Zvejniekciemā, kur senos laikos zivis kalpojušas pat kā nodokļu nomaksas līdzeklis, ne vien dziesmas, bet arī sarunas allaž bijušas par galveno maizes devēju -jūru. Pirmsjāņu laiks esot īstais luču laiks, vien gan zvejnieku, gan zivju paliek aizvien mazāk.
"Tagad luči palikuši mazāk. Kādreiz, kad es zvejoju, pirms kādiem 15 gadiem, tad bija pa 300 kg dienā pa diviem murdiem. Tagad to dabūt nevar. Tagad ir dienām jāgaida," saka pensionēts zvejnieks, Jānis Skudra.
Ideja par luču svētkiem jau gadiem galvā bijusi ne vienam vien, bet ''Aizvēju'' saimniece, kura uzskata, ka nevienu darbu nevar izdarīt, ja pa īstam nevēlas to darīt, ķērusies ''vērsim pie ragiem''
"Un māk gan tīrīt, gan vērt, gan pareizi nokūpināt, gan sāli uzbērt un uzglabāt, es domāju, ka tas nav pazudis. Man tiešām ļoti liels prieks par tiem jaunajiem bērniem, kas man te palīdzēja," stāsta Līga Vaidere.
Kūpinātava jeb ceplis kā to sauc šai pusē jau iekurts un ikvienam ir iespēja piebiedroties sievām un izmēģināt gan zivju tīrīšanas un vēršanas procesu, gan vērot kā viena no uzturvērtības ziņā bagātākajām zivīm paslēpjas aiz dūmu priekškara.
"Šodien ir brīnišķīgs laiks šādiem pasākumiem, un tā kā nekad nebijām redzējuši kā tas notiek, tad bija interesanti paskatīties kā tad tas īsti būs un kas tur beigās sanāks," saka Inita Lemberga, pasākuma apmeklētāja no Siguldas.
Katrā vietā un katram meistaram esot sava kūpināšanas tehnoloģija, un dūmotās zivs garšu varot ietekmēt ne vien malka, bet pat laika apstākļi.
"Iemācīja kūpināt man zivis mamma, gan vecāmamma iemācīja, kā tas jādara, un tā es ar to hobija līmenī nodarbojos, bet ikdienā es to nedaru," atklāj zivju kūpinātājs Ainārs Labunskis.
Svētki, kuros godā tika celta viena no latviskākajām zivīm - lucis - ''Aizvējos'' notika otro reizi. Ja būs interese, tā kļūšot par tikpat stabilu tradīciju kā nēģu svētki Carnikavā, vai renģēdāju festivāls Salacgrīvā.
