Lībieši esot spītīgi, stipri un ar savu mugurkaulu – gluži kā priedes jūras krastā. Un, Mazirbes piekrastes priežu ieskauta, jau 23.gadu norit Latvijā vienīgā bērnu un jauniešu nometne „Mierlinkizt”. Tulkojumā tas nozīmē mazie jūras putniņi. Tieši tādi šķiet arī koši zaļos krekliņos tērpti bērni, kas pacietīgi un skanīgi atkārto lībiešu valodas skolotājas Ērikas mācīto.
Skolotāja atzīst - lai gan lībiešu valoda vienmēr mums bijusi tepat blakus, svešā mēle no citas valodu grupas bērniem ir grūti apgūstama.
„Bet mēs mēģinām ar dziesmām, dejām, ar to, kas ir apkārt, ar to, ko viņi redz. Tad tā lieta iet uz priekšu,” saka skolotāja Ērika Krautmane.
Sešpadsmitgadīgā Zane Leimane no Rīgas nometnē ir pirmo reizi un ne tāpēc, ka viņas dzimtas kokā būtu lībiešu saknes, bet meitenei ļoti iepatikusies šīs tautas valoda un dziesmas. Četrpadsmitgadīgais Linards Liepnieks pat atteicies no ārzemju ceļojuma, lai ierastos nometnē:
„Man ļoti, ļoti interesē vēsture, un es domāju arī savu nākotni saistīt ar vēsturniekiem. Un es tiešām neredzu šajā brīdī īpaši lielāku veidu, kā izzināt Latvijas vēsturi, kā, piemēram, doties uz citiem piļu svētkiem, uz šo nometni un tādām lietām. (..) Lai cik dīvaini tas neizklausītos, vasarā mācīties - tas tiešām ir interesanti! Jo šī mums nav rutīna. Mēs atbraucam vienu reizi gadā to nedēļu, iemācāmies kaut ko jaunu, kaut ko atkārtojam."
"Mamma", "brālis", "mācītājs", "saimniece" – vienu aiz otra bērni sauc dažādus apgūtos lībiešu vārdus, lai raksturotu iepriekšējā nodarbībā tapušos zīmējumus.
Miks, kura vecvecmāmiņa bijusi lībiete, nosauc arī vārdu „īpašs”, jo, viņaprāt, tieši tādi ir visi nometnes dalībnieki. "Esmu pabeidzis 5. klasi, un visā šajā laikā mums tikai vienu reizi ir pieminēti lībieši, tāpēc arī mācos. Interesanti. Tīrasiņu ībieši vispār tagad, man liekas, kādi 10 palikuši. Gribas uzzināt vairāk," saka nometnes dalībnieks no Limbažiem Miks Strogonovs.
Nometnes dalībnieki un pedagogi atzīst, ka šis pasākums ir ļoti nozīmīgs lībiešu kultūras saglabāšanā. Lībiešu tautu ģenētiski nav iespējams saglābt, jo asinis jau sajaukušās, bet nometnes vadītāja Ieva Zdanovska saka, ka kultūru un valodu gan iespējams saglabāt:
„Var saglabāt dziesmas, ticējumus, paražas, lībiešiem ir daudz grāmatu, no kurām nupat jau var mācīties, ābecītes ir. Es domāju, ja būs jaunajai paaudzei gribēšana un varēšana, tad tas nekur arī nepazudīs. Un izskatās, ka mūsu bērni to grib nometnē.”
Šim uzskatam pievienojas arī mūzikas skolotāja Renāte Jonikāne: „Vakar mākslas nodarbībā bērni taisīja magnētiņus. Skatos, lielākā daļa zīmē karogu, raksta nosaukumus lībiešu valodā. Katrs atrod savu veidu, kā viņam ir vieglāk - dzirdot, redzot, sajūtot.”
Un tieši dziesmas nometnes dalībnieki sajūt visvairāk, skolotājai Elīnai Bāliņai lūdzot kopīgi dziedāt tik mīļās dziesmas, kas pat šogad nav paredzētas programmā.
„Droši vien tas etniskums. Saknes. Tās nav melodijas ar mūsdienu pārveidojumiem vai kaut kas ārprātīgi sarežģīts vai ausij pierasts. Tas ir kaut kas dziļāks un senāks,” secina Elīna Bāliņa. "Šie bērni ar ļoti lielu lepnumu var pateikt: „Jā, es esmu lībietis. Jā, mēs esam maz, bet mēs gribam būt. Tas ir fantastiski, jo viņiem acis mirdz, to sakot. Kaut mums tā būtu, sakot, ka esam latvieši," atzīmē Elīna Bāliņa.
No 44 nometnes dalībniekiem daļa šeit pabijusi jau vairākas reizes. Arī pašai nometnei ir savs spēks, jo, sasniedzot 16 gadu vecumu, kad nometnē piedalīties vairs nevar, jaunieši atgriežas jau kā brīvprātīgie, lai kļūtu par nometnes audzinātājiem. Bet arī pārējie interesenti lībiešu spēku var izbaudīt šodien Līvu svētkos, kur ar īpaši sagatavotu priekšnesumu uzstāsies arī nometnes dalībnieki.
