Skolās par 11,2% vairāk bērnu ar speciālām vajadzībām
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Izglītības departamenta vecākā eksperte Modra Jansone skaidroja – kopumā šogad vispārizglītojošās skolās mācās par 11,2% vairāk bērnu ar speciālām vajadzībām nekā pērn. Pieaugumu veicinājušas arī no šī gada sākuma spēkā stājušās izmaiņas.
"No 2020. gada 1. septembra speciālajās skolās tiek īstenotas piecas no deviņām speciālajām programmām, bet četras speciālās programmas tiek īstenotas iekļaujoši parastajās skolās.
Tās četras ir speciālā programma bērniem ar fiziskās attīstības traucējumiem, speciālā programma bērniem ar somatiskām saslimšanām, programma bērniem ar valodas traucējumiem un programma bērniem ar mācīšanās traucējumiem," teica Jansone.
No Jansones nosauktajām grupām vislielākais pieaugums šogad manāms starp bērniem ar fiziskās attīstības traucējumiem. Pērn šādu bērnu vispārizglītojošās skolās bija 77, bet šogad jau 357. Divās grupās pieaugums ir ap 200 bērniem katrā, bet bērnu ar somatiskām saslimšanām šogad ir pat mazāk nekā pērn. Jansone arī uzsvēra – šogad šīm programmām aprēķināts lielāks finansējums pedagogu darba samaksai.
"Kas būtu izlietojams tādā veidā, ka šie bērni saņemtu papildu nodarbības – tādas, kādas tiem būtu nepieciešamas. Vai tas būtu logopēds vai papildu speciālā pedagoga nodarbība. Bet kas tieši bērnam nepieciešams – to izlemj skola," piebilda Jansone.
Vaicāti par, piemēram, Valsts ģimnāziju pieejamību cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, IZM norādīja, ka pat, ja traucējumi ir tikai fiziski un skolas iestājeksāmenus izdodas nokārtot, tomēr esot jāņem vērā, ka ne visas skolas ir pielāgojamas.
Piemēram, daļa šādu ģimnāziju nereti atrodoties vēsturiskās ēkās, kuru pārbūve ir ļoti apgrūtināta.
Bērnu ar speciālām vajadzībām pieredzes stāsti
Ne tikai šādi ir trūkumi, ar kuriem saskaras ģimenes, kurās aug bērni ar smagiem funkcionāliem traucējumiem. Piemēram, Saulkrastos dzīvo Elīna Gertmane. Viņa ir mamma Āronam, kuram ir funkcionāli traucējumi, un iniciatīvas grupas "Mēs negribas izdegt" pārstāve. Jau septīto gadu Ārons iet vispārizglītojošā skolā Saulkrastos, un Elīna uzsver – šobrīd ar skolu nav nekādu problēmu un Āronam tur ir labi, tik vien tas, ka ceļš līdz tam bija jāizcīna caur tiesu.
"Nav vecāku pienākums iet tiesas ceļu, lai nodrošinātu to, ko nosaka likums. Piedāvāja man citas alternatīvas – internātus, speciālās skolas un visādi citādi mēģināja norādīt, kur ir vieta manam bērnam, nevis izpildīt savus autonomos pienākumus – nodrošinot dzīvesvietai tuvāk. Mēs to sadarbību neatradām tajā brīdī, kas diemžēl noveda līdz tiesvedībai," sacīja Ārona mamma.
Elīna uzskata – tolaik nevēlēšanās bijusi saistīta ar neziņu un pieredzes trūkumu, uzņemot bērnu ar smagiem funkcionāliem traucējumiem vispārizglītojošā skolā. Elīna gan sarunā vairākkārt uzsvēra – šobrīd Āronam skolā ir labi un nekādu problēmu neesot.
Tas vien norāda uz to, ka ir bailes no nezināmā. Šis stāsts jau ir septiņus gadus vecs, tomēr arī šobrīd vecākiem jāsaskaras ar to, ka ievietot bērnu ar funkcionāliem traucējumiem vispārizglītojošā mācību iestādē ir problemātiski.
Arina Brūvere uz sarunu nāca kopā ar savu dēlu Dominiku Jāni. Viņam ir ļoti reta ģenētiska saslimšana. Viņu ceļš uz iekļūšanu bērnudārzā bijis ļoti sarežģīts.
"Dominiks piedzima pilnīgi vesels, un līdz ar personas koda saņemšanu mēs viņu pierakstījām rindā uz pašvaldības bērnudārzu, un tikai pēc tam sākās viņa slimības stāsts. Un tad liels bija mūsu prieks un nerealitātes sajūta, kad šogad, augusta beigās, mums atnāca ziņa, ka Dominikam ir vieta pašvaldības bērnudārzā," stāstīja Dominika Jāņa mamma.
Ģimene gājusi uz bērnudārzu iepazīties un tur bijuši ļoti atsaucīgi pedagogi un vadība – visi bijuši gatavi Dominiku Jāni uzņemt.
"Bet tad sākās tas otrs stāsts, ka mūsu bērnam vajag asistentu. Asistents jāmeklē izglītības iestādei, bet samaksa ir tik maza, ka [bērnudārza] vadītāja arī saka – "mēs ieliekam sludinājumu, neviens nepiesakās", un ar to arī viss beidzas. Un tad tas risinājums bieži ir tāds, ka vecāki nāk kā asistenti, bet mūsu gadījumā arī šis nebūtu strādājis, jo esmu bērna kopšanas atvaļinājumā – man ir maza meitiņa mājās," klāstīja Arina.
Situāciju atrisināt nav izdevies laikus un rinda nokavēta. Arina lūgusi pārlikt Dominiku Jāni rindā līdz nākamajam gadam, lai būtu iespēja pārkārtot dzīvi vai atrast asistentu.
"Bet šādas iespējas nebija. Ja mēs atsakāmies, tad mēs atsakāmies vispār, un tad mums jāstājas rindā pa jaunam. Droši vien man būs jāaiziet no darba, jo es nevarēšu turpināt strādāt, jo kāds būs bez dārziņa," teica Arina.
Šajā stāstā problēma ir asistentu pieejamībā. Brūveru ģimene šobrīd izlīdzas, jo ievietojusi Dominiku Jāni speciālajā bērnudārzā. Tas ir Juglā, bet ģimene dzīvo Āgenskalnā, šim maršrutam jāpievieno vēl arī rehabilitācijas centra "Poga" apmeklējums Dzirciemā. Reizēm pat vairākas reizes dienā. Tomēr Arina atzina – izbraukāšana aizņem daudz laika un pārāk ilgi to neizdosies izturēt.
Tāpat viņa vēlas, lai Dominiks Jānis socializējas ar citiem bērniem bez traucējumiem un uzturas vidē ar bērniņiem, kuri attīstās, kā ierasts, un palīdzētu to darīt arī viņas dēlam. Tomēr ir vietas, kur iekļaujošā izglītība strādā, kur "mūžīgie bērni" mācās vispārizglītojošā skolā un tiekas ar saviem vienaudžiem.
