''Neatkarības karš norisinājās no 1918. līdz 1920. gadam, un es gribētu teikt, ka to izprast ir ārkārtīgi grūti, ņemot vērā, ka tas process ir bijis sarežģītāks, nekā mums priekšstats līdz šim bijis par to,'' atzīst profesors Jēkabsons. ''Šajā laikā Latvijas teritorijā cīnījās un atradās 14 armijas. Un bez tam vēl aptuveni aastoņi nacionālie formējumi citās armijās, visas šīs vienības bija kaut kādā veidā ieinteresētas atrasties Latvijā. Mēs zinām no mūsu mācību grāmatām, kas notika Cēsu kaujās un kaujās ar Bermonta karaspēku utt., bet realitāte ir tāda, ka dažādu iemeslu dēļ mēs joprojām daudzas lietas nezinām.
Piemēram, lielākā kauja nebija kauja ar bermontiešiem vai pie Cēsīm, bet gan 1919. gada augustā un septembrī pie Daugavpils. Lietuvas un Polijas armijas uzbruka Sarkanajai armijai, kurā triecienspēku veidoja latviešu un igauņu strēlnieku daļas un šīs bija asiņainākās kaujas visās Neatkarības kara norisēs. Turklāt poļiem izdevās gūt galīgu uzvaru tikai tad, kad viņi iesaistīja savā armijā esošos franču tankus ar franču tankistiem, kas arī ir absolūti nezināms. Simtiem kritušo šajās kaujās pie Daugavpils, par kurām mēs īsti šodien neko nezinām
Šādu nezināmu momentu ir ļoti daudz. Protams, šeit bija arī kaimiņvalstu intereses, pirmkārt, Lietuva, Polija un Igaunija – šo valstu bruņotie spēki cīnījās Latvijas teritorijā aizstāvot savas intereses. Un visam pa vidu Latvijas armija un Latvijas pagaidu valdība, un sākotnēji valdības popularitāte tautā ir ļoti zema. Taču Sarkanā armija, Padomju Latvijas armija, Bermonta spēki, vietējie vācbaltieši, Vācija, tie ir šie oficiālie ienaidnieki Latvijas pagaidu valdībai, un izdodas pārliecināt tautu, ka vienīgā un labākā izeja latviešu tautai ir neatkarīga valsts, kas dos to nacionālo un sociālo brīvību, kurai tauta bija gatava jau Pirmā pasaules kara priekšvakarā. Šeit varētu daudz minēt par kaujām, tas ir parādīts enciklopēdijā. Manuprāt, katrā sevi cienošā valstī ir tāda nacionālā enciklopēdija – informācija, par savu valsti, tautu, vēsturi utt.''
