- Kalnietei augstākais amats no Latvijas deputātiem
- Kariņš pievērsies naudas atmazgāšanas apkarošanai
- Grigule specializējās sadarbībā ar Centrālāziju
- Zīle panākumus saista ar pieredzi
- Ždanokas spilgtākais darbs – tikšanās ar Asadu
- Mamikins veiksmīgi iedzīvojies sociāldemokrātu grupā
- Pabrikam kā jaunpienācējam - negaidīta atbildība
- Vaidere apgūst budžeta jautājumus
Četri no astoņiem krēsliem Eiropas Parlamentā šajā sasaukumā ir “Vienotībai”. Vairumam no viņiem ir izdevies iekļūt salīdzinoši ietekmīgos amatos. Arī Robertam Zīlem no Nacionālās apvienības palīdz pieredze un autoritāte savā grupā. Iveta Grigule (ZZS) ir izvēlējusies ļoti šauru nišu – sadarbību ar Centrālāziju, un viņas veikums var tikt diezgan pretrunīgi vērtēts. Savukārt Tatjana Ždanoka (Latvijas Krievu savienība) un Andrejs Mamikins (“Saskaņa”), lai gan ievēlēti no dažādiem sarakstiem un strādā atšķirīgās grupās, lielā mērā ar mainīgiem panākumiem mēģina strādāt ar sociāliem jautājumiem un problēmām, kas interesē krieviski runājošos vēlētājus.
Kalniete pret propagandu
Briselē mēdz teikt, ka Eiropas Parlamentā no 751 deputāta visu nosaka aptuveni 150 cilvēki. Tie ir eiroparlamentārieši ar ietekmi svarīgās komitejās, politisko grupu vadītāji, parlamenta priekšsēdētājs un daži citi aktīvi politiķi. Ārkārtīgi būtiski Briselē ir arī kontakti un spēja veidot labas attiecības ar citiem politiķiem.
Izdevuma “Politico” veidotajā 40 ietekmīgāko eiroparlamentāriešu topā Latvijas pārstāvju nebija. Tomēr vēlāk, kad saraksta veidotāji ir saņēmuši lasītāju kritiku par to, ka aiz svītras ir palicis pārāk daudz spēlētāju, par saviem favorītiem tika piedāvāts nobalsot arī auditorijai. Un starp iespējamajiem kandidātiem paplašinātajā sarakstā parādījās arī no “Vienotības” ievēlētās Sandras Kalnietes vārds.
Lai gan “Politico” lasītāju balsojumā Kalniete ieguva vien pavisam nelielu balsu skaitu, var droši teikt, ka no astoņiem Latvijas deputātiem viņa ieņem vienu no augstākajiem amatiem. Kalniete ir viena no 10 Eiropas Tautas partijas grupas priekšsēdētāja vietniekiem. Tā ir lielākā politiskā frakcija, kurā ietilpst 217 deputāti.
Kalniete savu darbu salīdzina ar vēstnieka pienākumiem.
“Jo diplomāta darbs ir nevis par to, kas ir skaļi rakstīts visās avīzēs vai uz sienas, bet gan par to, ko izdodas paklusām “aizčibināt” projām. Un tas ir tieši tas, ar ko es šeit nodarbojos,” saka Kalniete.
Kalnietes atbildības joma ir Eiropas kaimiņvalstu reģions. Viņa veidoja arī ziņojumu par to, kādai pēc parlamenta domām būtu jābūt Eiropas Savienības ārpolitikas stratēģijai. Tas bija viens no lielākajiem ārpolitiskajiem dokumentiem šo divarpus gadu laikā. Nozīmīgs bija arī darbs pie bezvīzu režīma ieviešanas ar Gruziju un Ukrainu.
Tomēr panākt vienprātību par nepieciešamību rīkoties, lai apkarotu Krievijas izplatīto propagandu, tā arī līdz galam nav izdevies. Darbinieku skaits Eiropas Savienības Stratēģiskās komunikācijas vienībā, kas nodarbojas ar Kremļa dezinformācijas izgaismošanu, šogad netiks būtiski palielināts.
“Parlaments prasīja 16 cilvēkus, un es no savas puses arī stūmu, cik vien varēju, bet diemžēl mēs pie tiem astoņiem tā arī esam palikuši. Un to es uzskatu par vistuvredzīgāko lietu, kas šobrīd vēl aizvien nav aizgājusi līdz Eiropas Parlamenta un kopumā eiropiešu īstai sapratnei,” atzīst Kalniete.
Kariņš pret naudas atmazgātājiem
Diezgan ietekmīgs amats ir arī vēl vienam “Vienotības” deputātam Krišjānim Kariņam. Viņš koordinē savas frakcijas deputātu darbu Rūpniecības un enerģētikas komitejā.
“Ja nāk no lielas Eiropas valsts, tad daudz ko var panākt ar masu, ar balsu īpatsvaru vienkārši piespiest pārējos. Ja nāk no valsts, kas garā ir ne mazāka, bet skaitliski, pat ja mēs visi būtu vienoti, mēs esam astoņi deputāti no 751," norāda Kariņš.
"Mēs esam kā zolītes kāršu spēlē – jāsadarbojas ar mazo. Un, ja mēs ar galvu strādājam, tad daudz ko var panākt, pat vairāk nekā tas, kurš var paņemt ar masu. Tā tas ir visās dzīves jomās,” saka Kariņš.
Viņš ar aizrautību stāsta par pieņemto direktīvu cīņai ar naudas atmazgāšanu, kā arī par gāzes tirgus atvēršanu, kam ar laiku vajadzētu palielināt konkurenci piegādātāju vidū un samazināt cenas.
Tāpat Kariņa kandidatūra tika nopietni apsvērta arī tā dēvētās “Dīzeļgeitas” izmeklēšanas komitejas vadītāja amatam. Tā ir komiteja, kas pēta, kādēļ automobiļu ražotāji ir varējuši krāpties ar dīzeļdegvielas dzinēju izmešu apjomu. Beigās komitejas vadība tomēr nokļuva sociāldemokrātu rokās, tomēr Kariņš tajā koordinē savas frakcijas deputātu darbu.
Grigule par sadarbību ar Centrālāziju
Par savu ietekmi nekautrējas stāstīt arī Iveta Grigule (Zaļo un Zemnieku savienība). Viņa ir viena no pretrunīgākajām šī sasaukuma deputātēm. Šis ir pirmais Grigules termiņš Eiropas Parlamentā, un sākumā viņa pievienojās britu eiroskeptiķa Naidžela Farāža vadītajai grupai ar nosaukumu “Brīvības un tiešās demokrātijas Eiropa”. Toreiz viņa atzina, ka ir runājusi arī ar otru pazīstamo eiroskeptiķi Marinu Lepēnu no Francijas par pievienošanos viņas topošajai grupai.
Vēlāk Grigule Farāža grupu negaidīti pameta, liekot tai uz dažām nedēļām izjukt, jo tajā vairs nebija minimāli nepieciešamo valstu pārstāvju skaita. Gandrīz uzreiz pēc tam Grigule kļuva par parlamenta delegācijas vadītāju sadarbībai ar Centrālāzijas valstīm.
Tieši ar šo delegāciju viņa arī saista savus lielākos panākumus.
“Es esmu atjaunojusi sadarbību ar Turkmenistānas parlamentu, kurš pirms tam nebija nekādos rāmjos liekams,” saka Grigule.
Tāpat Grigule lepojas, ka viņa ir atjaunojusi sadarbību ar Azerbaidžānu, kuras vadība bija apvainojusies uz Eiropas Parlamentu par rezolūciju, kurā tika kritizēts cilvēktiesību stāvoklis šajā valstī.
Tas notika, “lielā mērā pateicoties manam darbam, manai privātajai iniciatīvai - divas reizes tikos ar prezidentu Alijeva kungu – pirms tika pieņemts lēmums par Azerbaidžānas atgriešanos [parlamentārajā asamblejā] “Euronest” un Austrumu partnerībā - pie viena galda”, stāsta Grigule.
Diplomātu aprindās gan tiek neoficiāli atzīts, ka Grigules atvainošanās Azerbaidžānas vadībai nebija ne ar vienu saskaņota un izsauca Briselē lielu pārsteigumu. Tomēr viņa pati apgalvo, ka strādā Eiropas un Latvijas interesēs, pat ja viņas kā delegācijas vadītājas nostāja nesakrīt ar vairākuma pozīciju viņas pārstāvētajā Eiropas Parlamentā.
“Par cilvēktiesībām: cik pieteikumus Eiropas Cilvēktiesību tiesa gadā saņem no saviem iedzīvotājiem? Mums vajadzētu vispirms tikt ar cilvēktiesībām galā savās valstīs, un tad mēs varētu mācīt citus. Un arī mācīšana nav tā labākā lieta. Mums ir jārāda piemērs,” spriež Grigule.
Tieši saziņai ar Centrālāzijas valstīm Grigulei bija nepieciešams savā birojā pieņemt EP deputāta no “Saskaņas” Andreja Mamikina sievu Natāliju. Kādu laiku viņa bez atlīdzības esot bijusi Grigules praktikante. Mamikina sievas uzdevums esot bijis sagatavot vēstules krieviski, jo Centrālāzijā tā bieži vien ir izplatītākā saziņas valoda. Tagad sadarbība esot pārtraukta.
Arī sarunā ar Latvijas Radio tāpat kā ar citiem žurnālistiem Gigule atteicās skaidrot, kādēļ ir balsojusi pret parlamenta ziņojumu, kurā tika mudināts aktīvāk cīnīties pret Krievijas un islāma teroristu izplatīto propagandu. Par to drīzumā kaut kur tikšot publicēts ekskluzīvs raksts.
Zīle: Panākumi atkarīgi no pieredzes un spējas sadarboties
Tāpat kā Kariņam, koordinatora amats ir arī Robertam Zīlem no Nacionālās apvienības. Zīlem šis jau ir trešais sasaukums, un tādēļ var teikt, ka viņš labi pārzina parlamenta darbu. Zīle galvenokārt strādā Transporta komitejā.
Atšķirībā no “Vienotības” deputātiem Zīle pieder pie Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas. Tā ir trešā lielākā parlamenta frakcija un pārsvarā sastāv no britu torijiem un pašreiz valdošās Polijas partijas “Likums un taisnīgums” deputātiem.
Vaicāts, vai atrašanās Konservatīvo un reformistu rindās nemazina viņa spēju ietekmēt procesus, Zīle atbild, ka daudz kas ir atkarīgs no pieredzes un spējas sadarboties. Dažreiz rezultātu izdodas panākt, bet dažreiz ne.
“Kā tas bija iepriekšējā sasaukumā, kad bija balsojums par Pakalpojumu direktīvu, ka neatkarīgi no tā, kurā politiskajā grupā jūs atrodaties, rietumvalstu deputāti nobalsoja pret Centrāleiropas valstu deputātiem par būtiskām normām. Tā kā, ja ir pa īstam sarežģīts jautājums, tad, vai tā ir liela grupa vai maza grupa, tas daudz nepalīdz,” atzīst Zīle.
Dzelzceļa reforma jau vairākus gadus ir bijusi Zīles uzmanības un atbildības lokā, un par to beidzot ir izdevies panākt vienošanos. Tāpat kopā ar citiem deputātiem viņš darbojas arī projekta “Rail Baltica” draugu grupā. Tā mēģina politiski uzraudzīt, lai šīs apjomīgais dzelzceļa projekts tiešām tiktu īstenots.
Ždanoka uzmanību piesaistījusi, tiekoties ar Asadu
Ar tikpat ilgu pieredzi Eiropas Parlamentā kā Zīle ir arī Tatjana Ždanoka (Latvijas Krievu savienība). Arī viņai tas jau ir trešais sasaukums, un tagad Ždanoka lielu uzmanību pievērš sociālajiem jautājumiem. Runa ir par garantētā minimālā ienākuma līmeņa ieviešanu visā Eiropā, kā arī par invalīdu tiesībām.
Tomēr viens no spilgtākajiem viņas darbiem šajos divarpus gados bija tikšanās ar Sīrijas prezidentu Bašaru al Asadu.
“Galvenais man ir saprast, kas notiek. Un ar to pašu ideju es piekritu braukt uz Sīriju, jo nāk ļoti pretrunīga informācija,” skaidro Ždanoka.
Viņa saka, ka ir bijusi vairākkārt arī Turcijā, kur viņa tikās ar opozīcijas līderiem, un daudz kur citur. Tomēr Sīrijā viņa ir sapratusi, ka bez Asada nekāds konflikta atrisinājums neesot iespējams. Asads esot arī atstājis ļoti patīkama sarunu biedra iespaidu.
“Viņš runā labprāt un ļoti viegli gan angļu, gan franču valodā. Un ļoti daudz raksturoja arī to pašu [Turcijas prezidentu Redžepu Tajipu] Erdoganu, ar kuru viņi draudzējās ģimenēm, bet tagad palika ienaidnieki,” stāsta Ždanoka.
Viņa saka, ka drīzumā kopā ar zaļās grupas biedriem atkal plāno doties uz Sīriju.
Mamikins iedzīvojies sociāldemokrātu grupā, bet joprojām nav “Saskaņas” biedrs
Tāpat ar Asadu ir ticies no “Saskaņas” ievēlētais Andrejs Mamikins.
“Mums arī jāsarunājas ar viņu un jāmeklē kopīgs risinājums. Un, ja es varu kaut mazliet palīdzēt atrisināt Sīrijas krīzi, tad es esmu gatavs to darīt,” saka Mamikins.
Viņš galvenokārt strādā Ārlietu komitejā. Te viņš piesauc darbu pie attiecību stiprināšanas ar Gruziju. Mamikins uzskata, ka ir spējis diezgan veiksmīgi iedzīvoties Sociāldemokrātu grupā un ir atradis tur savu vietu.
Tomēr viņa attiecības ar partiju “Saskaņa” nebūt nav tik vienkāršas. Lai gan Mamikins apgalvo, ka esot divas reizes rakstījis iesniegumu par iestāšanos partijā, “Saskaņas” preses sekretāre Katrīna Iļjinska Latvijas Radio atzina, ka viņš joprojām nav uzņemts tās rindās.
Oficiāli paskaidrojumi par iemesliem netiek sniegti. Tomēr kuluāros ir dzirdams, ka Mamikinam neesot pārāk labas attiecības ar partijas vadītājiem Nilu Ušakovu un Jāni Urbanoviču.
Tāpat Mamikins kā praktikanti bija pieņēmis darbā Grigules meitu Aneti.
Vaicāts, kādēļ viņš sevi reklāmās mēdz dēvēt par Latvijas delegācijas vadītāju Sociāldemokrātu grupā, lai gan viņš tajā ir vienīgais deputāts no mūsu valsts, deputāts skaidro, ka “zināmā mērā tās arī ir finanšu prasības, ko izvirza politiskā grupa, kad viņa apmaksā publiskas aktivitātes deputātam vai delegācijai, ka parakstam ir jābūt “delegācijas vadītājs Andrejs Mamikins” un viņš pateica to un to”.
“Tā kā no vienas puses, piekrītu, ir baigi jocīgi. No otras puses, juridiski es esmu delegācijas vadītājs, kuras sastāvā ir viens pats Mamikins,” piebilst deputāts.
Pabrikam negaidīta atbildība
Tāpat kā Mamikinam sava vieta Eiropas Parlamentā bija jāatrod Artim Pabrikam (“Vienotība”). Atšķirībā no ministra posteņa, deputātam ir tikai daži palīgi, un īstos cilvēkus sameklēt nebija viegli.
“Tā bija problēma, jo lielos vilcienos es spēju nostabilizēt sava biroja darbu tikai kādu pusgadu pēc tam, kad es sāku strādāt,” atzīst Pabriks.
Par spīti jaunpienācēja statusam Pabrikam tika divi nozīmīgi jautājumi. Viņš atbild par brīvās tirdzniecības līguma starp Eiropas Savienību un Kanādu virzību parlamentā, kā arī par likumu par Eiropas Robežu un krasta apsardzes izveidošanu. Politiskā spiediena dēļ pēdējo no tiem pieņēma vien dažu mēnešu laikā, kas Briselē ir rekordliels ātrums.
“Godīgi, es nebiju gaidījis sev šo failu no sākuma, jo bija doma, ka to iegūs kāda no lielajām valstīm, piemēram, Vācija, kurai tas būtu visnotaļ aktuāli. Un otrs, protams, iedot man, kurš ir ļoti jauns Eiropas Parlamenta deputāts… Teiksim tā: man nebija šādu ekspektāciju no paša sākuma,” atklāj Pabriks.
Vaidere apgūst budžeta burvību
Pēc desmit gadiem ārlietu jomā sevi no jauna bija jāatrod Inesei Vaiderei (“Vienotība”). Viņa ieguva mandātu pēc tam, kad viņas partijas biedrs Valdis Dombrovskis pirms diviem gadiem kļuva par komisāru. Tādēļ Vaiderei nācās strādāt Dombrovska izvēlētajās komitejās. Tā ir Budžeta komiteja, kā arī Iekšējā tirgus un patērētāju tiesību komitejā.
“Pamazām cenšos apgūt Budžeta komitejas burvību, kas patiesībā nav tik viegli, jo darbs ir ļoti svarīgs, bet viņš varbūt ir mazāk interesants nekā komitejās, kurās es strādāju iepriekš. Tā bija Starptautiskās tirdzniecības komiteja, Vides komiteja, cilvēktiesības, ārlietas – tas bija mans ampluā. Un šeit ir vairāk precīza definēšana, kas ir vajadzīgs un cik naudas mēs varam tam atvēlēt. Tas ir svarīgi, bet varbūt nav tik aizraujoši un interesanti,” atzīst Vaidere.
Starp padarītajiem darbiem Vaidere uzsver arī 2017. gada Eiropas budžeta pieņemšanu, kur kopīgi esot izdevies atvēlēt papildu līdzekļus gan piena krīzes skarto lauksaimnieku atbalstam, gan citiem jautājumiem. Tāpat viņa ir strādājusi arī pie dažādu šķēršļu likvidēšanas interneta iepirkšanās jomā un cīnījusies pret tā dēvēto ģeobloķēšanu.
