Destruktīvākais karš cilvēces vēsturē sākās 1939.gadā ar nacistiskās Vācijas iebrukumu Polijā. Pēc divām dienām uzbrucējai karu pieteica Lielbritānija un Francija. Tomēr karā iesaistījās un kara sekas skāra arī daudzas citas valstis, kas ļauj notikušo tiešām saukt par pasaules karu.
Vācija padevās vien sešus gadus vēlāk 7.maijā, taču citviet konflikts turpinājās. Japāna kapitulēja 14.augustā, pēc tam kad ASV ar kodolieročiem bombardēja Hirošimu un Nagasaki. Viss, kas notika šajos sešos gados, prasīja 50 līdz 80 miljonus dzīvību. Tie ir pat apmēram 3% no 1940. gada pasaules iedzīvotāju skaita.
Eiropā nacistiskās Vācijas kapitulāciju pieņemts atzīmēt nākamajā dienā – 8.maijā. Tā tas ir arī Latvijā, kur piemiņas pasākumi otrdien iesākās Salaspils memoriālā. “Diemžēl Latvija nesēdēja pie Otrā pasaules kara uzvarētāju svinību galda. Mēs palikām turpat, kur bijām nonākuši 1940. gada 17.jūnijā – pie [PSRS vadītāja Josifa] Saļina, totalitārā režīma, okupēta un iznīcināta valstiskuma,” otrdien atgādināja premjers Māris Kučinskis (Zaļo un Zemnieku savienība).
Turklāt, kā norāda Kara muzeja direktora vietnieks Juris Ciganovs, bez neatkarības zaudēšanas kara gadi atstājuši vēl citas būtiskas pēdas mūsdienu Latvijas sabiedrībā. “Mums ir divas sabiedrības grupas, kas dalās gan pēc nacionālā, gan pēc emocionālā, gan pēc mentālā principa. Viņas ir atšķirīgas. Tā vēsturiskā atmiņa šīm grupām ir pilnīgi atšķirīga,” uzsver Ciganovs.
Jau iepriekš izskanējis mērķis tieši 8.maiju veidot kā datumu, kas vieno sabiedrību, notikušo pieminot ar atgādinājumiem par humānas rīcības nozīmi un kara nosodījumu.
Savukārt bez amatpersonu runām, bet ar klusu ziedu un vainagu nolikšanu atceres diena turpinājās Brāļu kapos. Tur pievienojās arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis, kurš pēc tam piedalījās arī ozolu stādīšanā. Brāļu kapu Varoņu alejā sešu bojā gājušu ozolu vietā tika iestādīti jauni kociņi. Tie tagad augs kopā ar tiem, kurus stādīt sākts jau pirmās brīvvalsts laikā.
