Pretēji Lietuvas bruņotajiem spēkiem, Latvija vēl nav sākusi savu dalību misijā Centrālāfrikas republikā. Latvijas armijai nepieciešama palīdzība no citu valstu bruņotajiem spēkiem, jo saviem pārdesmit karavīriem nevaram nodrošināt bruņu transportierus, kas nepieciešami šajā operācijā. „Latvijas Nacionālo bruņoto spēku attīstības plāns paredz bruņoto spēku modernizāciju, tajā skaitā paredz bruņutehnikas iegādi. Jā, uz doto brīdi mums nav atbilstošas bruņutehnikas. Šīs iegādes ir procesā,” stāsta aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis (ZZS).
Pēc ilgāka konsultāciju procesa Latvija gatavo lēmuma projektus par dalību operācijā Centrālāfrikā un tās nodrošināšanu Ministru kabinetam un Saeimai. Savukārt darbs pie kopējām aizsardzības spējām ir ilgāks process.
„Aizsardzības spējas stiprināšana notiek publiskā iepirkumu procesā, jo, lai iegādātos bruņojumu jāsludina konkurss. Ja netiek piemērots publiskā iepirkuma likums – tad nedaudz agrāk,” uzsver Vējonis.
Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube neliedzas, ka šobrīd valsts aizsardzības spējas nav pietiekamas. Minimālo nepieciešamo līmeni varam cerēt sasniegt pēc sešiem gadiem – 2020. gadā ar nosacījumu, ka finansējums augs.
„Divi procenti ir nevis izdomāts skaitlis, bet gan tāds, lai, visu realizējot, mēs sasniegsim minimālās valsts aizsardzības spējas. Kāpēc Francija un pārējās var nedot? - viņi modernizē; mēs veidojam. Divdesmit gados nevar izveidot bruņotos spēkus pašpietiekamus pie tāda finansējuma. Tāda ir realitāte,” atzīmē Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube.
NATO finanšu pārskati liecina - vienā līmenī ar Latviju izdevumus aizsardzības spējām piešķir arī Spānija un Ungārija. Līdzīgu daļu no iekšzemes kopprodukta tam atvēl arī Kanāda un Beļģija. Lielākā daļa NATO valstu ir vidējā grupā, bet nepārprotamas teicamnieces ir ASV, Lielbritānija, Grieķija un Igaunija. Visbiežāk šajās valstīs salīdzinoši lielāka daļa darbaspēka nodarbināta arī militārajā jomā – gan militārpersonas, gan civilpersonas. Tādēļ, īpaši tehniski vājāku armiju gadījumā, būtiska daļa militārā finansējuma tiek tērēta arī atalgojumos, vienlaikus atgriežoties kopējā valsts naudas apritē.
Aizsardzības eksperts, Zinātņu akadēmijas loceklis un divkārtējs aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis uzsver, ka runa nav tikai par finansējumu, bet gan valsts stratēģiju – veicināt savas aizsardzības spējas.
„Tie 2%, lai arī nav nostiprināti, tomēr ir politiskais uzstādījums un uz to ir jāvirzās. Nākamais jautājums, kur tā nauda aizies un kā viņa tiks izmantota – jā, manuprāt, pašreiz sabiedrībai informācija ir nepietiekama. Bet pirmkārt - abi plānošanas dokumenti ir novecojuši, otrām kārtām - tie nesniedz informāciju par to, kur tad tā mūsu aizsardzības spēja iet,” sacīja Jundzis.
Arī saglabājot slepenību, ir iespējams skaidrot gan to, kādēļ tiek iepirkti bruņutransportieri un kādēļ vēl arvien mūsu gaisa telpu nekontrolē tāda sistēma, kas spētu detektēt zemu lidojošos lidaparātus. Tas ir viens no 70 definētajiem mērķiem, kurus min arī militārais resors. Tomēr pagaidām droši zināms vien tas, ka vajadzēs vēl daudzus miljonus un vismaz sešus gadus, iekams mēs sasniegsim minimālo aizsardzības spēju līmeni.
