Mamikins: Mēs šeit maksājam nodokļus, godīgi dzīvojam un tiksim apbedīti Latvijas zemē

Gluži kā pirms četriem gadiem, arī tagad Latvijas Radio (LR) ir intervējis visu partiju, kas piedalās 13.Saeimas vēlēšanās, līderus, lai saprastu viņu pozīciju virknē, mūsuprāt, svarīgu jautājumu. Starp uzdotajiem jautājumiem ir tādi, kas skar gan pensiju sistēmas nākotni, gan to, kur ņemsim jau tagad trūkstošo darbaspēku un kā partijas gatavas apkarot ēnu ekonomiku, kuras apmērs pērn diemžēl ir audzis.  

ĪSUMĀ:

• Mēs arī esam tie, kas svinēs Latvijas valsts simtgadi
• Lojalitātes pirmā un vienīgā pazīme ir, ka cilvēks šeit maksā nodokļus
• Privātajā biznesā var cilvēkus apmācīt jebkurā valodā
• KNAB jādistancējas no politiskas darbības
• Labākais ierocis kā uzvarēt jebkurā karā ir diplomātija
• Mums steidzami jāsamazina nodokļu līmenis
• Lai brauc, lai strādā un iegūst vispozitīvāko pieredzi

Mītiņi turpināsies

Jūsu partijas programmā rakstīts, ka turpināsiet arvien stiprākas masu protesta akcijas valsts pilsētu ielās. Vai tas nav sava veida aicinājums gāzt likumisko varu?

Nekādā gadījumā. Manifestācijas, mītiņi ir visdemokrātiskākais veids kā cilvēki var paust savus viedokļus - kas viņiem patīk valsts pārvaldē un politikā un kas viņiem nepatīk. Tas ir tas, ko Rietumeiropa sauc par ielu demokrātiju. Tas ir vistiešākais demokrātijas paveids.

Par ko būs šīs akcijas pilsētu ielās? Vai ir zināmas konkrētas tēmas, vai arī – kā ir tēma, tā taisām akciju?

Jautājums nr.1, kas ir vissāpīgākais minoritāšu pilsoņiem un nepilsoņiem, nacionālajām minoritātēm – izglītība un izglītības valoda. Principā tas viss ir zemtekstā par pašcieņu. Par to, ka arī mēs visi, ne tikai latvieši, bet arī krievi, baltkrievi, ebreji – esam daļa no Latvijas sabiedrības. Mēs arī esam tie, kas svinēs Latvijas valsts simtgadi. Mēs arī esam tie, kas šeit maksā nodokļus, kas šeit godīgi dzīvo, kas audzinās un arī audzina bērnus un mazbērnus, un tiksim arī apbedīti šajā Latvijas zemē. Tās ir akcijas par pašcieņu.

Jūs savā programmā rakstiet, ka vajag samazināt izdevumus valsts pārvaldei un daļu no valsts pārvaldes nodot privātajiem. Kādas konkrēti funkcijas jūs esat gatavi nodot privātajiem apsaimniekošanā un vai esat rēķinājuši par cik šādā veidā samazināsies valsts pārvaldes izdevumi?

Mēs uzskatām, ka valsts ir slikts uzņēmējs. Pilsoņi nav devuši valstij tiesības nodarboties ar biznesu, bet valsts nodarbojas. Piemēram, kamdēļ valsts nodarbojas ar nekustāmā īpašuma objektiem – Valsts nekustamie īpašumi? It kā, no vienas puses, vajag sakārtot situāciju ar ārvalstu vēstniecībām, vajag sakārtot ēkas un zemes, uz kurām atrodas valsts iestādes. Bet, no otras puses, vairāku Rietumvalstu pieredze liecina, ka arī privātie ar to tiek galā. Vai piemēram, visādas licencēšanas komisijas.

Ar to, piemēram, Beļģijas karalistē nodarbojās privātās kompānijas. Valsts vienkārši nodod savas funkcijas privātajiem. Privātie, tā kā nevar cerēt uz valsts dotācijām, dažreiz tiek galā labāk un taupīgāk nekā to dara valsts. Es varu turpināt šo sarakstu. Principā šī ideja saucas – publiskā un privātā partnerība. Varbūt daļu no šīm funkcijām var pārņemt valsts, bet no, otras puses, daļa likumīgi pieder privātajiem.

Šobrīd Eiropas Savienībā (ES) esošajā Apvienotajā Karalistē ir privatizēts dzelzceļš un tur ir ļoti grūti paļauties uz šo satiksmes veidu – te viņi strādā, te nestrādā. Vai tomēr nav tā, ka ir lietas, ko nevar nodot privātajiem?

Apvienotā Karaliste nav tas vislabākais piemērs, jo 20.gadsimta garumā viņi vairākas reizes privatizēja dzelzceļu un pēc tam to nacionalizēja. Es labāk orientētos uz Beļģiju, Franciju, daļēji – Vāciju, Spāniju, kur tiešām veselas nozares ir zem privātā biznesa un nekas slikts nav noticis. Piemēram, ja valsts grib kaut ko sasniegt, kāpēc šo pasūtījumu nevar „izspēlēt” koncesijā, ļaut privātajam izpirkt šo pasūtījumu un samaksāt pa tiešo privātajai kompānijai, lai šo mērķi sasniegtu?

Vai tas ir tas pats princips, ko minat programmā, ka vajag privatizēt Latvijas Televīziju (LTV) un Latvijas Radio (LR)?

Jā, tieši tā. Es nerunāšu par saviem bijušajiem kolēģiem, kas strādā valsts radio un valsts televīzijā, to vidū ir daudz izcilu profesionāļu un es esmu pārliecināts, ja rīt valsts nebūs ne radio, ne televīzijas, viņi atradīs darbu. Taču valsts ir slikts uzņēmējs, vienalga ko valsts producē, ko pārdod – ziņas vai maizi. Pārdodot ziņas, es vairākas reizes personīgi esmu redzējis valsts iejaukšanos gan redakcionālajā politikā, gan to kādā veidā ziņas tiek pasniegtas LTV un LR. Tas mums nepatīk.

Vai nepieļaujat, ka privātajā medijā var notikt vēl lielāka iejaukšanās ziņu pasniegšanas veidā? Es nesaukšu tagad vārdā medijus, bet ir tādi, kur ir skaidri redzama īpašnieka iejaukšanās un tas nekādi nerada priekšstatu par demokrātisku presi.

Vai NHK Japānā [Japānas sabiedriskā raidorganizācija, red.] vai BBC Lielbritānijā ir neatkarīgs medijs? Es domāju, ka jā, bet diez vai valsts tur kaut ko regulē. Tur, protams, ir padomes, bet šajās padomēs ir profesijas guru, kuru viedoklis ir ļoti liela autoritāte žurnālistiem, režisoriem, producentiem un tā tālāk.

Otrkārt, man no biznesa viedokļa nepatīk, ka gan LTV, gan Latvijas valsts radio, no vienas puses, saucas publiskie mediji, kaut gan manā skatījumā tie nemaz nav publiskie mediji, bet, no otras puses, tie piedalās reklāmas tirgū.

Tad – vai nu, vai nu. Vai nu jūs esat publiskie mediji kā „Deutsche Welle” Vācijā, un jums nav tiesību iejaukties tirgū un pārdot reklāmas, vai nu jūs kā privātie konkurēsiet ar privātajiem, un šajā gadījumā nevar būt runa par valsts dotācijām gan radio, gan LTV. Jums nav tiesību,  strādājot reklāmas tirgū, saņemt arī dotāciju no visiem nodokļu maksātājiem.

Protams, kā jau teicu, neiepriecina tas fakts, ka dažreiz… Piemēram, mans piemērs – es esmu Eiropas parlamenta (EP)deputāts. Es nezinu kādu iemeslu dēļ, bet LTV abos kanālos četru gadu laikā uz intervijām esmu aicināts trīs reizes uz septiņām minūtēm. Es runāju par raidījumu „Rīta Panorāma”. Un vairs nevienā citā programmā, kaut gan esmu gatavs atskriet pie žurnālistiem un sniegt savu viedokli, redzējumu, komentāru par to, kas notiek EP. Labi, ja mums būtu 96 EP deputāti kā Vācijā, bet mēs esam tikai astoņi. Tāda pati situācija bija Tatjanai Ždanokai, tagad – Miroslavam Mitrofanovam, Ivetai Grigulei. Šķiet, par viņu bija laikam viena reportāža. Trīs deputāti no astoņiem faktiski tika ignorēti. Es nezinu – varbūt tā ir nejaušība, bet, ja valsts radio un valsts televīzija par savu misiju uzskata atspoguļot visus procesus valstī, būt par sava veida integrējošu faktoru, proti, tādu kā „radio visiem”, tad izrādās, ka pēc konteksta, ko LTV producē un palaiž ēterā, nemaz tā nav „televīzija visiem”. Tāds diemžēl ir mans bēdīgs novērojums.

Pilsonība par miljonu

Jūsu programmā minēts, ka atdzīvināsiet uzturēšanās atļauju programmu un – vēl vairāk – par miljons lielām investīcijām būs iespējams piešķirt arī pilsonību. Kā radās šī summa – miljons? Vai tas mūsdienās nav tā kā par maz, par kuru tirgot pilsonību?

Miljons ir ļoti liela summa. Es nezinu, kāpēc jums miljons šķiet maza…

Tāpēc, ka apkārt ir jau daudz miljardieru…

Lai miljardieri arī brauc uz Latviju, taču miljonāru ir statistiski vairāk nekā miljardieru. Pārsvarā mēs to ņēmām no Igaunijas piemēra, kā arī no citu valstu pieredzes, piemēram, Čehijā un Ungārijā piešķir uzturēšanās atļaujas par mazākām summām. Latvijas gadījumā tas ir tikai Saeimas un likuma jautājums. Mēs varam pilsonību piešķirt ar speciālu Saeimas lēmumu kā tas notiek ar sportistiem, ar slaveniem cilvēkiem, kuriem kādreiz bijušas latviešu saknes viņu ģenealoģiskajā kokā. Tas ir labi. Taču mums paliek arvien mazāk Latvijas pilsoņu. Ja gribam pastāvēt kā valsts, mums cilvēki jāieinteresē Latvijā.

Latvijas pilsonība kā ES dalībvalsts pilsonība varētu būt ļoti pievilcīga cilvēkiem no citām valstīm, tāpēc šo teikumu ierakstījām mūsu programmā.

Taču, runājot par uzturēšanās atļaujām, mēs jau pazaudējām un turpinām zaudēt aptuveni 300 miljonus eiro gadā. Tā ir tā summa, ko no mums veiksmīgi pārņēma citas valstis. Veiksmīgākie šajā ziņā ir igauņi, arī Čehija un Ungārija pietiekami veiksmīgi izmanto šīs iespējas, piešķirt investoriem iespējas uzturēties savā valstī un attiecīgi ES.

Mums nav daudz iespēju, uz ko mēs varētu pelnīt kā valsts. Uzturēšanās atļaujas un pilsonība, ko es pieminēju, ir labs piemērs. Un es nemaz negribētu dzirdēt argumentus no populistiem, ka tā esot valsts iztirgošana un tā tālāk. Valsti tagad iztirgo valdošo partiju radinieku pietuvinātās personas. Pilsonības piešķiršana tā būtu laba ideja. 

Jūs nedomājat, ka šāda pilsonības iegūšana un uzturēšanās atļaujas tomēr ir saistītas ar drošības riskiem, proti, ka šeit var ieguldīt naudu un sākt dzīvot arī nelojāli Latvijas valstij cilvēki?

Kādi nelojāli? Kāda ir jūsu definīcija lojalitātei? Manā skatījumā – lojalitātes pirmā un vienīgā pazīme ir, ka cilvēks šeit maksā nodokļus. Ja viņš ir gatavs šķirties no sava miljona un gatavs to ieguldīt kaut kādā biznesā, agrāk vai vēlāk viņš maksās nodokļus, viņš radīs darba vietas.

Pat, ja cilvēks būs nopircis māju Jūrmalā, vismaz divas darba vietas jau ir, proti, sētniekam, kurš sekos, lai karogs būtu svētku un sēru dienās pacelts, lai celiņi būtu kārtībā, un apkopējai vai dārzniekam. Nemaz jau nerunājot par to, ka cilvēks maksās pašvaldībai nodevas par nekustamo īpašumu un tā tālāk, un tā tālāk. Bet, ja cilvēks ieguldīs miljonu nelielā ražotnē, papildus darba vietām nāks arī nodokļi no peļņas.

Jūs lojalitāti saistāt tikai ar šiem ekonomiskiem ieguvumiem?

     Partijas vizītkarte: Latvijas Krievu savienība

Manā skatījumā, tas ir pats galvenais, Ja cilvēks šeit dzīvo, nekur neizbrauc un godīgi maksā nodokļus, viņš jau pēc definīcijas ir lojāls. Ja viņš aicina par kaut kādām idejām iestāties, kuras nepatīk citam politiķim, tā, atvainojiet, ir vārda brīvība. Starp citu, Igaunijā var aicināt pat gāzt esošo iekārtu. Tiesa, ir atrunāts, ka nevar ķerties pie darbiem, bet, runājot par vārda brīvību, jūs variet sēdēt pie mikrofoniem radio un televīzijā un bezgalīgi diskutēt vai ir laba, vai slikta Igaunijas Republika. Tas ir brīnišķīgi. Tas tiešām ir ļoti demokrātiski, salīdzinot ar Latviju. Mums dažreiz par vienu otru ierakstu sociālajos medijos, cilvēku var iesēdināt cietumā vai izsaukt uz pratināšanu. Tas ir absurds.

Visās skolās obligāta krievu valodas mācīšana

Saeima šobrīd ir mainījusi Augstskolu likumu, kur ir samazināts ārvalstu valodu lietojuma īpatsvars augstskolās. Vai šo likumu nākamajai Saeimai vajadzētu vēlreiz caurskatīt?

Esmu pārliecināts, ka šis likums tiks mainīts nākamajā sasaukumā – vienalga būs LKS kā frakcija šajā Saeimā vai nebūs. Es ceru un esmu pārliecināts, ka būs, bet tik un tā. Es jau novēroju, ka ne tikai partija „Saskaņa”, bet arī ZZS atsevišķu deputātu līmenī, kā arī citas frakcijas jau runā par to, ka nu jau nedaudz par daudz, mazliet jau pāri.

Privātajā biznesā var cilvēkus apmācīt jebkurā valodā, kaut vai ķīniešu, ja vien ir pieprasījums. Tas ir bizness. Piemēram, Baltijas Starptautiskā Akadēmija – nesaņem ne centa no valsts budžeta, tāpēc līdz šai baltai dienai šī mācību iestāde bija tik brīva programmu, profesoru izvēlē, kā arī tajā, cik studentiem jāmaksā par studijām. Tas ir tīrs bizness, bez jebkādas valsts regulācijas.

Protams, pastāv normatīvi, instrukcijas kā apmācīt, sanitārās un citas normas, kas jāievēro.

Taču iejaukties procesā – kādā valodā mums vajag tagad mācīt studentus no Kazahstānas… Es kā EP deputāts ilgu pavadīju Kazahstānā, Uzbekistānā, Tadžikistānā Centrālāzijas delegācijas ietvaros, kuru vada mūsu deputāte no Latvijas Iveta Grigule, un es zinu, cik ir liela interese Latvijas augstākajai izglītībai par šiem studentiem no Centrālāzijas valstīm.

Tieši krievu valoda ir pievilcīgākais elements, jo tradicionāli viņiem ir ērtāk mācīties krieviski nevis, piemēram, angļu valodā. Mums ir jāizmanto šis instruments, šī svira, lai piesaistītu investīcijas, jo visi šie studenti maksās un augstskolas maksās nodokļus no tās naudas, ko tās ir saņēmušas no ārvalstu studentiem.

Atbildot uz jūsu jautājumu – esmu pārliecināts, ka tuvākajā laikā šis augstskolu likums vai konkrētā norma tiks pārskatīta.

Es neprasu jums to, vai latviešu valoda jāsāk mācīt jau bērnudārzā un vai piekrītat, ka divplūsmu skolas ir jālikvidē, jo jūs savā programmā esat ierakstījuši, ka visās skolās ir jāievieš obligāta krievu valodas mācīšana. Kāpēc tā?

LKS uzskata, ka latviešu valoda ir valsts valoda. Neviens cilvēks mūsu partijā nestrīdēsies par to, ka latviešu valodai ir jāpaliek par valsts valodu. Tas ir skaidrs. Es runāju ar saviem draugiem, ar ierindas pilsoņiem, nepilsoņiem – viņi saprot, ka šeit ir Latvija un latviešu valoda kā valsts valoda – tas ir labi.

Bet, no otras puses, tas neizslēdz iespēju popularizēt un pielietot arī citas valodas. Tieši tāpēc ierakstījām mūsu programmā par krievu valodu un angļu valodu. Tai skaitā, runājot par investīcijām, tas ir normāli, ja valsts iestādei kāds ārvalstu uzņēmējs uzrakstīs iesniegumu angļu valodā, vai uzņēmējs no Krievijas vai Kazahstānas – krievu valodā.

Bet skolās jūs sakāt, ka jāmāca obligāti tieši krievu valoda.

Jā. Pēdējā tautas skaitīšanā, dati ir pieejami Latvijas Centrālā statistikas pārvaldes mājas lapā, 37% Latvijas iedzīvotāju norādīja krievu valodu kā ģimenes valodu, pārējie – latviešu valodu un mazāk nekā viens procents norādīja, ka izmanto citu valodu – ne krievu, ne latviešu kā saziņas valodu savās ģimenēs. Tas nozīmē, ka mūsu situācija lingvistiski atgādina situāciju Beļģijas karalistē, kad var būt etniski raibs sastāvs, bet lingvistiski ir monolingvāla vide. Ir flāmu kopiena, kura runā nīderlandiešu valodā, ir Valonija un arī Briseles franciski runājošā kopiena. Latvijā ir aptuveni tas pats. Tas ir tas, ko ievēro privātais bizness Latvijā – ja vajag strādāt apkalpojošā sfērā, protams, ka uzņēmējs pieprasīs, lai darbinieks, kurš mēģina dabūt darba vietu, runātu, tai skaitā, arī krievu valodā. Tā ir mūsu bagātība, tas ir tilts starp austrumiem un rietumiem. Krievu valodai ir milzīgs ekonomiskais potenciāls, kas nesīs peļņu Latvijas ekonomikai. Tāpēc uzskatām, ka tas nebūtu slikti un tāpēc uzrakstījām šo rindiņu, ka obligāti jāievieš.

Protams, ja aiziesim tik tālu izglītības reformā, ka vecākiem tik tiešām būs iespēja reāli ietekmēt izglītības procesus – kāds varbūt arī būs, kas neizvēlēsies krievu valodu. Piespiedu kārtā nevienu krieviski nemācīsim. Bet tā ir lieliska ideja, tas ir mūsu kapitāls. Tas palīdzēs Latvijai.

Taču šobrīd daudzi krieviski runājošie izvēlas savus bērnus sūtīt latviešu dārziņos, skolās. Vai jums nešķiet, ka šis process, iespējams, ir aizgājis jau pārāk tālu un mums jau reāli ir viena valsts valoda – latviešu valoda?

Jā, bet mēs runājam par valodu zināšanu, jo izglītība ir atestāts un zināšanas tavā galvā. Man arī ir pietiekami daudz tādu paziņu, kas sūta brīvprātīgi, bet es zinu, ka ir arī ļoti liela daļa Latvijas vecāku un sabiedrības, kuri vēlētos turpināt šo mazākumtautības izglītības programmu. Tikai viens piemērs, kas redzams Izglītības ministrijas mājas lapā, - pēdējo desmit gadu laikā ir samazinājies skolēnu un skolu skaits. Tas ir dabiski, jo mirstība mums joprojām pārsniedz dzimstību.

Taču desmit gadu laikā, samazinoties skolu un skolēnu skaitam, minoritāšu skolās skolēnu skaits ir pieaudzis no 51 tūkstoša līdz 54 tūkstošiem. Tas nozīmē, ka šis modelis strādā ar esošo proporciju 60:40 vidusskolā, un, ka šis modelis ir ļoti populārs minoritāšu pārstāvju vidū. Ja tas strādā – kāpēc vajag to remontēt? Mēs esam pret piespiedu kārtā uzspiesto reformu, ko esošā valdošā koalīcija iniciēja un ļoti nesmukā veidā – es tagad runāšu diplomātiskā valodā – pasniedza sabiedrībai un faktiski pateica, lai tie nelatvieši klusē. Mēs esam pret šo nihilismu.

KNAB nepieciešama reorganizācija

Šobrīd Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) ir jauns vadītājs un parādījušās arī dažas skaļas lietas. Kā vērtējat KNAB līdzšinējo darbību jau jaunā vadītāja vadībā un vai KNAB būtu jāstiprina, piemēram, jādod nauda? Ko darīt ar šo iestādi?

Jēkabs Straume ir ļoti nopietns vīrs. Es viņu daļēji pazīstu no tiem laikiem, kad viņš strādāja NATO. Viņam bija visaugstākā pielaide NATO noslēpumiem. Viņš, salīdzinot ar iepriekšējiem vadītājiem – neveiksminiekiem, ir ļoti nopietns vīrs. Tāpēc arī viņš tik maz runā preses konferencēs un tāpēc viņš tik nopietni, cik es zinu, ķēries klāt pie operatīvajām izstrādēm.

Bet, runājot par veselu posmu – pēdējie 18 gadi, KNAB bija galīgi neveiksmīgi. Par KNAB sākām runāt, kad par premjeru bija vēl Andris Bērziņš – 2000.gadā. Tad jau bija konkurss, kurš ilgi gāja.

Pēc idejas ļoti laba organizācija, ļoti laba ideja kā apkarot valsts mērogā korupciju, faktiski pārtapa par kaut kādu karikatūru. Bezgalīgas Jutas Strīķes atlaišanas un pieņemšanas darbā, tūkstoši, kas pazūd seifos, neskaidra situācija ar operatīvo naudu un tā tālāk, un tā tālāk. Pēdējie gadi bija pavisam neveiksmīgi. Mēs arī uzrakstījām savā programmā, ka jācīnās pret korupciju. Ar interesi skatāmies uz to, ko dara jaunais priekšnieks. KNAB, manā skatījumā, ir jāpaliek, bet ir nepieciešamas reformas, lai šis negatīvais šleifs vairs nevilktos līdzi ļoti nopietnai organizācijai.

Kā šo organizāciju stiprināt? Vai nepieciešams dot vairāk naudas, vai vairāk cilvēku tur vajag?

KNAB jādistancējas no politiskas darbības, jo nereti KNAB iejaucas priekšvēlēšanu kampaņās. KNAB nez kāpēc vienā situācijā, es atvainojos par tādu vārdu - piekasās vienai partijai, bet skatās caur pirkstiem uz citas partijas aktivitātēm.

Vai būtu jāmaina pakļautība – no premjera uz Saeimu?

Tā ir formālā puse. Tā kā dzīvojam parlamentārā republikā, es būtu abām rokām par, lai parlamentārā kontrole būtu virs visām speciālajām iestādēm un specdienestiem. Faktiski tas viss tagad ir premjera rokās. Taču tā ir formāla puse.

Es runāju par stila, par atmosfēras maiņu. Es zinu, ka tagad cilvēki vairāk domā kā apčakarēt KNAB un nevis uzticētos šai iestādei.

Dažreiz politiskie konkurenti savā starpā, es vēlreiz atvainojos – stučī viens uz otru, lai KNAB sodītu viņu politiskos pretiniekus, taču reāli cilvēkiem nerūp situācija ar korupciju. Un nerūp tāpēc, ka KNAB reputācija ir slikta.

Kā mainīt šo situāciju? Tagad vienkārši pagaidīt, kamēr Straumes kungs izpleš savus spārnus…

Es dotu viņam laiku, jo viņš salīdzinoši nesen tika tikai iecelts. Nauda atrisina tikai daļu problēmu. Ir kadri, ir nopietna atlase, ir kontrole – parlamentārā, premjera vai speciālas komisijas, tas viss ir tehnisks jautājums.

Līdzekļi aizsardzībai jāsamazina

Šī gada jūlijā Briselē bija NATO samits, kur ASV prezidents Trampa kungs paziņoja, ka NATO dalībvalstīm aizsardzībai vajadzētu atvēlēt jau 4% no IKP. Kāda ir jūsu pozīcija – vai vajag palielināt budžetu aizsardzībai, vai arī pilnīgi pietiek ar 2% no IKP?

Tramps ir traks. Cilvēks, kurš „iekritis” ASV prezidenta krēslā, kuram nebija ne sekundes pieredzes politikā - viņš nav bijis ne kongresmenis, ne senators, ne kāda štata amatpersona. Viņš uzreiz kļuva par ASV štatu prezidentu. Viņš ir nelīdzsvarots, viltīgs un darbojas kā biznesā. Taču politika, īpaši ārlietas – nav bizness. Viņš dara visu – starp populismu un kaut kādu izdevību ASV, lai uz Eiropas valstīm paskatītos kā uz slaucamo govi. Pirmkārt, viņa mērķis ir Vācija. Līdz ar to viņš arī prasa tos 4%.

Mūsu pozīcija - vajag maksāt tik, cik maksājām 2014.gadā. Tātad, samazināt esošo līmeni. Jo paskatieties, kas notiek - mēs slēdzam slimnīcas un to vietā atveram militāras bāzes, notiek arī jaunatnes apziņas militarizācija.

Tad jūs ņemtu nost naudu aizsardzībai un dotu veselībai?

…un obligāti izglītībai. Mūsu drošība, pirmkārt, ir cilvēku drošība. Un cilvēks ir drošs, kad viņam būs darbs, būs zināšanas, būs kompetence, valsts garantēs viņam labklājības līmeni un šīs spekulācijas, lai neteiktu – paranoja, kas dažu politiķu runās ir dzirdama, par to, ka - ja ne šodien, tad rīt mums uzbruks Putins - tas viss ir blefs, lai vienkārši atņemtu veselībai un izglītībai, un  pārdalītu aizsardzības ministrijas ietvaros visādām koruptīvām shēmām par labu vienam vai otram radiniekam, kas stāv tuvu ministram vai valdošajai partijai. Nācijai nebūs nākotnes, ja slimnīcas tiek slēgtas, tai skaitā arī bērnu slimnīca Rīgā, Juglas ielā. Es esmu pret to.

Ja jūs jautāsiet man personīgi – es vispār būtu abām rokām par izstāšanos no NATO, bet mana radikālā ideja netika pieņemta LKS valdes sēdē. Paskatāmies, kas bija Francijā De Gola laikā – Francija palika politiski NATO padomē, bet netērēja un nepiedalījās militārajās aktivitātēs. Cik karavīru ir tādai NATO dalībvalstij kā Islande? Nulle, nav neviena karavīra, neviena ģenerāļa, vispār armijas nav. Kāpēc mēs nevaram ņemt par piemēru šos pozitīvos piemērus un naudu pārdalīt par labu mūsu bērniem un nākotnei?

Jūs nesaskatāt, ka tomēr Krievijai ir Latvijā ģeopolitiskās intereses un Latvijai varētu būt, ja ne tieši draudi no sava kaimiņa, tad vismaz netieši?

Katrai valstij ir savas ģeopolitiskās intereses. Ķīnai, ASV, Saūda Arābijai, Krievijai, Japānai. Jautājums kā mēs varam aizstāvēt savas intereses kā valsts. Jā, mēs esam relatīvi neliela valsts, mums ir tikai divi miljoni cilvēku, pat mazāk - faktiski Latvijā dzīvo 1,3 miljoni, pārējie vai nu aizbraukuši vai arī strādā ārvalstīs. Pats labākais ierocis kā uzvarēt jebkurā karā ir diplomātija.

Esmu ļoti skeptisks par to, ko pēdējā laikā dara mūsu Ārlietu ministrija un mūsu diplomātu korpuss, kaut gan mums ir ārkārtīgi daudz talantīgu vēstnieku un diplomātu.

Diplomātija ir vislabākais veids kā sadzīvot ar saviem kaimiņiem, kā aizstāvēt savu pozīciju un skaidrot, kāpēc nevēlamies atteikties no savām nacionālajām interesēm. Patlaban visas NATO un ES padomes izskatās kā PSKP kongresi, kur Tramps vai ES līmenī – Merkele un Makrons, pasaka kaut ko un mēs tikai mehāniski balsojam par. Mums nav nopietnu, reālu diskusiju – kāpēc šis vai tas piedāvājums nav pieņemams.

Vai es pareizi saprotu, ka esat pret Eiropas armijas izveidi?

Otrādi – es esmu par.

Ja paliksim bez trakā Trampa, ideja, ko verbalizēja Žans Klods Junkers pirms diviem gadiem un atkārtoja šogad savā uzrunā EP, man šķiet ļoti, ļoti simpātiska. Tad mums nebūs tas balasts, kas ir ASV…

Taču mums būs nauda jāatvēl šai Eiropas armijai.

Bet nebūs tik cieti, ka tikai 4% un Eiropai kā kontinentam kooperēties ir stipri ērtāk un vieglāk nekā koordinējot to caur Vašingtonu. Nav noslēpums, un vairāki jūsu klausītāji man piekritīs, ka šobrīd NATO ir Amerikāņu projekts. Bez ASV, bez Kanādas Eiropas armija ir tā ideja, kurai varētu pievienoties ne tikai visas ES dalībvalstis, bet arī tās valstis, kas ģeogrāfiski atrodas Eiropas kontinentā un gatavas kooperēties arī šajā militārajā jomā ar ES.

Ko jūs domājat par obligāto militāro dienestu Latvijā – vai to būtu nepieciešams atjaunot?

Ja tā ir jauniešu audzināšana, rakstura stiprināšana – esmu abām rokām par. Ja tas ir esošajos apstākļos, kad ir paranoja, ka jāatjauno šis dienests, jo rīt jākaro pret Krieviju vai Baltkrieviju – es negribētu, lai mani trīs dēli dienētu šādā armijā šādos apstākļos.

Vai Latvija var atļauties obligāto militāro dienestu izmaksu ziņā?

Pirmkārt, juridiski nav nekādu instrukciju, kas mums to aizliegtu darīt. NATO ietvaros ir valstis, kas ir atjaunojušas vai turpinājušas obligāto dienestu un ir valstis, kur tas notiek profesionāli. Tas, protams, prasīs naudu. Neesam skaitījuši līdz pēdējam centam, tāpēc neesmu gatavs nosaukt summu, bet, ja mēs būsim brīvi no koruptīvajām shēmām un netērēsim naudu visām nejēdzībām, kur tiek tērēts gadiem, mēs finansiālajā ziņā varētu pavilkt arī obligāto dienestu.

Nodokļi Latvijā ir par lielu

Esam veikuši analīzi Latvijas pensiju sistēmai un, lai arī visi saka, ka pensiju sistēma mums ir ļoti laba, diemžēl tā turpina radīt nabadzīgus cilvēkus. Vai jums ir plāns kā šo situāciju labot?

Samazināt aparātu, kas apkalpo sociālās apdrošināšanas sistēmu, jo no katra iemaksātā eiro, 50 centi aiziet apkalpošanai. Otrkārt, neieguldīt 2. un 3.līmeņa naudu šaubīgos projektos.

Piemēram, tikko saņēmu kārtējo vēstuli no sava pārvaldītāja, kur rakstīts: „Ziniet, jums bija, tēlaini izsakoties, 100 eiro, mēs ieguldījām, bet neveiksmīgi, jums tagad ir 95 eiro un vēl piecus eiro paņēmām par apkalpošanu.” Tātad, man pirms gada bija 100 eiro, tagad vairs tikai 90. Bet es gribu krāt pensijai un nevis dāvināt jau uzkrāto kaut kādiem uzņēmējiem-neveiksminiekiem.

Vai tas nozīmē, ka piedāvājat likvidēt 2.un 3.pensiju līmeni?

Stingrāk kontrolēt. Likvidēt – nē, jo tas veiksmīgi strādā Vācijā un citās valstīs. Mums šī nozare ir pārsvarā nekontrolēta banku sektora pārziņā.

Taču, runājot kopumā – cilvēki kļūst nabadzīgāki būdami pensionāri tāpēc, ka neuzticas esošajai sociālajai sistēmai Latvijā. Kaut gan uz papīra tā labi izskatās, tā nestrādā. Un neuzticas tāpēc, ka nodokļu slogs ir tik milzīgs, ka ne darba devējs, ne darba ņēmējs nevēlas maksāt tādu summu.

Man ir lokālie asistenti kā EP deputātam, un es zina, lai viņiem uz rokas samaksātu, piemēram, vienu tūkstoti eiro, tam nepieciešami gandrīz divi tūkstoši, jo ir darba devēja un darba ņēmēja daļa, ir gan ienākuma nodoklis, gan sociālais nodoklis un vēl uzņēmējiem arī uzņēmējdarbības riska nodeva. Tāpēc cilvēki arī maksā aploksnēs. Pret viņiem cīnās Valsts ieņēmumu dienests (VID. Vienu otru arī paķer un soda. Taču steidzami jāsamazina nodokļu līmenis.

Bija taču jau nodokļu reforma, kur arī nodokļi tā kā tika samazināti.

Jā, tika samazināti un, tas pats piemērs, es par saviem vietējiem asistentiem kā EP deputāts tagad maksāju par pieci eiro vairāk nekā es maksāju pirms reformas. Vai tā ir samazināšana? Manā ieskatā tā ir palielināšana. Turklāt neviena partija nerunā par progresīvo nodokli. Jo cilvēki, kas saņem lielas algas – biznesā vai it īpaši valsts sektorā, viņiem jāmaksā lielākie nodokļi.

Bet ir taču progresivitāte gan neapliekamā minimumā, gan …

Nav. Noteikti nav tādā formā kā tas notiek Zviedrijā, Vācijā, vai Beļģijā. Tur ir sociāldemokrātiska pieeja un cilvēkiem ar lielām algām maksā krietni lielākas summas nekā tas tika piedāvāts šeit ar Kučinska valdības lēmumu.

Programmā ir minēts, ka neapliekamais minimums pensijām būs minimālās algas apmērā. Kur jūs ņemsiet papildus naudu, jo jau tagad lēnām veidojas visai liels caurums nākamā gada budžetā? Ja neņemam no pensijām nodokli, caurums būs vēl lielāks.

Ņemt no pensijām ir tā nelietība, kuru vienu reizi jau izdarīja Dombrovskis. Tas bija 2009.gada 2.jūnijā, uzreiz pēc pašvaldības un EP vēlēšanām. Valdība slēpa savu lēmumu un otrā dienā pēc vēlēšanām īstenoja. Tas ir nihilisms. Mēs vienkārši samazināsim tēriņus aizsardzībai, valsts pārvaldes aparātam. Otrkārt, ja cilvēkiem būs vairāk naudas, tā vienalga atgriezīsies valsts budžetā. Pārsvarā kam tērē cilvēki, kuri saņem minimālo algu – pienam, kefīram, tātad ir PVN, kas ir vislielākā ieņēmumu daļa valsts budžetā. Viņi pirks mēbeles, apģērbus, apavus saviem bērniem. Tātad, daļa šīs naudas vienalga paliks Latvijas ekonomikā un tālāk arī to attīstīs.

Minimālās algas nedos tādu caurumu, kā jūs izteicās, un kā dod tās shēmas, kuras izmanto uzņēmēji, lai vienkārši nemaksātu nodokļus, tāpēc, ka slogs ir nepanesams.

Tad jūsuprāt, pensiju sistēma Latvijā ir normāla, tikai vajag vairāk kontrolēt, kur paliek 2.un 3.līmeņa pensiju nauda?

Ne tikai. Jākontrolē arī VSAA darbība. Dažreiz es nesaprotu, ko tās meitenes tur dara un kāpēc no viena samaksātā eiro man puse jāatdod atpakaļ valstij. Tā kā – vairāk kontroles, mazāk birokrātijas, stingrāka kontrole  2.un 3.līmenim. Un vairāk brīvas izvēles cilvēkam, jo pastāv arī citi modeļi ES, piemēram, kad cilvēks vispār neko nemaksā valstij, bet maksā tikai privātajiem. Dažkārt kolēģi no citām valstīm mani nesaprot – kāpēc mums ir tas pirmais līmenis, kur valsts iejaucas. Tā ir cilvēka brīva griba - ja viņš vecumdienās grib nomirt kā bezpajumtnieks, vai tagad to naudu izmanto, vai sākt krāt, lai vecumdienās būtu, ko ēst.

Jūs jau pieminējāt arī ēnu ekonomiku. Pērn, pēc ekspertu lēstā, tās apmērs atkal pieaudzis. Ko darīt?

Ņemt piemēru no maniem vismīļākajiem draugiem – igauņiem. Igauņiem šī sistēma ir efektīvāka. Par reinvestēto peļņu nodokļu nav, par attīstības naudu, kas ieguldīta kaut kādā sektorā – nodokļu nav. Lietuvā ir uzvarējusi tautas kustība un  cilvēkiem par savu vienīgo dzīvokli nav jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis. Vairākās citās ES valstīs, tai skaitā arī Vācijā, šis modelis eksistē.

Mums jāatbrīvo cilvēki no nodokļiem. Cilvēki nemaksā nodokļus un mums, kā jūs teicāt, ir caurums budžetā tāpēc, ka cilvēki negrib maksāt. Samaziniet likmes un cilvēki maz pamazām sāks iziet no pelēkās zonas. Viens piemērs no mūsdienu Latvijas vēstures – Repšes un Šlesera valdība 2002.gadā. Pēc Šlesera idejas Latvijas Pirmā partija, kura bija koalīcijā, piedāvāja samazināt pakāpeniski uzņēmuma ienākuma nodokli līdz 15%. Tur uzreiz bija vairākas reizes nodokļa iekasējuma pieaugums.

Vajag nevis žņaugt cilvēkus, bet gan samazināt likmes un cilvēki maksās. Jūs varat bez diktofona iziet uz ielas un aprunāties ar uzņēmējiem – katrs maksā aploksnē, katrs meklē shēmas, lai pēc iespējas mazāk samaksātu valstij. Kaut gan viņu biznesos šī nauda apgrozās. Apkalpojošā sfērā, frizētavās, mazos uzņēmumos cilvēki katru dienu domā kā izdzīvot. Ļaujiet viņiem vienkārši strādāt.

Vēl viens piemērs. Apvienotā Karalistē par veikaliņu Londonā, kas ir vismazākais bizness, vajag aizpildīt vienu A4 formāta veidlapu, kura sastāv no desmit pozīcijām un samaksāt vienu reizi gadā nodokli vai nodevu, un valsts vairāk tevi neterorizē. Mums katru mēnesi tādām firmiņām ir problēmas ar VID, tāpēc ka inspektori visu laiku kaut ko prasa un, ja centu nesamaksājāt ir soda nauda - 10 eiro.

Tātad, ja jūs nonākat pie varas – tad valstī būs jauna nodokļu reforma?

Izejot no tām prioritātēm, ar kurām mēģināju jūs iepazīstināt – jā. Mums steidzami jātiek vaļā no šīs esošās Reiznieces-Ozolas sistēmas.

Visi, kas vēlas, lai brauc strādāt uz Latviju

Šobrīd daudzi uzņēmēji saka, ka trūkst darbaspēka. Tas ļoti akūti patlaban vērojams būvniecībā. Kā risināt šo problēmu – ievest darbaspēku, aicināt cilvēkus atpakaļ no ārzemēm?

Aicinām mēs jau atpakaļ kādus desmit gadus. Vēl no Zatlera valdības laikiem, kad Daniels Pavļuts bija ekonomikas ministrs. Brauc, bet tikai individuālā kārtībā. Nav tā viļņa – brauciet Latvijas iedzīvotāji atpakaļ.

Vajag maksimāli liberalizēt pieeju, lai ikkatrs cilvēks no ārvalstīm, varētu braukt uz Latviju strādāt, ja privātajā sektorā ir pieprasījums. Un pieprasījums ir – ne tikai būvniecībā, bet arī mašīnbūvē un tā tālāk. Atcerieties pēdējo skandālu un diskusiju starp Zemnieku Saeimu un Kučinski. Kučinskis teica, ka nedrīkstot ievest no Baltkrievijas un Ukrainas darbiniekus, jo viņiem nav uzturēšanās atļaujas un viņi nepārvaldīs valsts valodu un tā tālāk. Bet zemnieki saka – mēs lieliski sarunāsimies krievu valodā. Ukraiņiem ir tā vajadzība un mums ir piedāvājums, lai cilvēki brauktu palīdzēt, īpaši ražas novākšanas laikā. Šī epizode parāda, cik nopietna ir situācija Latvijas ekonomikā. Maksimāli liberāla pieeja, nekādas valsts valodas pārbaudes, cilvēki strādā un maksā nodokļus, vai arī par viņiem maksā nodokļus. Lai brauc, lai strādā un iegūst vispozitīvāko pieredzi.

Jūsu programmā minēts, ka svarīgi paplašināt pieeju darba tirgum izglītotiem darbiniekiem. Šobrīd runājam par zemākas klases profesiju pārstāvjiem…

Lai labi izglītoti IT speciālisti no Maskavas brauc pie mums. Labi, Maskavas speciālisti labāk tiks apmaksāti Londonā vai ASV, bet no Novosibirskas vai Minskas gan varētu atrast darbu šeit. Taču, imigrācijas aizliegumi liedz uzņēmējiem šādus speciālistus aicināt. Un, otrkārt, cilvēks, kuram ir augstākā izglītība, kurš ir ārzemnieks, bet dzīvo Latvijā un saņem labu algu, nečurās uz Brīvības pieminekļa un nedomās par to kā okupēt Latviju.

Viņš domās par savas ģimenes labklājību, viņš maksās nodokļus šeit un pēc tam stāstīs Novosibirskā vai Minskā, cik lieliska ir Latvija, cik tur laba ekonomika un laipni cilvēki. Tas arī ir valsts imidžs, ko varam eksportēt.

Latvijā cilvēku skaits samazinās, reģionos pašvaldības paliek arvien tukšākas, bet to skaits joprojām ir 119. Vai ir nepieciešams samazināt arī pašvaldību skaitu? Vai arī šis administratīvais sadalījums ir adekvāts un to nevajag mainīt?

Pie esošām tendencēm, kad cilvēki brauc prom, vai vienkārši izmirst, mums nāksies mainīt esošo iekārtu. Vēsturiski, esošā iekārta un esošās reformas rezultāts bija Tautas partijas liela afēra, par ko viņi saņēma ne mazas naudas no Eiropas fondiem un no valsts budžeta. Es paliktu pie 26 rajoniem, kuri bija padomju laikā un tad lai zem šiem rajoniem nebūtu nekādas pašvaldības.

Tad sanāk, ka mums ir 26 pašvaldības?

Jā, lielas 26 pašvaldības plus deviņas, kā padomju laikā teica, republikāniskas nozīmes pilsētas – Rīga, Valmiera, Daugavpils, Rēzekne un tā tālāk. Mums nevajag, lai būtu 119 mēri vai vicemēri katrā sādžā.

Tiesa, līdz esošajai reformai bija 625 pašvaldības, ja nemaldos. Labi, ka samazinājām uz 119. Bet, samazinot birokrātiju, un atstājot 26, nosauciet kā gribat, piemēram, gubernatorus kā ir Gruzijā, ar to viss, pietiks. Tad nodokļi nāks vienā vietā un nevajadzēs uzturēt desmitiem, ja ne simtiem lielu administrāciju katrā novadā. Tā būtu ļoti simpātiska ideja.

Vai izdosies realizēt vai vismaz iesākt administratīvo reformu nākamās Saeimas laikā? Pašvaldības šobrīd jūtas diezgan komfortabli.

Jā, es saprotu viņus. Un saprotu arī jūsu jautājuma skepsi. Bet mēs vismaz runāsim ar kolēģiem. Mēs esam gatavi tikties ar jebkuras partijas pārstāvjiem un runāt, tai skaitā arī par reģionālo reformu. Spriežot pēc manas, ļoti nelielas pieredzes EP, sarunas kuluāros strādā.

Paturpinot par lauku attīstību. Cilvēki brauc prom no reģioniem. Viens no iemesliem ir arī tas, ka laukos ir un rodas lielas modernas saimniecības. Kādus jūs redzat Latvijas laukus? Vai lielām saimniecībām jākļūst vēl lielākām un konkurētspējīgākām jau ES mērogā, vai arī lielāku akcentu liekam uz mazu, dzīvesveida saimniecību atbalstu?

Lielās saimniecības ir tikai viens no iemesliem, kāpēc cilvēki pamet laukus. Taču tas nav galvenais un noteicošais. Zinātniski tehniskais progress notiek arī pilsētās, cilvēki var pazaudēt darbu arī rūpnīcās, nelielos uzņēmumos. Tā kā – lai lielas fermeru saimniecības aug plašumā. Tas nekas. Cilvēki var pārkvalificēties un strādāt ar radošajām profesijām, ar inovatīvām tehnoloģijām arī laukos. Man šķiet, ka cilvēki pamet laukus tāpēc, ka nav pievilcības centru un, pirmkārt, nav skolu. Šadurskis tagad slēgs 25 skolas līdz 1.septembrim un plāno slēgt vēl…

Esmu pārstāvis no partijas, kas saucās LKS, bet es zinu, ka lauki ir vislatviskākā Latvija. Lauki Latvijā ir vieta, kur dzīvo latvieši. Ja mēs domāsim par to, kas ir rakstīts [Satversmes] preambulā – saglabāt latviešu valodu, kultūru un tā tālāk, mums jādomā, lai cilvēki laukos paliktu. Solis nr.1 - nevis jāslēdz skolas, bet visiem spēkiem, ar dotācijām jāmēģina saglabāt skolu tīklu, jāsaglabā dažādu interešu centri.

Cilvēki laukus pamet ne tamdēļ, ka nevar atrast darbu, bet gan tāpēc, ka laukos nav ko darīt. Mēs nesen bijām Zilupē. Tā ir 100% krievu pilsētiņa. Padomju laikos tur dzīvoja vairāk nekā trīs tūkstoši iedzīvotāju, tagad – 1700. Tur nav ko darīt. Darbu var Ludzā atrast, 30 km tas nav nekas, bet arī tur nav ko darīt. Cilvēki lēnām pārvācas uz Ludzu, tad – uz Rēzekni, Daugavpili, Rīgu.

Apkārt Zilupei, piemēram, var izveidot piecas bioloģiskas saimniecības un piecas ģimenes būs pabarotas.

Starp citu, ir lieliska ES programma, bet šie līdzekļi netiek veiksmīgi izmantoti. Es nezinu – kāpēc. Būs jāraksta pieprasījumi esošajai vai nākamajai valdībai. Tas strādā, lauku tūrisms ir ļoti populāra lieta. Daugavpils – it kā tāda regresīva pilsēta, kur, runājot stereotipos, bija tikai dzērāji. Bet kā tika renovēta cietokšņa daļa, kur tagad ir izveidots Rotko muzejs, tā tur ir tūrisma meka. Tādu ideju Latvijā ir miljons.

Piemēram, igauņiem jau sen ir programma „Tik maza, bet tik daudzveidīga Igaunija”. Viņiem ir kaut kādi tantuki, kas brauc ar motocikliem vienā no salām, viņiem ir savi kalni, rezervāti, kur var gan pamedīt, gan paskatīties kā attīstās biosistēma, viņiem Tartu ir inovatīvas nometnes bērniem. To viņi ir izdarījuši pēdējo desmit gadu laikā. Un valdība, kas kardināli mainījās no reformistu valdības uz centrisko, turpina šīs programmas tāpēc, ka tās ienes naudu. Igauņiem tagad vēl ir viena ideja– par digitālajām uzturēšanas atļaujām. Viņiem ir ambicioza ideja, proti, lai desmit miljoni cilvēku Igaunijā reģistrētos kā nodokļu maksātāji, tāpēc, ka nodokļi nedaudz zemāki kā citās ES valstīs.

Ir ko attīstīt arī laukos. Jautājums ir par politiskajām prioritātēm.