UŠAKOVA TEIKTAIS ĪSUMĀ:
- Jūtas sāpināts par notiekošo Rīgas domē.
- Cer, ka situāciju izdosies nostabilizēt, bet ja ne - godīgākais ceļš būtu prasīt rīdziniekiem jaunu mandātu darbam.
- Gaidāms Eiropas Savienības finansējuma samazinājums kohēzijai; Eiropas Parlamentā norisinās cīņa par to, lai šis samazinājums nebūtu tik dramatisks.
Ella Semjonova: Nils Ušakovs, Eiropas Parlamenta sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupas un sociāldemokrātiskās partijas "Saskaņa" pārstāvis. Priecājamies Jūs redzēt Latvijas Radio studijā, kurā jau ilgāku laiciņu Jums nav sanācis paviesoties. Mans pirmais jautājums ir tāds: vai nenožēlojat, ka nomainījāt darba vietu Rīgā uz Briseli?
Nils Ušakovs: Tas nebija lēmums, kuru es varēju atļauties pieņemt viens pats. Mēs ļoti labi atceramies, ka tas bija saistīts ar to, ka ministrs [Juris] Pūce ("Attīstībai/Par!") pieņēma, kā es uzskatu un advokāti uzskata, prettiesisku lēmumu atstādināt mani no amata. Tas ir viens. Kaut tas notika aprīlī, mums visiem, ņemot vērā to, ka mums pilsēta ir pietiekoši maziņa, tas jau bija zināms janvāra beigās. Diemžēl tādas ir mūsu politiskās tradīcijas, un jau februārī mēs jau zinājām, bija redzēti arī melnraksti, kādā veidā viņi cenšas visus dokumentus noformēt. Tas lēmums bija ārkārtīgi grūts, bet diemžēl man nebija īpaši daudz izvēļu.
Tiesāšanās par šo lēmumu [atstādināt mani no amata], pirmā tiesas sēde notiks tikai nākamā gada februārī. Visdrīzāk, gala lēmums būs pieņemts kaut kad pēc 2021. gada. Tā ir diezgan reālistiska prognoze. Partija izvirzīja, vēlētāji atbalstīja, lai es šos piecus gadus strādātu Eiropas Savienībā. No citas puses, tas, protams, ir ļoti ironiski un pretrunīgi, ka es beidzu pirmoreiz mūžā strādāšu pēc savas izglītības. Jo mana izglītība ir ekonomika un Eiropas integrācija. Tieši šajā jomā es saņēmu savulaik maģistra grādu Dienviddānijas Universitātē - kā funkcionē un kā ir jāfunkcionē Eiropas Savienībai. Es beidzot varēšu savas zināšanas pielietot vistiešākā veidā, bet, kā sanāks, to mēs redzēsim pēc kāda laiciņa.
Kādas ir Jūsu domas, vērojot Rīgas domē notiekošo? Vai pašam nav sajūtas, ka tieši Jūsu aiziešana no Rīgas kļuva par to domino kauliņu, kas izraisīja visu šo ķēdīti, un šobrīd redzam, ka Rīgas dome ir uz ārkārtas vēlēšanu robežas?
Es noteikti negribētu pārspīlēt savas figūras vēsturisko lomu. Jūtos veselīgs cilvēks, bet nu sāpīgi skatīties. Nu kā to visu var nokomentēt? Mēs lepojāmies, pat lielījāmies un nekautrējamies to darīt, ar to, ka mēs praktiski 10 gadus bijām spējīgi nostrādāt bez konfliktiem. Ka mēs bijām spējīgi visus jautājumus risināt tā, lai tas netraucētu kopējam darbam – ne saimnieciskā, ne politiskā, ne nacionālā dimensijā.
Un tagad viss, kas notiek dotajā brīdi Rīgas Domē, tas ir absolūtā pretrunā ar to, ko mēs esam darījuši pēdējos 10 gadus, un tie paši cilvēki. Protams, sāpīgi.
Var redzēt, ka, no vienas puses, divu komandu pamats turas un droši vien ieguvuši cilvēki vēl papildu rūdījumu. Bet ir sāpīgi skatīties uz citiem biedriem, ar kuriem 10 gadus nostrādāju un tagad redzu visus tos brīnumus. Arī pats jūtos dažreiz tīri personiski, psiholoģiski… nu, tas ir sāpīgi. Ir cerība, ka izdosies nostabilizēt, nodrošināt pašvaldības funkcionēšanu līdz 2021. gadam. Tas būtu, manuprāt, pareizākais lēmums, kolēģiem tomēr saņemties un atrast iespēju nodrošināt vairākumu.
Tāpēc, ka ārkārtas vēlēšanas, pusotru gadu ilgais periods līdz kārtējām vēlēšanām, tas, protams, neveicinās normālu darbu. Ja nav spējīgi, tad droši vien godīgākais risinājums šajā situācijā būtu vienkārši aiziet pie rīdziniekiem ar tekstu, ka mēs bijām viena komanda, aizgājām kopā uz vēlēšanām, saņēmām jūsu atbalstu, šobrīd nodrošināt vairākumu nevaram, mēs vēršamies pie jums, vai nu dodiet vēlreiz mandātu, vai dodiet mandātu citiem, opozīcijai. Visneizdevīgākais variants rīdziniekiem, protams, ir administrācija. Jo administrācijai nav nekādu politisku ierobežojumu, piemēram, sociālās programmas, viņi to, kā jebkurš ierēdnis, paņems "Excel" tabulu, visu nogriezīs tā, ka maz neliksies. Toties visi statistikas rādītāji uzlabosies, tikai no tā nebūs nekādas pievienotās vērtības. Es ļoti ceru, ka izdosies diviem politiskajiem spēkiem un arī ar citu deputātu atbalstu šo stabilitāti nodrošināt.
Tātad Jūs vairāk liekat cerības uz to, ka izdosies sarunāt un atrast sadarbības partneri starp opozīcijas pārstāvjiem.
Ka izdosies nodrošināt pašvaldības funkcionēšanu līdz šīs kadences beigām. Tas ir tas, ko vajadzētu izdarīt. Šeit es novēlētu veiksmi arī Oļegam Burovam ("Gods kalpot Rīgai"), jo viņš ir domes priekšsēdētājs, viņam daudz kas jāizdara, lai to vairākumu dabūtu. Lai viņam arī izdotos.
Vēl viens jautājums, ko es nevaru Jums neuzdot, ir par to, ka, piemēram, Jūsu nesenais partijas biedrs, arī nesenais Rīgas vicemērs Vadims Baraņņiks ("Saskaņa") ir vēlējies izvērtēt Jūsu atbildību "Rīgas satiksmes” zaudējumu lietā. Kā Jums šķiet, kāda ir Jūsu loma šajā lietā?
Es domāju, ka, pirmkārt, visu, kas ir saistīts ar manu atbildību, mēs visu varēsim ar visiem papīriem parādīt plašākai sabiedrībai tad, kad būs tiesas sēdes par manu atstādināšanu no amata. Pirmā sēde ir paredzēta februāri. Daudzas lietas, kas ir saistītas ar satiksmes funkcionēšanu un manu kā kapitāldaļu turētāja pārstāvja lomu, to, ko Pūce ir sarakstījis ar saviem kolēģiem, mēs ar to iesim uz tiesu, un tur arī būs skaidrs. Ja Vadimam Baraņņika kungam ir tāda vēlme iedziļināties, kurš par ko atbildīgs, lai paskatās, kurš ir vadījis šo jomu pēdējos 10 gadus. Un tas bija Transporta lietu komitejas vadītājs Vadims Baraņņiks.
Arī KNAB vasaras laikā interesējās par Jums kaut kādās lietās, Jūs pat esat aizdomās...
Šeit ir jārunā ļoti precīzā valodā. Man ir aizdomās turamā statuss par iespējamiem pārkāpumiem saistībā ar stratēģisko preču apriti. Tas nozīmē, ka pie manis kabinetā ir atrasts man nezināmas izcelsmes paštaisīts albums no kartona ar iebūvētu [videokameru], ielīmētu iekšā ar karstlīmi, - es tagad citēju protokolu, es to ierīci neredzēju. Man rādīja fotogrāfijas [ar] plauktu, kur bija visādi suvenīri, kas ir sakrājušies pa desmitgadēm, mētājas albums ar iebūvētu, ielīmētu videokameru. Un par to man tagad inkriminē šī likuma normas pārkāpumus. Šis ir process, kas ir izdalītas no kopējā procesa un kam nav nekādas saistības ne ar "Rīgas satiksmes”, ne ar kādu citu pašvaldības uzņēmuma aktivitāti.
Un šajā situācijā, ņemot vērā, ka tā ierīce ir atrasta pie manis kabinetā, visdrīzāk, man vajadzētu nevis aizdomās turamā statusu, bet cietušā statusu saņemt, bet redzēsim, kā attīstīsies.
Labi, atgriezīsimies pie tā temata, kas faktiski ir bijis par iemeslu, lai mēs Jūs aicinātu šeit. Tas ir Jūsu darbs Eiroparlamentā. Jums ir tā atbildība strādāt budžeta komitejā. Kāds ir Jūsu mērķis, ko Jūs vēlaties panākt, izcīnīt Latvijai tuvāko piecu gadu laikā?
Budžets tiešām ir svarīgākais, to mēs visi ļoti labi saprotam, arī redzot to, kas notiek Saeimas līmenī. Šeit tas arī izskatās ļoti neviennozīmīgi, ņemot vērā, kāda ir attieksme pret "Saskaņu” sociāldemokrātiem Latvijas līmeni. Eiroparlamentā vislielākā mērā Latvijas intereses sakrita ar sociāldemokrātu pozīcijām. Jo sociāldemokrātiem, sociālistiem un demokrātiem, runājot par budžetu, galvenās prioritātes ir, pirmkārt, lai budžets būtu lielāks. Un tas mums ir svarīgi, jo, piemēram, Latvija dotajā brīdī uz katru eiro, ko mēs samaksājam Eiropas budžetā, atpakaļ saņem četrus eiro.
Nākamajā periodā, sākot no 2021. gada, situācija būs bēdīgāka, tiek aprēķināts, ka tie būs divarpus eiro pret katru eiro, ko mēs samaksāsim Eiropas budžetā, bet tas tik un tā ir izdevīgi. Tas nav vissliktākais, ko varētu iedomāties. Tas viens. Otrs: sociāldemokrāti ir vislielākā mērā tagad ieinteresēti un par to viņi cīnās, tas ir finansējums kohēzijai. Ja mēs paņemsim to pašu Rīgu, tad sākot no Mākslas muzeja un beidzot ar daudziem citiem ielu infrastruktūras objektiem, skolām, kultūras objektiem, tur ir Eiropas nauda. Jā, to naudu varbūt dalīja ne visai proporcionāli starp pašvaldībām. Tur, kur ir savējie, vairāk, tur, kur "Saskaņa”, - mazāk, bet tik un tā ir Eiropas nauda.
Runājot par to pašu 2020. gada budžetu, kas tika izcīnīts, tas ir lielāks atbalsts, piemēram, jauniešu bezdarbam, programmām, kas ar to ir saistītas, kas arī nav mazbūtiski Latvijai. Jo mums ir sabiedrībai pietiekoši negatīva attieksme pret parlamentu. Nav ticības, ka tie lēmumi, kas tiek pieņemti, kaut kāda veidā var uzlabot cilvēka dzīvi. Ja tas ir Eiroparlaments, tad vēl tālāk. Kaut gan pēc daudziem aprēķiniem līdz 25% no budžeta tēriņiem tiek nodrošināts ar Eiropas līdzekļiem. Tas ir ļoti daudz. Viss, kas notiek Eiropā, - varbūt cilvēki to neredz uzreiz, varbūt viņi to varēs sajust pēc mēneša, - bet jebkurš lēmums, kas tur ir pieņemts, vistiešākā veida ietekmē, kā mēs te dzīvojam. Un budžets ir svarīgākais. Mums bija ļoti smags sarunu process starp Eiroparlamentu, dalībvalstīm un komisiju. Esmu iekļauts tajā sarunu grupā.
Ar pārtraukumiem, demaršiem un ultimātiem tika panākts, ka tomēr finansējums ir lielāks, nekā bija gatavas samaksāt dalībvalstis. Daudzas valstis-donori ir pret.
Runa ir par nākamā gada budžetu…
Es tagad runāju par 2020. gada budžetu, bet arī 2020. gada budžeta līmenis noteiks arī nākamo septiņu gadu rāmi. Tieši tāpēc bija tik svarīgi dabūt finansējumu un to finansējumu [novirzīt] jauniešu programmām, vides jautājumiem.
Arī runājot par vidi, no vienas puses, tagad nu tas ir ļoti politisks, emocionāls jautājums un visiem ir viedoklis. Bet mums ir jāsaprot - pacelsies vēl par dažiem centimetriem ūdens līmenis un Bolderājai būs grūti. Un tās uzreiz būs arī mūsu vietējās problēmas.
Bet, runājot par daudzgadu budžetu, kas šobrīd ir visu Eiropas Savienības valstu lielas uzmanības centrā, man ir jautājums, kā Jūs paredzat, cik grūtas būs šīs sarunas, vai izdosies valstis pierunāt ieguldīt vairāk. Bet ja ne, kas tad būs? Jebkāds finansējuma samazinājums varētu būt arī sāpīgs Latvijai.
Kohēzijas samazinājums būs jebkurā gadījumā. Mēs cīnāmies par to, lai samazinājums nebūtu tik dramatisks, kā to piedāvā nacionālas valdības.
Proti?
Mēs cīnāmies, lai nebūtu vairāk kā 10% samazinājums. Atklāts jautājums, kas būs ar lauksaimnieku programmām un cik daudz mūsu zemnieki varēs no tā dabūt.
Tas arī ir zem lielas jautājuma zīmes. Taču ir jāsaprot kopējās Eiropas tendences. Neviens nevar saprast, kas notiks ar Lielbritāniju.
Tāpēc jau ir visas tās diskusijas, jo mēs nezinām, vai būs finansējums no Lielbritānijas.
2020. gada budžets ir sastādīts, ņemot vērā, ka Lielbritānija vairs nebūs Eiropas Savienības sastāvā. Bet kurš to var zināt? Es labprāt nobalsotu par jebkādiem grozījumiem budžetā, ja tas nozīmētu, ka Lielbritānija paliks. Es uzskatu, ka tā būs dramatiska kļūda mums visiem, ja tas [Lielbritānijas izstāšanās] notiks. Bet mēs esam pieredzējuši mūsu valsts līmenī pietiekoši daudz stulbu kļūdu, izskatās, kā arī eiropieši ne vienmēr no tā ir pasargāti. Tas ir viens. Otrais - mēs arī ļoti labi redzam, ka daudzās valstīs virsroku ņem partijas, kas ir pret Eiropas Savienību un automātiski pret jebkādiem lēmumiem, kas ir saistīti, piemēram, ar finansējuma palielinājumu Eiropas Savienībai, kuru viņi nemīl. Un tas ir liels risks. Mēs redzam, ka, piemēram, Vācijā nacionālistu ekstrēmistu ietekme ir lielāka, nekā ir bijusi Zviedrijā.
27. novembrī paredzams arī balsojums par jauno Eiropas Komisijas sastāvu Urzulas fon der Leienas vadībā. Kā balsosiet – par, pret un kāpēc?
Es balsošu „par”, jo mums bija lēmums balsot „par” Eiropas Komisijas prezidentu. Gāja ļoti grūti, jo šī kandidatūra ir sistēmiski pret to, par ko visas partijas bija vienojušās. Bija norunāts, ka katrai lielajai partijai - Tautas partijai, sociāldemokrātiem un citiem - ir viens vadošais kandidāts, ar kuru visām dalībvalstīm tika teikts: ja mēs uzvarēsim, viņš būs komisijas prezidents.
Bet šis process nenostrādāja.
Ne Tautas partija, kas uzvarēja vēlēšanās, nedabūja to iespēju, ne sociāldemokrāti, kas ieguva otro vietu.
Valstis vienojās izvirzīt cilvēku, kas vēlēšanās nepiedalījās, kas nāk no malas. Tāpat kā pie mums ar [Krišjāni] Kariņu.
Viņš bija premjera kandidāts.
Viņš vismaz bija premjera kandidāts, kaut gan Saeimas vēlēšanās nepiedalījās, kas arī tā ne vienmēr labi. Bet mēs to [jauno eirokomisāru sastāvu] atbalstām. Bija diskusijas par atsevišķiem kandidātiem. Īpaši, ja mēs runājam par pēdējo apli, par Ungārijas pārstāvi, priekšā vēl ir, protams, grupas lēmums, bet nu ir skaidrs, ka grupa šajā situācijā atbalstīs komisiju.
Tātad kopumā tas komisāru sastāvs, jūsuprāt, ir kāds? Spēcīgs?
Noteikti spēcīgs. Sociāldemokrātiem ir tik daudz vietu, cik ir premjerministru Eiropā. Kamēr debatējām, vienu pazaudējām. Tāpēc ka sākumā komisārim no Rumānijas bija jābūt no sociāldemokrātiem, tagad, ja nemaldos, liberāļiem. Bet nu kompromiss un līdzsvars pastāv, ieskaitot to, par ko ļoti cīnījusies arī prezidente, ka tur ir izteikts arī dzimumu līdzsvars.
Esat aizstājējs Ārlietu komitejā. Kādus mērķus šeit izvirzāt, ko vēlaties panākt?
Šī izvēle bija diezgan loģiska, jo Budžeta komiteju izvēlējos, ņemot vērā pieredzi, strādājot pašvaldībā, kur budžets ir tas galvenais dokuments, un domes priekšsēdētājs visilgāk un visvairāk arī strādā tieši ar budžetiem. Ārlietu komiteja ir turpinājums tam, ko es esmu darījis Saeimā, jo es tur strādāju savulaik. Ārlietu komitejā es esmu delegācijā sadarbībai ar ASV. Es strādāju parlamentārās partnerības EURONEST grupā - [sadarbībai ar tādām valstīm kā] Baltkrievija, Moldova, Armēnija, Azerbaidžāna, Gruzija utt. Tur es strādāšu un būšu līdzprezidents ekonomikas komitejā.
Līdz ar to man, no vienas puses, ir svarīgi izmantot savu pieredzi un sakarus, kas ir izveidoti pēdējos gados, [strādājot] ar Ukrainu, Gruziju, Moldovu, kopumā Kaukāza reģionu, kādu ir pietiekoši daudz izveidots, runājot par attiecībām galvaspilsētu līmenī. Savukārt, runājot par delegāciju ar ASV, arī skaidrs, ka Eiropas Savienībai eiroatlantiskā sadarbība ir būtiska. Un šeit profesionāli ir interesanti pastrādāt.
Viss, ko esmu izvēlējies Eiroparlamentā, tā ir iespēja apgūt jaunas profesionālas iemaņas. Strādāt ar budžetu EP līmenī, iegūt jaunas zināšanas.
Bet ko Jūs vēlaties izdarīt?
Ja mēs runājam par to, ko es vēlētos izdarīt, tas ir [panākt] stiprākas un labākas attiecības, ja mēs runājam par Eiropas Savienību un NVS [Neatkarīgo Valstu Sadraudzības] valstīm un Austrumu partnerību. Ja mēs runājam par ASV, tad, lai kas arī nenotiktu un kā mēs nekomentētu visu valstu prezidentus, mums ir svarīgi, lai starp Eiropas Savienību un ASV ir pilnvērtīgas attiecības, kas mums vienmēr ir bijis. Tas, ko mēs pašreiz redzam, tas ir ar riskiem, arī runājot par Latviju.
Bet Eiropas Savienībai ir svarīgas arī attiecības ar Krieviju. Dalībvalstīm ir atšķirīgi viedokļi, piemēram, sankciju jautājumā. Ko Jūs domājat, vai tās vajadzētu mīkstināt, atstāt kā ir vai padarīt stingrākas? Kāda ir Jūsu pozīcija?
No vienas puses, mēs ieņemsim grupas pozīciju. Nevar būt tā, ka mēs, piemēram, Rīgas domē, par disciplīnas pārkāpumiem slēdzam ārā cilvēkus, bet Eiroparlamentā paši savas frakcijas disciplīnu neievērojam. Es uzskatu, ka ir ļoti būtiski, lai Eiropas Savienībai ir vienota pozīcija. [Ja] mūs sašķels vēl tālāk, kā tas visu laiku notiek, mums pašiem būs no tā grūti. Bet skaidrs, ka mēs visi gribam piedzīvot to laiku, kad starp Eiropas Savienību un Krieviju nebūs sankciju. Tas nav pašmērķis, mēs gribētu visi redzēt savstarpēji izdevīgas attiecības jo ātrāk, jo labāk. Bet pa vidu ir pietiekoši daudz neatrisinātu jautājumu. Un šeit mēs pieturēsimies pie kopējas - mūsu gadījumā sociālistu un demokrātu - pozīcijas.
Noslēgumā es ļoti gribētu uzdot jautājumu par Rīgu. Ja situācija izveidosies tāda, ka būs ārkārtas vēlēšanas, vai Jūs pieļaujat domu tomēr atgriezties Rīgā un startēt vēlēšanās?
Kā mēs visi varam pieņemt, Rīgas jautājums man nav svešs. No citas puses, mētāties starp vēlēšanām arī nav īsti korekti. Ņemot vērā to, ka - gribēju negribēju es šajās vēlēšanās piedalīties, vai tā bija mana brīvprātīga izvēle, bet citu variantu nebija, - cilvēki ir nobalsojuši. Medijos bija pietiekoši daudz par mani rakstīts, rādīts, teikts šajos laikos, tomēr cilvēki mani ir atbalstījuši, lai es strādātu šajā situācijā Eiroparlamentā. Es nevaru atļauties metāties, man arī ir gan vārds, gan reputācija, gan arī pašcieņa. Strādāšu tur, kur mani dotajā brīdī nozīmēja. Bet skaidrs, ka es, būdams partijas domes priekšsēdētājs..., [ka] mums ar Jāni Urbanoviču, kurš tagad vadīs valdi, mums nav citu variantu, izņemot to, ka parādīt labus rezultātus un palīdzēt partijai.
Tad teorētiski nākamajās vēlēšanās, kad būsiet nokalpojis savu [termiņu] Briselē, varētu atkal [startēt] Rīgā?
Strādāt es varēšu tur, kur mani attiecīgi iecels mani vēlētāji. Kad es nākamajā reizē piedalīšos nākamajā vēlēšanu ciklā, to mēs redzēsim atbilstoši situācijai.
