Latvijas Radio: Kas ir patriotisms mūsdienās? Vai patriotisms ir sajūtas vai darbības?
Inese Bērziņa: Tā vienkāršākā formula ir vispārpieņemta: patriotisms ir mīlestība pret savu valsti. Tas it kā izklausās ļoti vienkārši, bet tad tu sāc iedziļināties tajā, kas ir mīlestība un kā tā izpaužas. Otrs, tad tu sāc domāt par savām attiecībām ar valsti. Ja to sāk šķetināt vaļā, tad, protams, tur ir dažādas interpretācijas.
Vai tās ir emocijas vai darbība? Es teiktu, ka abi. Tas, ko es no savas puses cenšos darīt, ir vairāk popularizēt pilsoniskā patriotisma koncepciju, kas liek akcentu tieši uz demokrātiskām un republikāniskām vērtībām. Tur, protams, ir radniecīga arī pilsoniskās līdzdalības koncepcija, un tas ir līdzīgi, bet, jā, patriotisms piedod tam to emocionālo dimensiju, ka tas aug no tām tavām dziļākajām saknēm, no piederības vietai, kultūrai, telpai. Tur ir kaut kāds arī iracionālais elements. Man liekas, tas to padara tomēr spēcīgāku nekā tikai apziņa par pilsonisko vai politisko līdzdalību.
Kādi ir Jūsu novērojumi, vai pēdējais gads līdz ar karu Ukrainā patriotismu Latvijas sabiedrībā ir vairojis vai mazinājis?
Kopumā patriotisms ir arī ļoti neviennozīmīga koncepcija. No vienas puses, mīlestība pret valsti tevi mudina rīkoties nesavtīgi kopēja labuma vārdā, bet, no otras puses, gan vēsturē, gan mūsdienās ir piemēri, ka tas var pāraugt šovinismā.
Un faktiski nav tā, ka visās sabiedrībās ir pozitīva attieksme pret patriotismu. Ir starptautisku pētījumu dati, kas liecina, ka
dažādās valstīs uzskati un attieksme pret patriotismu ir ļoti dažādi.
Un Latvijā ir tāda sabiedrība, kurā ir ļoti pozitīva attieksme pret patriotismu un sabiedrība pati sevi vērtē kā ļoti patriotisku. Ir dažādi pētījumi veikti par patriotismu Latvijā ar zināmu laika distanci, pirms desmit gadiem un tuvāk mūsdienām. Un tā ir ilgtermiņa tendence, ka ap 80% Latvijas sabiedrības teiks, ka viņi ir patrioti. Līdz ar to teikt, ka kaut kā šogad tas būtu audzis, tad īsti nav kur, jo Latvijā tas tāpat ir augsts.
Bet pēdējā gada notikumi, kas sākās 24. februārī, ir aktualizējuši šo tēmu, jo tas, kas notiek Ukrainā, liek katram uzdot sev jautājumu, kāda būtu mūsu rīcība, un par to vairāk arī runā. Un, ja mēs atgriežamies pie tēmas, ka patriotisms ir arī darbi, tad principā tā augstākā patriotisma izpausme, protams, ir iesaistīties valsts aizsardzībā un ziedot savu veselību vai pat dzīvību valsts aizsardzībā.
Vai latvietis var būt arī Ukrainas patriots?
Es teiktu, ka lielā mērā mūsu atbalsts Ukrainai ir arī Latvijas pilsoniskais patriotisms.
Viens ir drošības aspekts, sapratne, ka Ukraina šobrīd karo arī par mums. Un otrs ir tas, ka šis Krievijas īstenotais karš Ukrainā ir lielā mērā vērtību karš starp autoritāru un pat jau totalitāru režīmu, kurā cilvēktiesības netiek turētas nekādā vērtē, un tad, no otras puses, ir demokrātiskās vērtības un pilsoniskās brīvības, kuras ir universāla vērtība. Mēs piederam šai vienai vērtību sistēmai, un Ukraina cīnās par šīm vērtībām. Tādējādi, atbalstot Ukrainu, mēs skaidri pasakām savu nostāju vērtību aspektā.
Kad patriotisms var būt neveselīgs, un vai tas ir vērojams arī mūsu sabiedrībā kādos brīžos?
Es domāju, par to mēs varam runāt vismaz divos aspektos. Patriotisms ir mīlestība pret savu valsti, bet tas sāk kļūt bīstams tad, kad tu cel savu valsti augstāk par citām apkārtējām valstīm un pārkāp to robežas simboliskā vai fiziskā veidā. Tas ir starptautiskās politikas aspekts. Bet iekšpolitiski ir
būtiski nošķirt demokrātisku patriotismu no autoritāra.
Tā atšķirība ir tāda, ka demokrātiskā patriotismā tu vari būt konstruktīvi kritisks. Tādā nozīmē, ka es redzu un runāju par problēmām, bet piedāvāju arī, kā darīt labāk, nevis tikai noniecinu, ka viss ir slikti, kas ir diezgan raksturīgs Latvijas sabiedrībai.
Turpretī autoritārs patriotisms izpaužas absolūti nekritiska, bezierunu padevībā tiem, kas ir pie varas. Tam ir zināma bīstamība, ko mēs arī redzam Krievijas sabiedrības kontekstā, kur mēs sagaidītu sabiedrības reakciju pret to politiku, ko īsteno Krievijas politiskā elite, bet dažādu iemeslu dēļ tas nenotiek.
Vai Latvijas sabiedrībā tādas indikācijas īsti nav?
Domāju, ka mēs tomēr ejam to ceļu, ka mēs cenšamies iedzīvināt demokrātiskās vērtības. Skaidrs, ka nav ideāli. Un domāju – kritiķi, kas klausās, noteikti man parādītu daudz dažādus piemērus, kur tas tā nenotiek. Bet mums ir dotas visas iespējas, lai mēs to varētu veicināt un mainīt. Un, ja tas tā nenotiek, mums ir iespējas izrādīt pilsonisko spiedienu, lai tas virzītos demokrātisko vērtību virzienā.
Eiropas Savienības kontekstā vai patriotisma izpausmes var attiekties arī uz valstu kopienu? Vai iedzīvotājiem ir radies vēl viens patriotisma slānis, kopš Latvijas ir Eiropas Savienības dalībvalsts?
Jau pēc Otrā pasaules kara radās ideja par konstitucionālo patriotismu. Šeit tas spilgtākais domātājs, ko varētu minēt, ir Jirgens Hābermas, kurš arī šo ideju veicināja. Tā doma bija tāda, ka ir jāveido jauna veida patriotisms un identitāte, kas ir kopīga Eiropai kā tādai un balstīta ne tik daudz nacionālajā identitāte, bet tieši demokrātiskajās procedūrās un vērtībās. Es domāju, ka pilnīgi atteikties no tā, ka katrai valstij ir arī sava nacionālā identitāte, nav iespējams, bet šie aspekti var sadzīvot.
Piemēram, mēs veicām pētījumu kopā ar kolēģiem no Rīgas Stradiņa universitātes un Vidzemes Augstskolas par to, kā šīs dažādās identitātes veidojas mūsu jauniešos. Pagājušajā vasarā mēs intervējām jauniešus. Viena no tendencēm, ko mēs varam redzēt, ka tas ir ļoti saistīts ar zināšanām. Bija respondenti, kas nebija bijuši ārpus savas lokālās dzīves vietas robežām, bet, ja cilvēks ir vairāk bijis vai padzīvojis ārzemēs, tad rodas tā sapratne, ka tur varbūt viens ir vācietis, viens latvietis, bet mums visiem ir kaut kas kopīgs, mēs esam eiropieši.
Un, ja mēs runājam tieši par šo Eiropas identitāti, tad skaidrs, ka tas ir lielāks abstrakcijas līmenis, kas prasa plašākas vēstures zināšanas, plašākas kultūras konteksta zināšanas un saskarsmi ar cilvēkiem citās valstīs.
Viena no pilsoniskā patriotisma izpausmēm ir arī dalība vēlēšanās. Vai zemā iedzīvotāju aktivitāte Eiropas Parlamenta vēlēšanās arī ir kāds rādītājs par to, kā mēs sevi apzināmies kā daļu no Eiropas kopienas?
Jā, es domāju, ka tas ir indikators, jo skaidrs, ka līdzdalība vēlēšanās ir tā bāze. Domāju, ka tā ir viena no problēmām Latvijas sabiedrībā – tā izpratne, ka katrs mēs daudz ko varam ietekmēt un mainīt paši. Par to, kā mēs to varam darīt, kā vispār funkcionē valsts un kāda nozīme ir mūsu dalībai Eiropas Savienībā. Tas viss ir jāskaidro.
Kāda, jūsuprāt, kopumā ir patriotisma nākotne – vai tā izpausmes sabiedrībā būs lielākas vai mazākas?
Tas ir atkarīgs no mums pašiem, jo to var mērķtiecīgi veidot un attīstīt.
Ja mēs par to vairāk runāsim mācību iestādēs, ja mēs par to vairāk skaidrosim un apzināsimies, kāpēc tas ir svarīgi, tad tas būs. Valsts institūciju ziņā mēs, protams, esam demokrātiska valsts, bet, es domāju, ka ikdienas demokrātiskajā izpratnē sabiedrībā, tur mēs esam diezgan lielā deficītā. Kaut vai sākot ar to, ka varbūt nepietiekami apzināmies to vērtību, ka mums ir šīs pamata brīvības – pulcēties, paust savu viedokli, aizstāvēt savas idejas. Tāpat Latvijā ir viens no zemākajiem politisko partiju biedru skaitiem, un arī nevalstiskajās organizācijās mēs ne pārāk aktīvi darbojamies. Tāpēc ir svarīgi veidot šo izpratni tādā individuālā līmenī.
