No izsūtāmo lietām skaidri redzams, kuri sastādīja deportējamo personu sarakstus. To paveica zemāka ranga čekisti. Semjona Šustina, LPSR Iekšlietu tautas komisariāta Valsts drošības pārvaldes priekšnieka paraksts uz 1941. gada jūnija deportāciju dokumentiem nozīmēja – cilvēka liktenis ir izlemts.
"1941. gadā, kad sākās karš un visi, tā teikt, varonīgie komunisti ļoti varonīgi aizlaidās uz austrumiem, Šustins bija to starpā. Un 1943. gadā viņu iecēla par Krasnojarskas apgabala Iekšlietu pārvaldes priekšnieku. Tajā amatā viņš sabija līdz 1950. gadam. Tā kā uz Krasnojarskas apgabalu tika aizvesti lielākā daļa no 1941. gadā aizvestajiem, tad tur jau var, tā teikt, likteņi atkal vismaz daļēji krustojas. Tādā ziņā, ka Šustins bija to cilvēku starpā, kas attiecībā uz viņiem atkal varēja pieņemt kaut kādus lēmumus," stāstīja Latvijas Nacionālā arhīva vēsturnieks Gints Zelmenis.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 90. gadu sākumā par līdzdalību represijās un citiem noziegumiem apsūdzības izvirzīja 10 personām.
Ierosināja krimināllietu arī pret čekistu Semjonu Šustinu, taču izbeidza, jo viņš jau bija miris. Arī daudzi zemāka ranga čekisti. Viens no retajiem, kuru notiesāja, bija Latvijas PSR valsts drošības tautas komisārs Alfons Noviks. Čekas priekšnieks, sākot ar 1940. gadu, organizēja politiskās represijas. 1995. gadā tiesa atzina Noviku par vainīgu genocīdā pret Latvijas iedzīvotājiem. Viņam piesprieda mūža ieslodzījumu.
"Represīvo orgānu amatu viņš ieņēma labprātīgi un, veicot represijas, aktīvi darbojās okupācijas režīma nostiprināšanai Latvijā," tolaik sacīja tiesnese Marija Goldšmite.
Noviks savu vainu neatzina. Viņš sacīja: "Bija sava iekārta. Mans uzdevums bija aizstāvēt, un es aizstāvēju."
Nacionālā arhīva vēsturnieks Zelmenis skaidroja, ka Noviks atsaucies uz likuma ievērošanu: "Viņš arī pastāvēja uz to, cik man zināms, ka toreiz bija tādi likumi un viņš ir rīkojies saskaņā ar likumiem un priekšniecības norādījumiem. Principā, ja skatās, tas ir tieši tas pats, ko nacisti teica Nirnbergā. Tur arī viņi atsaucās uz to, ka, lūk, tādas mums bija pavēles no augšas un mēs tikai visu izpildījām."
Vienu no 1941. gada deportāciju īstenotājiem, Daugavpils Iekšlietu tautas komisariāta priekšnieku Mihailu Farbtuhu notiesāja 1999. gadā ar brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem. Vēlāk termiņu samazināja līdz pieciem gadiem. Farbtuhu atbrīvoja no cietuma 2002. gadā.
"Drusciņ viņš pasēdēja, bet ne pārāk ilgi, jo veselības stāvokļa dēļ laikam tomēr izlaida ārā. Noviks nomira ieslodzījumā. Bet Farbtuhs izkļuva. Daudzos citos gadījumos, kur mēģināja tās lietas ierosināt, tad viņas diemžēl ir aizgājušas kaut kā ne līdz galam. Vai nu izmeklējamais nomirst, vai nu vecs, vai viņu kāds atzīst par nepieskaitāmu, vai nu tur vēl kaut kas," stāstīja vēsturniece Inese Dreimane.
Par deportācijām notiesāja arī Nikolaju Tesu, Nikolaju Larionovu un Jevgeņiju Savenko. Par kara noziegumu notiesāja arī bijušo padomju partizānu Vasīliju Kononovu. Tomēr viņi nebija vienīgie, kuri komunistiskā totalitārā režīma laikā pastrādāja sodāmas darbības pret Latvijas iedzīvotājiem. Bet vainīgo saukšana pie atbildības ir būtiska vēsturiskā taisnīguma atjaunošanai.
