Lilastes iedzīvotājiem, kā arī viesiem auto ceļa A1 šķērsošana ir gluži vai neiespējamā misija. Regulējamas gājēju pārejas tur nav.
Arī velosipēdistiem un tūristiem šajā posmā ceļa šķērsošana nozīmē risku pakļūt zem auto riteņiem. Transporta vidējais ātrums tur ir vismaz 90 kilometri stundā. Lai pārietu ceļu, dažkārt esot nācies gaidīt pat 20 minūtes.
Vietējie situāciju jau zina, dusmojas, bet gaida šosejas malā, kad varēs šķērsot brauktuvi. Tādā pašā situācijā nonāk tūristi, kuri nolēmuši šķērsot Latviju pa aptuveni 580 kilometru garo maršrutu – “Eiro Velo 13”. Šis veloceliņš šķērso 20 Eiropas valstis, un Lilastē vienā ceļa pusē beidzas, lai turpinātos otrā. Tūristam pašam jāizdomā, kā tikt pāri!
“Šeit arī ir iezīmēta zīme – gājēju, veloceliņš turpinās. Otrā pusē ir zīme, ka šeit ir starptautiskais eirovelomaršruts, kurš iezīmēts visās pasaules kartēs. Gan digitālajās, gan manuālajās. Šeit atbrauc tūristi, velosipēdisti, kas ir nobraukuši 1000 kilometru, izbraukuši visu Eiropu, un šeit viņi nonāk nesapratnē. Viņus biedē maksimālā automašīnu plūsma, un viņi netiek pāri,” pastāstīja tūrisma speciālists Dainis Pūka.
Problēmu atzīst arī Carnikavas domē. “Pie tā mēs arī atdūrāmies, ka nebija saskaņojuma ar “Latvijas Valsts ceļiem”, un mūsu veloceļš ir uzprojektēts tikai līdz pieturai.
Skaidrs, ka pāreja tur ir nepieciešama, vēl jo vairāk tāpēc, ka savulaik ļoti neveiksmīgas privatizācijas rezultātā vispār vecais tilts, kas aiziet pāri Lilastes upei ciematā iekšā, ir aiztaisīts ciet.
Tur ir privāta teritorija un faktiski izbraukt nevar, lai arī kartēs tur parādās tāda maldinoša informācija. Tad tie tūristi apjūk, viņi nezina, kur tikt pāri, un skaidrs, ka viņi redz, kur tikt pāri, ir pāri šim A1 ceļa šķērsojumam,” sacīja Carnikavas domes priekšsēdētāja Daiga Mieriņa (Zaļo un zemnieku savienība).
Tikmēr valsts AS “Latvijas Valsts ceļi” skaidroja, ka Lilastē pie “Medzābakiem” gājējiem ir paredzēta šosejas pāriešanas vieta, tā ir pat apgaismota. Taču atbilstoši valsts standartam, lai ierīkotu regulētu gājēju pāreju ar luksoforu ārpus apdzīvotām vietām, ir jābūt vismaz 50 gājējiem, kas šķērso ceļu stundas laikā. Šis nosacījums uz Tallinas šosejas pie “Medzābakiem” netiek izpildīts.
“Mēs – iedzīvotāji, tūrisma uzņēmēji – mēs nesaprotam, kā šķērsot šo vietu, jo šajā vietā satiksme ir intensīva. Šeit, protams, brauc tranzīta fūres, kurām ir jānokļūst no punkta A uz punktu B. Mēs vienkārši netiekam pāri. Te ir mātes ar bērniem un ratiņiem, citreiz mums ir tūristu grupas ar 80 cilvēkiem tūrisma sezonā no maija līdz oktobrim. Mēs esam sašutuši,” uzsvēra tūrisma speciālists Pūka.
Lilasti kā atpūtas vietu pēdējos gados izvēlējies arī daudzkārtējs Latvijas čempions, tramplīnlēcējs, sporta meistars Tālis Pāvuliņš. Viņš kā rūdīts velotūrists par situāciju Lilastē ir sašutis. Apdzīvota vieta, vairākas viesnīcas, aktīvās atpūtas iespējas Lilastes ezerā, jūra, Eiropas Savienības līmeņa veloceliņš, bet nav drošas vietas, kur šķērsot šoseju.
“Pilnīga bezatbildība! Ja uztaisa, tad uztaisa līdz galam.
Kādi mums tie projekti, salīdzinot ar to pašu Igauniju. Galīgi kā no purviem atgriezušies būtu,” pauda Tālis Pāvuliņš.
Viens no drošākajiem veidiem, kā šķērsot autoceļu, ir mēģināt izlīst pa tilta apakšu, mēģinot neiekrist Lilastes upē.
Vietējie šo neērto, bet drošāko ceļu patiltē ir iepazinuši lieliski. Arī bērni, kuri atbraukuši uz nometnēm, tā rīkotāja vadībā tur līduši abos virzienos. Tilta otrā pusē ir privātīpašums, un tur, protams, nav priecīgi par šādiem viesiem, arī suņi ne. Bet vecāki uz Lilastes aktīvās atpūtas nometnēm savus bērnus vairs laist nevēlas. Vietējie tūrisma speciālisti atbraucēju ērtībām reizēm pat saukuši palīgā ceļu policistus, kuri satiksmi apstādinājuši. Tā cilvēkiem drošas pārejas neesamība ir radījusi daudz problēmu.
“Ir jādomā par cilvēkiem pirmkārt. Tik daudz negadījumu, kā šeit ir bijuši, tos gan raksturo, ka nelaimes gadījumam iemesls ir cits, bet kopsaucējs ir viens – nekontrolējama kustība,” sprieda Mārtiņš Jērums, kurš ir sašutis par pārejas neesamību.
Carnikavas domē skaidroja, ka, apzinoties situācijas nopietnību, pašvaldība jau veikusi pētījumu, konsultējoties ar speciālistiem. Secinājuši, ka visdrošākā pāreja šajā ceļa posmā būtu tunelis.
“Mums tas ir vitāli svarīgi, jo patiesībā mēs taču nevaram kaut vai tajā pašā “Eiro Velo 13” projektā cilvēkus dzīt nekurienē, mums kaut kas ir jādara. (..) Ja tas ir tunelis, tad mēs varam, protams, domāt par projektu. Saprojektēt šo te tuneli, bet ir skaidrs, ka mēs, viena pašvaldība, pavilkt to visu… Mums tas būtu pārāk liels slogs. Skaidrs, ka ir jāiet kopā ar “Latvijas Valsts ceļiem”,” sacīja Mieriņa.
Tuneļa izmaksas varētu sasniegt pat 1,5 miljonu eiro. Pašvaldība nolēmusi meklēt iespējas, kā šo projektu īstenot, lai vietējie iedzīvotāji, velotūristi un atpūtnieki būtu pasargāti.
