Latvija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kur vēl nav atvērti tā dēvētie “čekas maisi”. Lietuva to izdarīja 2011.gadā, bet Igaunija – 1998.gadā, dodot iepriekš iespēju bijušajiem drošības iestāžu ziņotājiem pieteikties pašiem, tādā veidā izvairoties no vārdu publicēšanas.
Taču šo arhīvu publiskošanas process ir atnesis valstīm arī tiesvedības – bijušie čekas ziņotāji sūdzējušies Cilvēktiesību tiesā.
Piemēram, vairāki lietuvieši - gan Valsts drošības komitejas (VDK) virsnieki, gan ziņotāji - sūdzējušies, ka tā dēvētais VDK likums viņiem liedzis strādāt privātajā sektorā. Savukārt igaunis, kurš savulaik strādājis par šoferi VDK, iebilda tiesā, ka viņa vārds ticis publiskots, jo viņa bijis tikai šoferis. Tiesa atzina, ka viņa vārda izgaismošana bijusi neproporcionāla tam, ko viņš darījis, un pārkāptas viņa tiesības uz privāto dzīvi. ECT par nepamatotu atzina arī liegumu kandidēt Latvijas Saeimas vēlēšanās Jānim Ādamsonam, kurš dienējot robežsardzē bija VDK virsnieks.
Vai cilvēki, kuru vārdi ir šajos “čekas maisos”, varēs vērsties ECT un teikt, ka viņu tiesības ir pārkāptas, ja Latvija atvērs šos VDK arhīvus, ir teorētisks jautājums, “tas ir atkarīgs no tā, kā tas tiks regulēts”, norādīja Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis Mārtiņš Mits.
Mits min nesenu piemēru no ECT prakses, kad čekas maisi atvērti bez cilvēktiesību pārkāpumiem.
“Bulgārijā tika izgaismoti to personu vārdi, kas bija sadarbojušās ar drošības institūcijām sociālisma laikos. Bulgārijas lietā ECT nekonstatēja pārkāpumu, jo šie vārdi tika izgaismoti, bet netika ierobežotas šo personu tiesības ieņemt kādus amatus un tika uzskaitīts, kādus amatus ieņemošo personu vārdi būtu jādara zināmi sabiedrībai,” pastāstīja Mits.
Lemjot par “čekas maisu” atvēršanu, esot jābūt pietiekami individualizētai pieejai, jo Cilvēktiesību konvencija prasa vērtēt samērīgumu katrā gadījumā, kad vārdi tiek publiskoti.
Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks atzīst, ka, atverot “čekas maisus”, ir zināmi cilvēktiesību aizskaršanas riski. “Protams, ja Latvija vēlētos labu starptautisku ekspertīzi – Latvija varētu jautāt Venēcijas komisijai, lai izskata un novērtē kritiski likumprojektu. Tā tas ir darīts citos kontekstos. Tā ir zināma pieredze – kādi ir cilvēktiesību riski, vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, kādā veidā tas var skart vai ierobežot citas cilvēktiesības un kā vislabāk līdzsvarot šīs tiesības,” sacīja Muižnieks.
“Es aicinātu tos, kas rūpējas par cilvēktiesībām šajā kontekstā, vērsties pie Eiropas Padomes un lūgt ekspertīzi,” sacīja Muižnieks.
Vēl salīdzinot ar citām valstīm, “čekas maisu” atvēršanai ir vismaz viens pozitīvs aspekts – ir iespējams mācīties no citu valstu kļūdām un izvairīties no cilvēktiesību pārkāpumiem šajā procesā.
KONTEKSTS:
Saskaņā ar likumu VDK dokumenti publiski būs pieejami pēc 2018.gada maija beigām, bet jau tagad ir skaidrs, ka kartotēka nav pilnīga un informatoru kartītes nevar kalpot par pierādījumu sadarbības faktam ar padomju laika represīvo iestādi.
Lai sniegtu valdībai priekšlikumus, kādā kārtībā publiskot VDK materiālus, ir izveidota VDK materiālu izpētes speciālā starpnozaru komisija. Tā tapusi pēc Saeimas lēmuma, ka pirms VDK dokumentu publiskošanas vēl jāveic šo materiālu zinātniskā izpēte.
