Aizsardzības ministrija, apdarījusi pašus steidzamākos darbus, tagad vēlas iesaistīt aizvien plašāku sabiedrības daļu valsts aizsardzībā. Skolās, tāpat kā līdz šim, aizsardzības mācība, visticamāk, būs brīvprātīga izvēle. Savukārt Jaunsardzes kustībā iesaistīto skolēnu skaitu tuvāko gadu laikā vēlas palielināt par aptuveni trešdaļu - līdz pat 10 000. Tiesa, jaunsargu apgāde un ekipējums pagaidām skolēnu interesei līdzi netiek.
Jau pāris gadu tiek mēģināts atjaunot arī militāro mācību augstskolās. Studentu zināšanu kapitāls vajadzības gadījumā būtu labs papildinājums armijas vajadzībām. Taču šis process pagaidām iestrēdzis.
Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris ģenerālmajors Leonīds Kalniņš “De facto” saka: “Augstskolas sagatavo specialitātes, kuras tagad ir ļoti nepieciešamas NBS – kaut vai medicīna, inženieri, arī visa veida vadītāji ir pieprasīti. Arī piemācot klāt, iedodot šo militāro pamatu, viņi ir gatavi jau vadīt vadus, rotas, un šī iespēja joprojām nav izmantota.”
Bet tie nav vienīgie plāni. Tuvāko trīs gadus laikā ir vēlme atjaunot zināšanas aptuveni trim tūkstošiem bijušo karavīru, iesaucot viņus kā mobilizācijas rezervi. Pēdējās mācībās gan no gandrīz 1000 uzaicinātajiem ieradās 300. Taču, tiklīdz būs pieejami papildu līdzekļi, šis process varētu kļūt vēl daudz plašāks, iesaucot arī tos, kuri armijā nekad nav bijuši.
“Ļoti svarīgs ir otrs aspekts – ka cilvēkam, Latvijas pilsonim ir pienākums pret Latviju. Cilvēks, kas nav bijis dienestā, viņš ir rezervists, un viņam kaut kad nāksies atnākt uz apmācībām. Un cilvēku, kas kādreiz dienējis pilna laika dienestā vai Zemessardzē, vienreiz četros gados – mēs varam (bet ne obligāti) iesaukt, lai nodrošinātu viņa pārapmācīšanu uz šīm funkcijām, ko viņš varētu veikt,” saka Kalniņš.
Šīs visas iniciatīvas ietver iecere par vispārējas valsts aizsardzības sistēmas nostiprināšanu, kurā iekļaujas ne vien armijas struktūras, bet nozīmīgu lomu ieņem atbalsts no visas sabiedrības.
“Tas, ko mēs skatāmies uz priekšu, mums jāveicina plašāka sabiedrības iesaiste kopumā – caur civilo aizsardzību, caur Zemessardzi, kādā veidā iesaistīt vairāk cilvēku ne tikai valsts aizsardzībā, bet kopumā arī dažādos pasākumos, atbalsta sniegšanā un tamlīdzīgi, lai cilvēki vienkārši zinātu, kas viņiem jādara krīzes situācijās,” skaidro saka Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons.
“Tās nav tikai kara situācijas, bet līdzīgi, kad pazūd elektrība un pierastas lietas vētras dēļ vai citu negadījumu dēļ, un tad ir ļoti labi, ja sabiedrība ir apmācīta un zina, ko darīt,” norāda Garisons.
Te atbalsts būtu civilās aizsardzības sistēma, kas ir Iekšlietu ministrijas pārziņā. Pērn pieņemtais jaunais Civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas likums paredz precīzāku sadalījumu - ko dara pašvaldību līmenī, ko valdības līmenī. Līdz vasaras beigām jābūt gatavam arī jaunam valsts civilās aizsardzības plānam.
“Primāri - tā ir risku vadības sistēma, tā ir nozaru vadītāju un arī pašvaldības priekšsēdētāju atbildība par viņu kompetencē esošajiem riskiem, un mēs esam maksimāli samazinājuši pašvaldību risku apjomu līdz viņu pārvaldībai – tā ir komunālā saimniecība, riski, kas nav pārvaldāmi centralizēti un kur līdz šim bija gandrīz tā kā dubulta risku pārvaldīšana – valsts veica savu risku analīzi caur valsts aizsardzības plānu, un tas pats bija līdz šim jādara arī pašvaldībām,” saka Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Dimitrijs Trofimovs
“Mums ir aktuāls civilās aizsardzības plāns un pretterorisma plāns. Rīgā bija sapulce, kur mūs ar to iepazīstināja. Pašvaldības materiāltehniskās bāzes mobilizēšana, cilvēku mobilizēšana,” saka Olaines novada domes priekšsēdētājs Andris Bergs (Sociāldemokrātu partija). Viņš uzskata: ja šodien tas būtu jāizdara, viņi zinātu – kā.
Pirms gada tika pieņemti arī noteikumi par iedzīvotāju apgādi ar pirmās nepieciešamības precēm, kur galvenā loma atvēlēta Ekonomikas ministrijai sadarbībā ar pašvaldībām. Bergs atzīst, ka par šo daļu gan skaidrības nav. Līdzīgi atzīst arī Saldus novada domes pārstāvis Pēteris Dubra (Reģionu alianse).
Noteikumi paredzēja, ka ar uzņēmējiem slēgs īpašus līgumus par gatavību piegādāt noteiktas preces krīzes situācijā. Taču šī iniciatīva izmaksātu desmit miljonus gadā. Tādas naudas nav, un tādēļ nekādi līgumi ar piegādātājiem nav noslēgti. Pagaidām tā ir teorētiska sistēma, kurā uzskaitītas nepieciešamās preces un to daudzums.
Tomēr, visticamāk, daudziem atbildes par rīcību krīzes situācijās pagaidām izpaliek. Un ir jautājums, vai Civilās aizsardzības mācībās iegūtais nepazudīs pie kārtējām vēlēšanām, kurās vienu politiķu vietā nāk citi.
Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Dmitrijs Trofimovs saka, ka “ir izaicinājums tajā, ka, mainoties politiskajam ciklam, pašvaldībai ir jānodrošina administratīvā kapacitāte to mazo, koncentrēto risku kontekstā, kas nākamo pašvaldības vadītāju attiecīgi sagatavo, un šis pašvaldības vadītājs ir pilnvērtīgs šis civilās aizsardzības komisijas vadītājs”.
“Mēs no savas puses jau vairāku gadu garumā veicam plānveidīgu un sistēmisku civilās aizsardzības komisijas apmācību, un tie rezultāti ir dažādi, bet jebkurā gadījumā tās ir vērstas uz to, lai stiprinātu vadītāju izpratni par to, ka viņu atbildība ir ne tikai kultūra, veselība, izglītība, bet arī vietējās sabiedrības drošības jautājumi,” skaidro Trofimovs.
Sabiedrības iesaistīšanai un izglītošanai Aizsardzības ministrija kopā ar Iekšlietu ministriju organizē gan seminārus pašvaldībām, gan arī lasot īpašas lekcijas ne skolēniem, bet skolotājiem, skolu direktoriem. Pirmais no tiem notika šonedēļ.
“Jau vairākus gadus skolā lasām lekcijas, vairāki desmiti skolu ik gadu tiek apbraukāti, un tas mūsu secinājums bija tāds – ja skolēni šo vidi apzinās, tad liela daļa skolotāju ir diezgan dezorientēti tajā vidē, kurā dzīvojam,” atzīst Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons.
Neatkarīgi no Aizsardzības ministrijas nākotnes plāniem jau tagad Civilās aizsardzības zināšanas par rīcību dažādās krīzes situācijās plānots iekļaut skolu programmās.
Pagaidām nav zināms, cik jaunās iniciatīvas izmaksās – tas atkarīgs arī no sabiedrības atsaucības. Jau šobrīd notiek dažādu teorētisku situāciju izspēle mācībās.
Taču daudz lielāks jautājums ir tas, vai izdosies attīstīt sistēmu, kas pati spēj organizēties, un krīzes brīdī ikviens zina, kāds ir viņa uzdevums.
