinieku skaits atbilst standartam, ko Rīga savos noteikumos ir noteikusi kā nepieciešamo, taču tādā gadījumā sanāk pretruna.
Proti, ar esošo darbinieku skaitu noteiktos pakalpojumus pansionāts nodrošināt nevar.
Secinājumi:
- Noteiktajiem aprūpes standartiem nepietiekošs darbinieku skaits un pat neatbilstošs darbinieku skaita standarts.
- Tiek pieņemti cilvēki bez izglītības. Kaut arī pēc pamatskolas, piemēram, Rīgas 1. medicīnas koledžā viena gada laikā profesiju var apgūt.
Studiju programmā māca dažādas nepieciešamas lietas darbam sociālās aprūpes centrā.
"Mums ir ļoti svarīgas cilvēka kustības, jo bez kustībām nav dzīvības. Arī ja cilvēks ir pilnīgi guļošs, tad mācās, kā klientu pozicionēt, kā viņu pacelt, kā viņu piecelt, kā viņu apsēdināt. Un, protams, ir svarīgas arī staigāšanas funkcijas jebkuram, un te arī mēs mācām, kā nodrošināt pareizu staigāšanu gan ar kruķiem, gan ar staiguli, gan ar pacēlāju siksnu palīdzību. Mums ir arī, teiksim, psiholoģija, ētika, mums ir tādi studiju kursi, mums ir attīstības psiholoģija, kur cilvēku var labāk izprast, viņa krīzes, kad ir, kādā vecumā, kāda krīze un kādas ir vajadzības, un arī tiek komunikācija veidota starppersoniski.
Nu, cilvēkam organisms ir slinks, kā mēs zinām, un iegulties gultā - tas ir ļoti ātri, un pēc tam ir ļoti grūti tikt, kā saka, no tās gultas ārā.
Bet, kā jau es arī minēju, tad tā ir dzīvības pazīme, dzīvības funkcija, un tas ir nepieciešams," stāstīja Latvijas Universitātes Rīgas 1. medicīnas koledžas Sociālās aprūpes un māszinību izglītības procesa vadītāja Sendija Špacs-Daģe.
Pašlaik šo studiju programmu apgūst ap 100 cilvēku. Viņu pēc tam varēs strādāt gan mājas aprūpē, gan arī aprūpē ar bērniem, gan arī pansionātos vai bērnunamos. Tomēr cilvēkiem nav motivācijas gadiem mācīties, ja arī bez izglītības viņu pansionātā pieņems, kā arī alga - aptuveni 500 eiro uz papīra - mācīties nemotivē.
Atslēga ir atalgojums, atzīst labklājības ministre Ramona Petraviča ("KPV LV"), bet norāda – pērn atalgojums aprūpētājiem jau palielināts līdz 608 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas. Tālāks palielinājums nav plānots.
"Skala ir 100% sasniegta. Mēs vairs nevaram maksāt vairāk nekā ir skala, tas tad ir jautājums iet uz Ministru kabinetu un šo skalu palielināt," sacīja ministre.
Latvijā valsts aprūpētājiem nodrošina astoņas apmācības stundas gadā un plāno izveidot rokasgrāmatu.
KONTEKSTS:
LTV raidījuma "Aizliegtais paņēmiens" žurnāliste, uzdodoties par aprūpētāju, pieteicās darbā un pastrādāja sociālās aprūpes centrā "Ezerkrasti", "Sloka" un "Gaiļezers". Viņu pieņēma labprāt, jo darbinieku trūkst.
Žurnāliste secināja, ka aprūpes minimums sociālās aprūpes centros tiek nodrošināts, bet iemītnieki dienas pavada bezdarbībā.
