Apstrīdētā norma
Ārstniecības likuma 53.1 panta septītā daļa
“Ja ārstniecības personai noteikts pagarināts normālais darba laiks, darba samaksu par darba laiku, kas pārsniedz Darba likumā noteikto normālo darba laiku, nosaka proporcionāli darba laika pieaugumam ne mazāk kā noteiktās stundas vai dienas algas likmes apmērā, bet, ja nolīgta akordalga, atbilstoši akorddarba izcenojumam par paveiktā darba daudzumu.”
Vēlāk lūgts vērtēt Ārstniecības likuma pārejas noteikumu 31.punkts, kas nosaka samaksu par darbu pagarinātā normālā darba laika apstākļos pārejas periodā.
Augstāka juridiska spēka normas
Satversmes 91. panta pirmais teikums
“Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.”
Satversmes 107. pants
“Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.”
Aktuāli arī pēc Saeimas grozījumiem
Lieta ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma, ka Ārstniecības likums nesamērīgi ierobežo ārstniecības personāla tiesības saņemt atbilstošu atlīdzību par darbu pagarinātā normālā darba laika apstākļos, un saistībā ar to tiesībsargs vērsies Satversmes tiesā. Savukārt Saeima norādīja, ka apstrīdētā norma ir izslēgta no likuma.
Taču tiesībsargs uzstāja, ka pagarinātā normālā darba laika apmaksas problēma pēc būtības neesot atrisināta un joprojām pastāvot Ārstniecības likuma pārejas noteikumu dēļ. Proti, par darbu pagarinātā normālā darba laika apstākļos pārejas periodā, kas ir noteikts līdz pat 2019.gada beigām, neesot paredzēta tāda pati samaksa kā par virsstundām Darba likuma izpratnē. Tāpēc būtu jāvērtē likuma pārejas noteikumi, kas nosaka samaksu par darbu pagarinātā normālā darba laika apstākļos pārejas periodā.
Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma grozītā veidā vēl joprojām ir spēkā esoša. Tātad likumdevējs samaksai par pagarināto normālo darba laiku joprojām ir noteicis zemāku likmi nekā samaksai par virsstundu darbu Darba likuma izpratnē.
Trūkst leģitīmā mērķa pamatojuma
Satversmes tiesa atzina, tām personām, kuras strādā pagarināto normālo darba laiku, darba samaksas likme joprojām ir zemāka nekā Darba likumā noteiktā virsstundu darba apmaksas likme.
Tiesa vērtēja, vai šādai atšķirīgai attieksmei ir leģitīms mērķis. Likumdevējs skaidroja, ka šajā gadījumā vērtētas valsts budžeta iespējas un ņemta vērā nepieciešamība ievērot Fiskālās disciplīnas likuma prasības. Par piemērotāko risinājumu esot atzīta pakāpeniska atteikšanās no pagarinātā normālā darba laika trijos gados.
Satversmes tiesa atzīst, ka pārejas perioda noteikšanas pamatā var būt apsvērumi, kas saistīti ar nepieciešamību nodrošināt valsts budžeta stabilitāti, tomēr norāda, ka šādi argumenti paši par sevi nav pietiekami, lai pamatotu atšķirīgu attieksmi. Likumdevējs neesot pamatojis minēto noteikumu leģitīmo mērķi.
“Jebkuram pamattiesību ierobežojumam ir jābūt izvērtētam.
Budžeta arguments nevar būt vienīgais arguments. Jābūt skaidrībai, kāpēc šajā gadījumā vēl līdz 2020.gadam tiek saglabāts pamattiesību ierobežojumus.
Un Satversmes tiesā atbildi uz šo jautājumu nesaņēma. Vienīgais arguments bija budžets,” skaidroja Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele.
Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91.panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam. Tā kā apstrīdētā norma atzīta par neatbilstošu Satversmes 91.panta pirmajam teikumam, nebija nepieciešams vērtēt tās atbilstību Satversmes 107. pantam.
Tiesa dod laiku
Tiesībsargs tiesai nav lūdzis atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu, bet paudis uzskatu, ka no apstrīdētajā normā noteiktās pagarinātā normālā darba laika apmaksas kārtības ir iespējams atteikties viena budžeta gada ietvaros, līdzsvarojot sabiedrības intereses un veselības aprūpes sistēmā strādājošo intereses.
Satversmes tiesa norādīja, ka izskatāmajā lietā ir pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstošā norma vēl noteiktu laiku paliek spēkā veselības aprūpes sistēmā nepieciešamo pasākumu veikšanai, lai būtu nodrošināta gan vienlīdzīga attieksme pret ārstniecības personām un neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes personām, kuras nav ārstniecības personas, gan arī tiktu nodrošināta nepārtraukta kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība.
Tāpēc Satversmes tiesa nosprieda atzīt Ārstniecības likuma pārejas noteikumu 31.punktu par neatbilstošu Satversmes 91.panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no 2019.gada 1.janvāra. Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas ir stājies spēkā tā pasludināšanas brīdī.
Mediķi gandarīti
Gandarījumu par Satversmes tiesas spriedumu pauda Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības vadītājs Valdis Keris: “Jācer, ka beidzot politiķiem skaidri parādīja, ka ar šo jautājumu nedrīkst spēlēties un manipulēt.
Mediķi pašaizliedzība un ziedošanās sabiedrības labā ir viena lieta, bet ciniski šīs īpašības izmantošana ir pavisam cita morālā kategorija.
Prieks, ka beidzot valdībai un Saeimai patiešām būs jāsāk konkrēti rīkoties, lai būtiski turpināt darba samaksas paaugstināšanu nozarē arī turpmākajos gados.”
Arī tiesībsargs Juris Jansons pauda gandarījumu: “Tas nozīmē, ka tiesiskums un taisnīgums ir uzvarējis, un tas ir ļoti labs signāls visiem medicīnas darbiniekiem. Ar nākamā gada 1.janvāri ir jānodrošina tādas darba tiesiskās attiecības, ka no 41. stundas sākas virsstundas kā tas ir visiem pārējiem nodarbinātībā esošiem cilvēkiem.”
„Skumji, ka jāiziet viss tiesas ceļš. Nu jau pagājuši krietni daudz gadu, kopš ar Veselības ministriju par to sākām komunicēt jau 2014.gadā. Protams, mēs būtu sagaidījuši, ka valdība un likumdevējs būtu mūs sadzirdējis ātrāk un ātrāk arī rīkotos,” pauda Tiesībsarga biroja pārstāve Ineta Rezevska.
Valdībai būs jāmeklē nauda
Tiesībsarga biroja pārstāve arī norādīja, ka Satversmes tiesas spriedums nozīmē to, ka no nākamā gada 1.janvāra mediķiem tāpat kā visiem strādājošajiem par virsstundu darbu pienākas taisnīga atlīdzība jeb dubulta samaksa. „Ja šī norma nav spēkā no nākamā gada, valdībai ir uzdevums meklēt līdzekļus, kā mediķiem taisnīgi samaksāt par padarīto darbu,” piebilda Rezevska.
Gan premjers Māris Kučinskis (Zaļo un zemnieku savienība), gan veselības ministre Anda Čakša (Zaļo un zemnieku savienība) solīja, ka Satversmes tiesas spriedums tiks pildīts un virsstundu apmaksai vajadzīgo naudu meklēs.
Cik daudz papildu līdzekļu būs nepieciešams, to ministrijā vēl rēķinās. Sarunas par to gan vēl gaidāmas ar Finanšu ministriju, kur jau iepriekš uzsvērts, ka papildu līdzekļus nākamā gada budžetā var atrasts, tikai pārskatot esošo tēriņus, jo jaunām iniciatīvām naudas nebūs.
Čakša solīja, ka plānotais algu pieaugums, kam arī vēl jāatrod nauda, uz šī rēķina netiks samazināts.
“Te ir ļoti svarīgi, lai viena lieta neizjauktu otru lietu, jo mums ir svarīgi runāt par atalgojuma pieaugumu un lai pietiktu finansējuma virsstundām,” sacīja ministre.
KONTEKSTS:
Darba likums par virsstundām paredz maksāt dubultā. Taču mediķiem krīzes laikā 2009.gadā virsstundas tika pārdēvētas par pagarināto normālo darba laiku, un samaksa bija tikai nedaudz lielāka par pamatlikmi. Ļāva noteikt ārstiem darba laiku, kas nepārsniedz 60 stundas nedēļā un 240 stundas mēnesī. Par papildu stundām nemaksā kā par virsstundām dubultu samaksu, bet kā par parastām stundām.
Tikmēr Bērnu slimnīcas Bērnu ķirurgu arodbiedrība, Latvijas Ķirurgu asociācija un Rīgas Dzemdību nama ārsti un vecmātes iesniedza pieteikumu Satversmes tiesā (ST), apstrīdot Ārstniecības likuma normas, kas paredz darbu virs normālā darba laika.
Turklāt 2017.gada martā Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība vienojās no 1.jūnija atteikties strādāt pagarināto normālo darba laiku, ja par to netiks paaugstināta darba samaksa.
Vēlāk - 2017.gada jūnijā - Saeima atbalstīja pakāpenisku atteikšanos no pagarinātā normālā darba laika mediķiem, paredzot, ka no 2020.gada mediķiem par virsstundām maksās atbilstoši standartam.
