Emīls Ķīlis ir sociologs, kurš izglītību ieguvis Lielbritānijā. Apvienotajā Karalistē viņš pabija vairāk nekā sešus gadus, iegūstot bakalaura, maģistra un doktora grādu. Latvijā viņš ir “Baltic Studies Centre” pētnieks un pievērsies lauku pētīšanai, iesaistoties Eiropas Savienības pētniecības un inovācijas atbalsta programmas “Apvārsnis 2020” pētījumā “Agrilink”.
“Pētījuma doma – kā lauksaimniecību padarīt ilgtspējīgāku, videi draudzīgāku, kā sabiedrības dzīvi uzlabot. Fokuss ir tieši uz lauku konsultantiem, cilvēkiem, kas palīdz lauksaimniekiem ieviest dažāda veida tehnoloģiskas inovācijas, jaunas prakses. Doma ir saprast, kā viņi ietekmē lauksaimnieku lēmumus, ko savās saimniecībās darīt un kā to izdarīt,” stāsta Ķīlis.
Konsultanti ir visdažādākie – gan tie, kas strādā valsts iestādēs, gan tie, kas strādā dažādās nevalstiskajās organizācijās, arī tirgotāji, kuri piedāvā jaunas tehnoloģijas. Jautājums gan ir par to, kā atrast labāko konsultantu, kas spētu arī piedāvā kvalitatīvākos risinājumus, jo “Google” ne vienmēr varēs palīdzēt. Lauksaimniecībā konsultēt ir nepieciešams par ļoti daudz ko.
Dārzkopības institūta vadošā pētniece Dalija Segliņa, rādot divus atšķirīga izmēra ābolus, skaidro konsultanta uzdevumu: “Uzņēmējam, kurš vēlas iestādīt dārzu, ir jāprot to kopt. Kad tiek pie pirmajiem skaistajiem ziediem un ir 5-6 ziedi vienā čemurā, uzņēmējs varbūt nezina, ka āboli ir jāretina. Ir jāatstāj viens vai divi ābolīši. Citādi beigās viņš rudenī iegūst 5-6 mazus ābolīšus. Ja mums tas ir nepieciešams tirgum, tad mums vajadzētu kaut ko labāku. Konsultanta uzdevums ir sniegt daudzpusēju informāciju, kā mums dabūt lielu [ābolu].”
“Agrilink” pētījumā mēģina saprast, cik tad efektīvi Latvijā strādā esošā sistēma, kā strādā konsultanti un kā viņu viedokli ņem vērā lauksaimnieki.
“Mēs braucam uz zemnieku saimniecībām un runājam ar viņiem. Mēģinām saprast, kā viņi mācās, ko viņi savās saimniecībās dara. Un intervējam arī pašus konsultantus, valsts iestādes, lai saprastu, kur viņi redz problēmas, kas ir šķēršļi. Lai zināšanas un informāciju varētu nodot lauksaimniekiem, lai viņi varētu strādāt labāk, efektīvāk. Viena no projekta sadaļām ir tas, ko mēs saucam par dzīvās prakses laboratorijām,” stāsta Ķīlis.
Tas, protams, nav nekāds realitātes šovs. “Doma ir, ka cilvēki ar dažādām zināšanām, pieredzēm sanāk kopā. Viņi identificē kādu problēmu, kas konkrētajā valstī ir aktuāla, un tad to nevis caur pētniecību mēģina risināt, bet mēģina to risināt jau praksē. Un šādi mēģina saprast, kas strādā un kas nestrādā. Tas šobrīd vienlaikus notiek sešās valstīs. Ļoti dažādas problēmas un dažādi risinājumi. Latvijā kā problēma tika identificēts tas, ka cilvēki, kas vēlas nodarboties ar pārstādi, ne vienmēr zina, kur vērsties pēc palīdzības. Kā atrast pareizo konsultantu, pareizo iestādi,” skaidro sociologs.
Projekts nebeigsies tikai ar pētīšanu un problēmu konstatēšanu. Rezultātā taps rekomendācijas un īpaša interneta platforma. “Mūsu plāns ir veidot tiešsaistes platformu, informācijas krātuvi, kur cilvēks varētu atrast, piemēram, kā taisīt produktus no bumbieriem.
Viņš pēc atslēgas vārdiem var atrast cilvēkus, kas viņam var palīdzēt, iestādes, kas viņam var palīdzēt, un iekārtas, kas viņam noderētu, veidojot šo produktu,” stāsta pētnieks.
Mērķis ir šādā veidā palīdzēt attīstīt jaunas un labākas saimniecību konsultāciju metodes lauku inovāciju veicināšanai, lai mēs visi nākotnē varētu dzīvot pārtikušā un tīrākā vidē.
