Latvijas medijos ir vērojams, ka situācijā, kura skar miljoniem cilvēku, tiek izgaismoti arī personiski stāsti un konkrētas pieredzes, kas palīdz izprast problēmu no cita skatu punkta.
Migrācija nav tikai cilvēku pārvietošanās no vienas vietas uz citu. Tur iesaistīti daudzi apstākļi, un bieži nozīmīgākais – būtiski atšķirīgas kultūras. Tieši tādēļ medijiem nereti neizdodas par bēgļu situāciju veidot saprotamu un patiesībai tuvu priekšstatu, uzskata mūsdienu vēstures un migrācijas eksperts Ivans Gasto. Viņaprāt, var runāt ne tikai par bēgļu, bet arī komunikācijas krīzi.
“Galvenā problēma medijos ir tēls, kāds televīzijā, internetā un presē tiek radīts par bēgļiem. Mums rāda lielu daudzumu cilvēku, kuri atbrauc sliktās drēbēs, kuri ir trūcīgi. Tā ir šī stāsta vispārināšana,” saka Gasto.
“Vispārīga informācija ir būtiska, bet bēgļi jāiepazīst arī personīgāk, lai parādītu šīs problēmas cilvēcisko pusi,” viņš norāda.
Ziņa nozīmē ne tikai informāciju, bet arī izglītošanu un atbrīvošanos no stereotipiem. Tāpat kā ārzemēs, arī Latvijā ir mediji, kas ar šo uzdevumu tiek galā veiksmīgāk, un tādi, kuri vairojuši nepamatotas bailes - vērtē konferences iniciators Ksavjē Lands. Tas, ka sabiedrība neziņas brīdī baidās, ir cilvēciski.
Kurā brīdī mediji, par šīm bailēm runājot, tās vairo un kad – dod labumu sabiedrībai?
“Vienmēr ir grūti novilkt stingru robežu. Bet ir kritēriji, uz kuriem var balstīties. Pirmkārt jau, cik daudz mediju vēstītais ir balstīts uz pārliecinošiem pierādījumiem un faktiem. Pēc teroraktiem Francijā bija vēstījumi, kas balstījās uz nepatiesību. Daudzi runāja, ka šos teroraktus ir pastrādājuši migranti, lai arī realitātē lielāko daļu uzbrukumu – “Charlie Hebdo”, Bataklanā un Nicā - izdarīja Francijas pilsoņi vai cilvēki, kuriem jau bija legālas tiesības uzturēties valstī,” atgādināja Lands.
Sabiedrības bailēm ir dažādi avoti, uzskata Baltijas Mediju izcilības centra izpilddirektore Rita Ruduša. Vienas ir iracionālas – bailes no nezināmā. Otras ir leģitīmas bažas par to, kā pārmaiņas ietekmēs cilvēka dzīvi, iespēju strādāt un citas lietas.
“Protams, ka mums ir jāpiešķir cilvēciskā seja bēgļiem, mums ir jārunā arī par viņu stāstiem, bet tas nav vienīgais stāsts. Ir arī stāsts tam cilvēkam, kurš dzīvo Muceniekos blakus bēgļu centram, ir stāsts cilvēkiem, kuri uztraucas tiešām par nodarbinātību, par algām – un uz šiem jautājumiem mums ir jāatbild,” norāda Ruduša.
Lietojot 10 ballu skalu, Latvijas mediju vide kopumā gada laikā no četrinieka ir pakāpusies līdz stabilam sešarpus, vērtē Rita Ruduša. Problēmas labam skaidrojumam vajadzīgi visi trīs balsti – kritisks un analītisks skatījums, personiski stāsti un atbildes uz vietējo iedzīvotāju bažām un jautājumiem.
