Pie Dzimtenes – Mātes Latvijas tēla Lestenē līdz šim ir pārapbedīti 1317 kritušie leģionāri un ap 18 000 vārdu un uzvārdu ir iegravēti memoriālajā sienā. Tā ir mazākā daļa no tiem, kuri krita un tiek pieminēti šajā dienā.
Pāri Lestenes laukiem šodien sasaucas dzērves, bet 1944. gada rudenī un 1945. gada ziemā šeit spindza lodes. Daudzi gāja bojā, bet vidzemnieks Kārlis Vārna tika ievainots, un kopš tā laika sevi sauc par pūrenieku.
Kārļa dēls pastāstīja, ka tēvam daudzkārt esot paveicies arī garajos padomju gados: "Padomju virsnieks, labā omā būdams, iespiež pasē zīmogu. Un tā ir tēva lielākā veiksme. Viņam ir brīvvalsts laika pase, kas principā leģionāriem tika atņemta. Kāpēc man šo pasi neatņēma, tēvs saka, es nezinu."
Lai pasargātu ģimeni, tēvs arī vēlāk nav pārcēlies uz dzimto Vidzemi. Māte par dēlu tā pa īstam uzzinājusi vien tad, kad teju kā kuriozs tā laika avīzē parādījies Kārļa foto. Arī dēls par tēva leģionāra gaitām uzzinājis vien Atmodas laikā. Tad arī Lestenē tiek izveidoti latviešu leģionāru Brāļu kapi, kuros ir vairāk nekā 500 kapu kopiņas un plāksnītēs iegravēti vairāk nekā 20 000 kritušo puišu vārdi.
Pandēmijas dēļ jau otro reizi pasākums 16. martā netiek rīkots, tomēr cilvēki ierodas kapos, noliek ziedus un aizdedz svecītes.
Saldus novada iedzīvotājs Aivars pastāstīja, ka atdod godu vīriem, kas cīnījās par savu tēvzemi.
Vairumam uzrunāto tuvi cilvēki bijuši abās frontes pusēs, bet cīnījās un savu dzīvību gan viņi atdeva par Latviju.
"Tās ir bērnības atmiņas. Dziedāja gan tās sarkanās armijas dziesmas, gan leģionāru dziesmas. Tagad tā vairāk atceries to. Mēs braucam ar riteņiem. Tas ir tāds pārdomu laiks par pagājušo un tagadējo," pastāstīja dobelnieks Dzintars.
"Daugavas vanagiem" tēma esot sāpīga, jo leģionāru skaits ar katru gadu sarūk, bet jauniešu interese, viņuprāt, joprojām ir niecīga. Tas, cik vēl ir dzīvu leģionāru Latvijā, neesot zināms. "Daugavas vanagiem" esot zināmi kopā 30 leģionāri.
Savukārt 97 gadus vecais leģionārs Laimonis Ezergailis savus cīņu biedrus atcerēties atbraucis no Dobeles. Leģionā viņš toreiz nokļuva kā 19 gadīgs jaunietis. Viņš norādīja, ka nelaiž garām nevienu leģionāru piemiņas pasākumu.
“Mums bija pienākums iet. Pienākums. Uzlikts ar pavēli. Ja pavēles nepildīja, mēs bijām padoti kara tribunālam un pieņemti attiecīgie mēri. Tādā situācijā mēs bijām,” atcerējās Laimonis.
“Mans tētis te ir apglabāts – viņš krita Volhovā, (..) Viņš bija tāds latvietis – Latvijas armijas virsnieks ar visu sirdi un dvēseli pret boļevikiem karoja,” stāstīja kāda leģionāra meita Nora Skunstiņa.
Piemiņas pasākuma dalībnieks Jānis Volkovs minēja: “Atceros, kā pagasts palika tukšs, kā jaunie puiši visi aizgāja leģionā. (..) Visi domāja par Latvijas brīvību. Lai Latvija būtu brīva.
Lai gan šodien speciāli organizētu piemiņas pasākumu pandēmijas dēļ nebija, Lestenes baznīcas durvis jau rīta pusē bija vaļā visiem un ikviens te varēja individuāli nākt, aizlūgt, atcerēties.
Laikā, kad Vācija Otrā pasaules kara laikā okupēja Latviju, leģionā tika iesaukti ap 110–115 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Aptuveni katrs trešais palika kaujas laukos.
“Man bija pusotrs gads, kad tēvu paņēma, vācieši iesauca. (..) Visu laiku nezināja, kur viņš palicis. Bez vēsts pazudis un viss. Un tad mēs izstaigājām un atradām, un tā mēs tagad nākam,” stāstīja leģionāra meita Līvija Šulca.
Savukārt kāda leģionāra mazmeita Ilze Kaņepe-Stepiņa klāstīja, ka cenšas saviem bērniem atgādināt leģiona nozīmi: “Katru gadu mēģinām pieminēt un atbraukt. Atcerēties un arī bērniem to iemācīt – ka ir tūkstošiem cilvēku gājuši bojā, faktiski nezinot, par ko. Tā kā par Latvijas brīvību, bet īsti jau nevar viņus Latvijā pieminēt. Tikai, cik mūsu sirdīs paši.”
Daudziem arvien vēl sāp, ka leģionāriem nav oficiālas piemiņas dienas. Gan vācu, gan padomju lielvaras bija noziedzīgas, atzīst Valērijs Kazmins, kam radi karojuši abpus frontei: “Slikti bija gan vienā, gan otrā. Viena lielvara bija, kas bija briesmīgi drausmīga, un arī otra lielvara nebija nekāda labāka.”
