“Simboliski, ka mūsu tautas sēru diena 25.marts, kurā pieminam komunistiskā genocīda upurus, sakrīt ar Māras dienu, kurā pēc tautas ticējumiem koki jūt sāpes, tāpēc tos nedrīkst ne lauzt, ne cirst, ne aizskart. 1949.gadā mūsu Latvijas kokā šī smagā brūce tika cirsta jau otro reizi kopš 1941.gada izvešanas,” sacīja prezidents.
Viņš norādīja, ka visus padomju okupācijas gadus šie noziegumi tika noklusēti. “Vara iznīcināja nevainīgus cilvēkus, kuri dzīvoja savā zemē, to mīlēja, tai strādāja. Ir grūti pat aptvert katru cilvēcisko traģēdiju, kas slēpjas aiz šīs baisās patiesības,” sacīja Bērziņš.
“Soli pa solim mēs piešķiram konkrētus vaibstus mūsu tautas sāpju ceļiem. Top dokumentālās un mākslas filmas, tiek rakstītas grāmatas, kurās baigie gadi atainojas personisku stāstu veidā. Stāsta aculiecinieki un nākamās paaudzes, kas šos stāstus dzirdējušas no vecākiem un vecvecākiem. Šāds process ir nepieciešams mūsu tautai, un arī pasaulei ir jāzina šī baisā patiesība,” pauda Bērziņš.
Viņš uzsvēra, ka, pieminot upurus un godinot tos, kas izdzīvoja, mums jāatceras, ka lielākais noziegums ir: liegt cilvēkam būt cilvēkam. Šie noziegumi to liedza, atņemdami visu dārgāko - dzimteni, ģimeni un dzīvību.
“Lai šīs dienas piemiņa ir nepārprotams brīdinājums visiem tiem, kas joprojām cenšas okupēt brīvas un neatkarīgas valstis, radot ciešanas un liedzot cilvēkam būt cilvēkam, pārliecībā, ka paši paliks nesodīti. Tādēļ mēs ik gadu piemiņas brīžos nākam kopā, lai neļautu aizmirst noziegumus pret cilvēci, lai tie vairs nekad neatkārtotos!” uzsvēra prezidents.
Vairāki simti politiski represēto un viņu radinieki pirms preizdenta uzrunas piedalījās gājienā no Okupācijas muzeja uz Brīvības pieminekli.
Pie Brīvības pieminekļa Komunistiskā genocīda upurus godināja arī valsts augstākās amatpersonas, ministri, ārvalstu diplomāti.
Deportāciju upurus piemin arī Šķirotavas stacijā
Šodien pieminot komunistiskā genocīda upurus, atceres pasākumi notiek daudzviet Latvijā
Tās ciešanas nav iespējams aprakstīt nevienā grāmatā, ne atklāt filmā. Tik lielas sāpes sagādāja Staļina režīms. Tā atzīst cilvēki, kuri cieta 1949. gada 25.marta deportācijās.
Šķirotavas stacijā pirms 66 gadiem risinājās dramatiski notikumi. Daudziem tur sākās nedēļām garais ceļš uz Sibīriju, no kurienes mājās atgriezās retais.
“Man bija tikai 13 gadi. Ceļš bija smags. Vēlāk bija vieglāk...” atcerējās politiski represētā Ilga.
1949.gada 25.marta represijas bija visplašākās. Lopu vagonos sasēdināja un uz attālākajiem PSRS reģioniem aizveda vairāk nekā 42 tūkstošus iedzīvotāju, tostarp arī 10 tūkstoši bērnus.
“Toreiz visa Latvija vaidēja. Visa Latvija bija šausmās. Bija asaras. Bija pēdējie atvadu vārdi, tie daudziem jo daudziem bija pēdējie,” piemiņas brīdī Šķirotavas stacijā sacīja Politiski represēto apvienības valdes loceklis Astrīds Freimanis.
Atceres pasākumā piedalījās arī Oskara Kalpaka Rīgas Tautas daiļamata pamatskolas 4.a un 4.b. klase. Skolēni skaitīja dzeju un visi kopīgi dziedāja. Arī daudziem no skolēniem vecvecāki cietuši represijās.
Madlēna Lagzdāja stāstīja, ka viņas vecmāmiņu “paņēma no skolas un izsūtīja”.
Skolas direktore Alla Štolcere atzina, ka daudzi skolēni noteikti nezina savas dzimtas vēsturi, “un, jo mēs vairāk par to runāsim un stāstīsim jaunai paaudzei, jo ātrāk viņi uzzinās savas tautas vēsturi”. “Bez vēstures nav nākotnes,” uzsvēra direktore.
Bērzainē izveidots piemiņas akmens izsūtītajiem
Pieminot vienu no drūmākajām lappusēm Latvijas vēsturē, Kocēnu novada Bērzaines pagastā iedzīvotāji atceres pasākumā pirmo reizi pulcējās pie rudenī atklātā piemiņas akmens “Ceļš svešumā”.
Tas veidots pēc pašu bērzainiešu iniciatīvas, jo iepriekš pagastā nebija īpašas vietas, kur pieminēt padomju represiju upurus.
Trešdien 11 svecītes, iedegtas pie piemiņas akmens “Ceļš svešumā”, simbolizē 11 pagasta mājas, no kurām toreizējā Jaunburtnieku pagasta izvestie iedzīvotāji Latvijā tā arī vairs neatgriezās un viņu atdusas vietas nav zināmas.
Pagastā stāsta, ka joprojām nav zināma pilnīga informācija par represijās cietušajiem šīs puses iedzīvotājiem.
“Mēs vēl turpinām arī apzināt tos cilvēkus, kas ir izvesti, kas ir atgriezušies, kas ir palikuši tur. Tās mājas mums ir apzinātas, kur ir cietušie cilvēki, bet arī tos cilvēkus pašus, to mēs turpinām vēl sarakstiņu veidot,” stāsta iniciatīvas grupas “Bērzainieši” aktīvists Artis Keziks.
Pamatīgais laukakmens atrasts pašu pagastā, Briedes upes krastā un piemiņas vieta veidota ne tikai atceres pasākumu rīkošanai, bet arī kā atgādinājums nākamajām paaudzēm par mūsu vēsturi.
“Akmens domāts ir gan tieši šiem ļaudīm Jauburtnieku pagastā toreiz, gan arī ikvienam, kas atnāk pie saviem piederīgajiem vai kapusvētkos vai svecīšu vakarā, viņš arī var piestāt un piedomāt pie savējiem,” saka Bērzaines tautas nama vadītāja Regīna Šalte.
Pagasta iedzīvotāja Zinta Gmizo, kas bija viena no šī piemiņas akmens izveides iniciatorēm, atzīst – līdz šim tas bijis gluži kā neizpildīts pienākums.
“Tepat blakus ir padomju laikā kritušajiem, Sarkanarmijas kritušajiem karavīriem [piemiņas vieta], loģiski, viņi ir kritušie un ir jāgodina. Namā iekšā ir piemiņas zīme Brīvības cīņu dalībniekiem, jaunburtnieciešiem, kas krituši. Viņi arī ir godināti, nu tātad atliek iet vēsturei uz priekšu,” saka Gmizo.
Viņa stāsta, ka pati ir dzimusi Amūras apgabalā, Latvijā atgriezusies divu gadu vecumā un uzaugusi ar vecāku stāstiem par Sibīrijā pieredzēto.
“Nekad nevienā vārdā nebija ļaunuma. Bija varbūt drusciņ izsmiekls, kā tur dzēra, kā tur nemāk strādāt un tā tālāk. Jo latvieši tur uzara zemes milzīgi daudz, uzcēla daudzas pilsētas un kolhozus,” atceras Smizo.
Piemiņas vietas izveidei bērzainieši raduši līdzekļus no novada pašvaldības, kas pērn aicinājusi iedzīvotājus iesniegt savas idejas projektu konkursā.
Ziemupē akmens maizes klaips – piemiņa izsūtītajiem
Bijušajam Ziemupes iedzīvotājam Arvīdam Albertam pusaudža gadi pagāja Omskas apgabalā. Viņa ģimene bija viena no septiņām, kuras tālajā ceļā no bada izglābusi vietējās veikalnieces līdzi dotā ceļamaize. Pēc Alberta kunga ierosinājuma Ziemupes centrā uzstādīts piemineklis – akmens maizes klaips.
Trešdien Latvijā piemin 1949.gadā izsūtītos aptuveni 44 000 Latvijas iedzīvotājus, pārsvarā zemniekus. Viņus izsūtīja uz Amūras, Tomskas un Omskas apgabaliem Krievijā un daļa ceļā nomira vai vēlāk nekad neatgriezās Latvijā.
