Melbārdes teiktais īsumā:
- Pārmaiņas ir ļoti lielas - dzīve it kā starp vairākām kultūrtelpām;
- Melbārdes prioritātes - runāt par izaicinājumiem mazajām valodām;
- Parlamentāriešu vidū atšķiras viedokļi par to, kas ir Eiropas dzīvesveids.
Ella Semjonova: Tad, kad startējāt vēlēšanās, bijāt minējusi, ka vēlaties pārmaiņas savā dzīvē. Vai tās pārmaiņas ir [panāktas], un kādas tās ir?
Dace Melbārde: Paldies, protams, pārmaiņas ir ļoti lielas. Šobrīd es strādāju starptautiskā organizācijā, regulāri satiekos ar cilvēkiem no dažādām pasaules valstīm, runāju vairāk svešvalodās nekā dzimtajā valodā, bet man ir prieks, ka Eiropas Parlamenta deputātam ir bieži iespēja būt un ir jābūt arī Latvijā. Tā dzīve ir kā starp vairākām kultūrtelpām. Paveras ļoti plašs horizonts pasaules izzināšanā un no savas puses - iespēja darboties Eiropas mērogā un dot savu ieguldījumu.
Un noteikti arī stāstīt par latviešu valodu, palielināt tās lomu Eiropas Savienībā. Kādā veidā plānojat to panākt?
Jā, viena no man būtiskām prioritātēm ir runāt par mazo valodu un kultūrtelpu saglabāšanu un bagātināšanu 21. gadsimtā, kad strauji attīstās digitalizācija. Jaunā paaudze, bet ne tikai, lielu daļu sava laika pavada digitālajā telpā, kur dominē angļu valoda, dominē Amerikā ražotie produkti, kas pamatā ir angļu valodā.
Tas rada izaicinājumus latviešu valodai, un tāpēc es pie katras iespējas šo jautājumu aktualizēju.
Jā, es gribēju saprast, kādā veidā varētu to izdarīt. Varbūt padomā ir jau kaut kādas iniciatīvas, pasākumi, ko varētu virzīt caur EP Izglītības un kultūras komiteju?
Var rosināt īpašas ekspertu diskusijas, kas [problēmai] pievērš eiroparlamentāriešu uzmanību, jo tā ir pirmā lieta, kas jāpanāk. Jāpanāk ir tas, ka Eiropas Parlaments uz šo jautājumu saasina uzmanību. To var izdarīt, organizējot īpašas ekspertu diskusijas, rosinot pētījumus. Tā kā metodes ir dažādas.
Kādus mērķus izvirzījāt, strādājot Izglītības un kultūras komitejā un Eiropas Parlamentā kopumā. Kādus stratēģiskos mērķus vēlaties panākt piecu gadu laikā?
Pirmā lieta, ko jau minēju, ir mazo kultūrtelpu un valodu telpu saglabāšana, lai Eiropas Savienības moto "Vienoti daudzveidībā” strādātu pēc būtības, nevis tikai kā lozungs. Ja mēs runājam vēl par kultūru, tad man ir svarīgi strādāt pie Eiropas kultūras mantojuma gada turpinājuma. Piemēram, es iestāšos par to, lai nenotiktu tas, kas notika iepriekšējā Eiropas fondu plānošanas periodā, kad kultūras infrastruktūras projektiem tika uzlikti ierobežojumi.
Kultūras infrastruktūra bija vienīgā, kurai tika uzlikti ierobežojumi.
Līdz ar to faktiski Eiropas Savienības valstīm, īpaši Centrālās un Austrumeiropas valstīm, kurām kultūras infrastruktūra ir daudz sliktākā stāvoklī nekā Rietumeiropai, faktiski tika radīti šķēršļi, apgūstot Eiropas fondu finansējumu, ieguldot to tajos infrastruktūras projektos, kas mums patiešām ir akūti nepieciešami. Bet ir ļoti svarīgi runāt arī par nemateriālo kultūras mantojumu, kas ir bagātīgi saglabājies tieši Centrālās un Austrumeiropas valstīs. Tāpēc arī ilgus gadus Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības līmenī nav aktualizēts, jo Eiropas Savienībā izteikti dienaskārtību nosaka lielās Eiropas Savienības dalībvalstis.
Vai jūsu prioritāšu sarakstā būs arī profesionālās žurnālistikas stiprināšana?
Šeit ir vairāki jautājumi, kas, manuprāt, ir ļoti būtiski. Ir jāturpina kopīgs darbs pie dezinformācijas jautājumu risināšanas. Ir jādomā, kā veidot labāku dialogu ar digitālajām platformām. Faktiski šobrīd tiek runāts par ētiskajiem standartiem, bet, man šķiet, ar tiem diez vai pietiks. Mēs kaut kādā brīdī tomēr nonāksim arī pie tiesiskā regulējuma,
kādā veidā prasīt atbildību no digitālajām platformām par dezinformācijas izplatīšanu, par naida runas izplatīšanos un tamlīdzīgi.
Man ir jāpiebilst, ka mana otra komiteja, kurā es darbojos, ir Vides komiteja. Tas, manuprāt, ir būtiski Latvijai tādā ziņā, ka mūsu sabiedrība nepietiekoši pievērš uzmanību klimata pārmaiņām, vides problemātikai, jo [daudzi uzskata, ka] mūs jau tas tā burtiski tik ļoti neskar. Ir pat cilvēki, kas priecājās, ka klimats paliek siltāks. Bet kopumā klimata pārmaiņas un vispār vides piesārņotība ir liela pasaules mēroga problēma. Eiropas Parlaments ir izvēlējies būt par vienu no līderiem pasaulē, kas aktīvi veido dienaskārtību un nāk ar ļoti konkrētiem risinājumiem.
Es domāju, ka Latvijā galvenais izaicinājums ir kopā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju atrast Latvijas ceļu, kā mēs veidojam aizvien vairāk videi draudzīgu politiku, ieviešam aprites ekonomiku, kopumā mainot sabiedrības izpratni par tās dzīvesveidu. Šeit es pat redzu kultūras un vides sinerģiju, jo ar kultūras līdzekļiem, mākslas līdzekļiem var ietekmēt cilvēku izpratnes un arī uzvedības maiņu.
Tā kā Grētas Tūnbergas aicinājumā esat ieklausījusies.
Jā, par šo meiteni daudz šobrīd runā. Bet es apbrīnoju viņas drosmi. Cik daudzi no mums tajā vecumā vispār bija gatavi domāt par globālām problēmām, kur nu vēl izrādīt kaut kādu aktīvu protestu? Tā kā šajā ziņā cepuri nost meitenes priekšā.
Kā jūs vērtējat Eiropas Komisijas priekšsēdētājas Urzulas fon der Leienas piedāvāto komisijas sastāvu?
Kopumā jāsaka, ka šī laikam ir pirmā komisijas komanda, kur vairāki komisāru kandidāti saņem Eiropas Parlamentu deputātu noraidījumu, noraidošu attieksmi. Gan Rumānijas, gan Ungārijas kandidāti, gan franču pretendente uz komisāres amatu saņēma ļoti asu vērtējumu. Ir dzirdēts no kolēģiem, ka arī lauksaimniecības komisāram no Polijas negāja viegli. Bija arī ļoti labas noklausīšanās. Par kultūras, izglītības, zinātnes jautājumiem atbildību uzņemsies Bulgārijas pārstāve Marija Gabriela, kas izcili sevi prezentēja.
Man arī bija jāraksta atsauce un Eiropas konservatīvo grupas vārdā jādod vērtējums. Es iedevu ļoti pozitīvu vērtējumu. Ļoti spēcīgi sevi komisāru noklausīšanās reizē parādīja arī Margaritis Shins, kas būs viens no viceprezidentiem un atbildēs par Eiropas dzīvesveida aizsardzību. Šīs diskusijas bija ļoti asas. Parlamentāriešu vidū stipri atšķīrās viedokļi par to, kas ir Eiropas dzīvesveids un vai vispār tas ir jāaizsargā, kas man bija ļoti liels pārsteigums. Vairākuma vidū dominē viedoklis, ka šādu nosaukumu viceprezidentam nevajag.
Un kāds ir jūsu viedoklis?
Es biju viena no tiem, kas uzskatīja, ka vajag. Ja mēs skatāmies pasaules mērogā, mēs esam Eiropas reģions, mēs pārstāvam Eiropas kopienu, kurai ir skaidras Eiropas Savienības dibināšanas dokumentā nodefinētas pamatvērtības.
Mūs vieno arī Eiropas kultūra, kurai ir savas īpašās saknes.
Mūs arī vieno kopīgi mērķi attiecībā uz nākotni. Tas nešķiet nekas peļams - domāt par Eiropas kultūras telpas aizsardzību. Jāsaka gan, ka fon der Leienas kundze šim nosaukumam ir piešķīrusi ārkārtīgi plašu pasākumu kopumu, kas acīmredzot arī izsauca daudzas neskaidrības. Viņas izpratnē tas ietver gan iekšējās drošības jautājums, gan naudas atmazgāšanas jautājumus, gan korupcijas jautājumus, tiesiskumu.
Taču faktiski diskusijas izraisīja tas fakts, ka amata uzdevumos iekļauti arī migrācijas jautājumi. Tad ir jautājums - ko tas īsti nozīmē? Vai tas nozīmē, ka Eiropas ierastais dzīvesstils ir jāaizsargā no iebraucējiem, vai arī otrādi - parādīt, ka Eiropas vērtību pamatā ir cilvēktiesības un imigrantu tiesību aizsardzība?
Par šo jautājumu diskusija notika ne tikai Eiropas Parlamenta ietvaros, bet izvērsās arī Eiropas dažādu spārnu līderu starpā. Un tur parādījās patiešām ļoti atšķirīgas izpratnes, ko nu katrs saprot ar eiropiešu dzīvesveida aizsardzību. Piemēram, Marija Lepēna nāca ar paziņojumu, ka šāda viceprezidenta amata izveide ir galēji labējo ideoloģijas uzvara un faktiski piešķīra politisku nokrāsu tam, kas izsauca liberāļu protestu un pretestību pret to, ka šādā veidā to var interpretēt. Protams, fon der Leienas kundze nebija to šādā veidā interpretējusi. Lasot viņas dienaskārtību Eiropai, ko viņa prezentēja vienlaikus ar savu kandidatūru Eiropas Parlamentā, es redzu, ka viņa vairāk tomēr raugās uz migrāciju kā uz Eiropas atvērto durvju politiku. Tas, protams, izsauca lielu pretestību no Eiropas konservatīvo spārna.
Un pēdējais jautājums, ko uzdošu, ir par delegāciju, kurā strādājat - attiecībām ar Austrāliju un Jaunzēlandi. Kāpēc tāda izvēle, un kāds tur mērķis?
Mana pirmā izvēle bija Kaukāza valstis. Es savu pieteikumu uzrakstīju, ka gribētu strādāt ar Kaukāza valstīm. Bet uz šo delegāciju bija ārkārtīgi liela konkurence un līdz ar to man bija iespēja Kaukāza valstīs iegūt aizvietotāja statusu. Tad es izrādīju interesi par NATO valstīm un ieguvu iespēju strādāt ar Austrāliju un Jaunzēlandi, kas, man liekas, ir ļoti labi, jo šobrīd Ārlietu ministrija ver vaļā vēstniecību Austrālijā. Austrālijā un Jaunzēlandē ir plaša latviešu kopiena. Es esmu arī bijusi gan Jaunzēlandē, gan Austrālijā, un šīs valstis nav man pilnībā svešas.
Līdz ar to dosities vēl.
Ja darbs liks to darīt, tad jā. Bet, man liekas, klausītājiem ir svarīgi zināt, ka Eiropas parlamentāriešiem ir ļoti strikti ierobežotas oficiālās vizītes. Trīs dienas ir maksimālais laiks, ko mēs varam atrasties ārvalstu vizītēs.
