Jānis Apse septembrī nosvinējis septiņdesmit septīto jubileju. Kopš trīsdesmit viena gada vecuma sasniegšanas viņš spiests dzīvot ar padomju laiku psihiatru noteikto diagnozi: paranoidālā šizofrēnija.
Psihiatra atzinumu, ka Jānim ir murgainas iedomas, viņš saņēmis tāpēc, ka lūdzis atļauju emigrēt no Padomju Savienības uz Rietumvāciju. „Man, piemēram, ir tādi ieraksti – nepatīk Komunistiskā partija un padomju vara, redz ēnas puses visā padomju eksistencē. Šādu ierakstu ir daudz," stāsta Apse.
Uzskatu dēļ Jānim Apsem piemērota piespiedu ārstēšana psihiatriskajā slimnīcā. 51 dienu viņš tika piespiests lietot spēcīgus medikamentus. „Sanitāri pa ceļam uz šo nodaļu brīdināja, ka tur vairs nekāda runāšana nebūs. Pienāk četri sanitāri un piesit mani krustā - gulta ar dzelzs režģi, kronšteiniem, piesien rokas, piesien kājas un tā es nogulēju līdz nākamās dienas rītam. Es nolēmu, ka katrā ziņā vajag mēģināt izdzīvot," atceras Apse.
Jānis izdzīvoja, bet psihiatru noteiktā diagnoze viņam visu mūžu liegusi darīt daudzas praktiskas lietas.
„Visas nelaimes sākās ar diagnozi. Kad dabūju diagnozi „paranoidālā šizofrēnija", cilvēks vairs nevar vadīt automašīnu, viņš nevar nēsāt ieroci pašaizsardzībai, dienēt armijā, strādāt ne visās profesijās – ir aizliegumi. Vienkārši par pārmijnieku uz dzelzceļa vai par konduktoru nevar strādāt," stāsta Jānis Apse.
„Panorāma" situāciju lūdza komentēt psihiatriem. Daļa pašreizējo mediķu neuzskata, ka dažu padomju laikā praktizējošu psihiatru rīcība varētu būt bijusi negodprātīga. Tā kā likuma tapšanas gaitā daudzi šīs profesijas pārstāvji bijuši iesaistīti asās diskusijās, vairāki uzrunātie psihiatri no intervijas par šo tēmu atteicās, sakot – kamēr paši nav pētījuši konkrētus iesniegumus, viņi nerunās.
Atbilstoši 1.augustā izsludinātajam likumam, prokuratūrai iesniegumu var rakstīt visi, kas bez tiesas sprieduma par politiskajiem uzskatiem padomju laikā ievietoti psihiatriskajās ārstniecības iestādēs. „Viņam nenoņem diagnozi, viņam noņem šo statusu, mēs konstatējam - pamatoti vai nepamatoti. Var būt, ka mēs konstatējam, ka tā diagnoze ir. Tikai jautājums, vai ievietošana bija pamatota vai tā bija tāpēc, lai novērstu kādas viņa darbības tam laikam neatbilstoši," skaidro Specializētās vairāku nozaru prokuratūras virsprokurore Sandra Daugaviete.
„Prokurors tikai konstatē faktu, vai ir bijusi pamatota vai nepamatota tā ievietošana, un, ja persona ir tā lūgusi, ir tāda iespēja noņemt viņu no uzskaites. Bet tur jau ir jābūt konkrēti norādītas personas lūgumam, lai viņu noņem no šīs uzskaites," piebilst Daugaviete.
Sākotnēji tika gaidīts, ka līdz šā gada beigām iesniegumus prokuratūrai uzrakstīs vismaz piecdesmit cilvēki. Taču trīs mēnešu laikā ar iesniegumiem prokuratūrā vērsušies vien trīs cilvēki.
„Latvijas Avīzes" žurnāliste Māra Lībeka, kura likuma tapšanas gaitai izsekojusi no sākuma līdz galam, uzskata, ka iemesls mazajam pieteikumu skaitam ir nepilnīgi izstrādātais likums. Tas neparedz reabilitēt šīs personas, bet tie, kas savulaik cietuši no padomju režīma vēlas tieši reabilitāciju. „Ja tas likums būtu izstrādāts, ka rada interesi, noteikti būtu vairāk jau pašā sākumā pieteikušies. Tas ir rādītājs tomēr. Tie ļaudis jau ir arī izpētījuši likumu, tāpēc viņi praktiski nepiesakās. Es domāju - ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi, un, ja šie cilvēki, kas ir pāris desmiti, ja tiešām viņi ir psihiski slimi, viņi agrāk vai vēlāk būtu nokļuvuši mediķu redzes lokā. Ja tas nav noticis, tad tā reabilitācija varēja notikt tā, kā tajā likuma pirmajā variantā bija izstrādāts," stāsta žurnāliste.
Arī Jānis Apse ar likuma gala variantu nav apmierināts. Tomēr viņš bija pats pirmais, kurš iesniegumu bija sagatavojis jau pirmajā likuma spēkā stāšanās dienā. Viņš uzzinājis, ka gala atzinumu no prokuratūras varēs saņemt aptuveni pusgada laikā. Jānis cer, ka atzinums būs tāds, kas ļaus viņam piepildīt sapni strādāt savā profesijā.
