Ar Andreju Kostaļebu uzreiz vienojamies, ka nāve ir nāve un to neviens uz mierīgākiem laikiem atlikt nevar. Un viņš nāvi patiesi pazīst – Andrejs Kostaļeba ir ne tikai vasarsvētku draudzes mācītājs šeit, Priekulē, bet vēl ilgāk ir arī apbedītājs.
Pie Andreja biju ciemos jau šī gada februāra beigās, kad, runājot par smago Covid-19 infekcijas norisi Priekules veco ļaužu aprūpes namā, tieši Andrejs varēja apliecināt – darba kā apbedītājam tolaik bijis ārkārtīgi daudz. Tagad atskatoties – visu pandēmijas laiku lāpsta jādur zemē neierasti bieži, taču tieši februāra beigas Priekules apbedītājam arī esot bijis pats darbīgākais laiks aizvadītajā gadā.
"Nu, mirst no Covid-19, jā. Es to nevaru noliegt. Nekādā gadījumā nevaru, jo es pats viņus arī glabāju. Vistrakāk bija tā, ka, ja man bija mēneša norma kaut kāds cipars, es neteikšu, ko mēs apglabājām ik mēnesi, tad tajā laikā bija tā, ka mēs četras nedēļas no vietas glabājām nedēļā mēneša normu. Jā, no vietas. Vienkārši bijam noguruši reāli... fiziski, jo skrējām. Ļoti daudz bija jārok un jānes, un jagatavo, un jāsagatavo, ar klientiem tikšanās plus zārkus nevar atvest, jo visur tas bija traks moments tāds, un tad bija grūti, jā," atceras Kostaļeba.
Caur darbu, kādu dara Andrejs Kostaļeba, nenoticēt Covid-19 infekcijai un tās sekām būtu grūti. Arī viņš atzīst – redz, ka pandēmijas laikā darba ir vairāk, taču tas tomēr nav pārliecinājis vakcinēties.
"Pat mani paziņas saka, ka viņi nevakcinēsies, bet tad vēlāk viņi skrien un vakcinējas, bet viņi vienalga slimo," saka Kostaļeba.
Mācītāju nepārliecina arī mans jautājums, kā tad ar to, ka vakcinētie tomēr visbiežāk slimību pārslimo vieglāk. Viņš gan nav pilnīgs medicīnas noliedzējs, tomēr kā mācītājs galvenokāt piesauc Dievu un balansu, kuru, viņaprāt, nevajagot izjaukt. Kā mācītājs Kostaļeba nosoda ierobežojumus, kas traucējuši ticīgajiem iespēju rast mieru un piepildījumu baznīcā šajā trauksmainajā laikā.
"Tas ir aplami. Nu, es saprotu, ka ir šis moments, ka mēs varam izplatīt vīrusu kontaktējoties, bet, ja pētām vēsturi, tad kristietība tieši uzplauka tajos brīžos, kad cilvēki meklēja palīdzību Tajā Kungā, jo zāļu nebija un vakcīnas kā tādas nebija. Un draudze nekad netika aiztaisīta," spriež Kostaļeba.
Viss pandēmijā notiekošais cilvēkus ir izmainījis – to Andrejs Kostaļeba redz kā vietējās draudzes mācītājs.
"Cilvēki tiešām dzīvo bailēs. Tā ir mana ikdiena. Es sastopos ar cilvēkiem, kuri tiešām ir neziņā, kas būs, ko darīt, kā rīkoties. Pieņemt, nepieņemt. Jo vieni avoti runā vienu, bet otri avoti otru. Un tu nezini, kam ticēt īsti," spriež Kostaļeba.
Tomēr šis laiks licis būt radošiem, lai par spīti ierobežojumiem varētu turpināt draudzes darbu.
"Mēs uztaisījām "Zoom" kontu. Pirms dievkalpojuma mēs vienmēr aizsūtām linku un pieslēdzas visi, kuri vēlas. Tāpat caur "Zoom" mēs lūdzam un, ja ir patiesi liela vajadzība, es arī apmeklēju cilvēkus," stāsta mācītājs.
Bet kā apbedītājs Kostaļeba saskaras ar citu pasauli – Covid-19 laika bēru ceremonijas ir ar ļoti stingriem nosacījumiem, kuri jāievēro.
"Būtībā bēres organizējam tā, ka tikai kapos, un tik, cik ir atļauts. Mājsaimniecība līdz 10 cilvēkiem. Protams, ka cilvēki grib vienalga atnākt uz bērēm, jo, piemēram, tas ir bijis medību kolektīva vadītājs. Kā var neatnākt?! Viņi nes lielo vainagu. Tad cenšamies ievērot visu, kas ir nepieciešams. Ievērojam distanci. Tā arī bija – mums bija bēres un viņi [bēru apmeklētāji] bija izkaisīti pa kapiem. Interesanti kapi – pilni ar cilvēkiem. Bet nav jau pilni, vienkārši izkaisīti. Un tad jā – noliek ziedus un uzreiz iet ārā. Vēl tiek pateikta runa, nolaižam zārciņu kapiņā, aprok, skujiņas un tad puķītes liek, un cilvēki uzreiz prom.
Nav kā agrāk, ka var pastāvēt, parunāt, parunāt par dzīvi. Tas ir ļoti mainījies. Cilvēkiem patiesībā ļoti pietrūkst sadraudzības.
Man ir gadījums, kad viena sieviete teica, ka viņa paņems visu atbildību uz sevi. Viņa saka – ja vajadzēs maksāt sodu, tad es maksāšu sodu tik, cik vajadzēs, jo tā ir mana mamma un es vēlos pavadīt savu mammīti kā pienākas," stāsta Kostaļeba.
Arī dienā, vēl novembra pirmajā pusē, kad esam sarunājuši interviju, to nākas nedaudz pārlikt, jo atkal ir bēres un darbs ir jāpadara. Tik traki kā gada sākumā tagad, gada nogalē, gan neesot, taču arī Priekule un tās apkārtne, tāpat kā visa Latvija, vēl aizvien ik dienas zaudē neparasti daudz cilvēku.
Cilvēks ziņu virsrakstos 2021
