“Mēs negribam izdegt, lūdzu, sadzirdiet mūs!” ar šādu vēstījumu pērnā gada nogalē pie Valsts prezidenta kā pie pēdējās cerības vērsās vecāki, kuri audzina bērnus ar attīstības traucējumiem. Viņi lūdza sakārtot sistēmu tā, lai varētu ne tikai eksistēt, bet arī dzīvot.
Neilgi pēc tam, lai palīdzētu vecākiem viņu cīņā, Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs "Re:Baltica" kopā ar Latvijas sabiedriskajiem medijiem sāka sēriju “Mūžīgie bērni”. Mērķi bija vairāki, taču viens no svarīgākajiem — sakārtot asistentu algu un apmācību jautājumu, lai katros Ziemassvētkos tam ziedot neaicinātu labdarības organizācijas. Proti, nodrošināt asistentiem pienācīgu atalgojumu, sociālās garantijas un apmācīt profesionāļus, jo šobrīd niecīgā atalgojuma un personāla trūkuma dēļ to dara paši ģimenes locekļi, izdegdami un nespēdami nopelnīt papildus iztiku.
608 eiro vēl “jāsalasa”
No nākamā gada asistentu atalgojums pieaugs līdz 608 eiro par slodzi (tas neattiecas tikai uz ''mūžīgajiem bērniem'', bet visiem, kam pienākas asistents). Taču izcīnīta vien puse no prasītās papildus naudas jeb 10 miljoni, tāpēc algas pilnā apmērā cels no nākamā gada vidus. Līdz tam, no 2021. gada 1. janvāra, tie būs 500 eiro par slodzi, jo aug minimālā alga, kam atalgojums piesaistīts, skaidro labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV). Uz jautājumu, vai ir apmierināta ar rezultātu, ministre tieši neatbild, vien norāda, ka nozarei šogad bija daudz risināmo jautājumu, tāpēc kopskatā ar citām lietām panāktais atbalsts neesot mazs.
Vecāku iniciatīvas grupas „Mēs negribam izdegt” pārstāve Elīna Gertmane vērš uzmanību, ka, lai gan plāns skan labi, realitātē šī summa asistentam vēl ir “jāsalasa”. Proti, jaunais LM modelis paredz noteikt bērniem triju veidu pakalpojumus – pavadoņa, asistenta un sociālās aprūpes. Katram no šiem atbalsta veidiem noteikts arī pieejamo stundu skaits. Piemēram, asistentam tās ir 80 stundas mēnesī, tāpēc, lai tiktu pie pilnas slodzes un 608 eiro, viņam jāsniedz arī sociālā aprūpe mājās, ne tikai palīdzība nokļūt līdz, piemēram, ārstam.
Avots: Labklājības ministrija
“Pašvaldības jau vienmēr iebilst, tāpēc uz Ministru kabinetu šo arī nesīsim kā nesaskaņotu,” atbild Petraviča. Pēc ministres domām, nesaskaņas plānus nemainīs, pieņemšot un pašvaldībām nekas cits neatliks kā vien izpildīt. Rudzīte gan ir citās domās – pieņemt jau varot, bet kā pildīs, ja nebūs naudas.
Jāatzīmē, ka valsts apmaksā pavadoni vai asistentu, taču sociālo aprūpi pēc LM sagatavotā plāna jānodrošina pašvaldībām (tam no pašvaldību budžetiem jāparedz 4 miljoni eiro). Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomniece sociālajos jautājumos Ilze Rudzīte uzsver, ka LPS ar to nav mierā. Pirmkārt, sociālās aprūpes pakalpojums bērniem prasot jaunas prasmes. Otrkārt, neesot skaidrs, kur pašvaldības dabūs naudu.
“Ja ir situācija, ka LPS pasaka – nē, mēs neesam gatavi piedalīties, tad šīs ģimenes ar bērniem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem būs zaudētājas. Jo maksimālais, uz kādu atbalstu varēs cerēt, ir 80 asistenta stundas līdzšinējo 160 vietā. Gaidīsim, kā tas izskatīsies. Ja patiešām visi vienosies un asistents varēs salasīt šīs stundas, (..) tad jau viss ir labi un mēs kā vecāki tikai par to priecāsimies,” rezumē vecāku pārstāve Gertmane.
Vairs nebūs jāpazemojas
LM sola, ka nākamgad arī atteiksies no atskaitīšanās kārtības, kuru vecāki sauc par pazemojošu. Līdz šim sociālajā dienestā bija jāiesniedz apmeklēto iestāžu izziņas, čeki, zīmogi, paraksti un citas lietas, lai pierādītu, ka pakalpojums izmantots. Vecāki uzskata, ka tas pazemo un pārkāpj viņu tiesības uz privāto dzīvi, jo jāsniedz detalizēta informācija par katru apmeklēto vietu, pirkumu čekos norādīta informācija par precēm vai pakalpojumiem. Tā vietā nu reizi mēnesī būs jāiesniedz abu pušu parakstīts pakalpojuma pieņemšanas/nodošanas akts.
“Šī ir laba lieta,” saka Gertmane un atkārtoti uzsver, ka līdzšinējais modelis bija ļoti pazemojošs.
Puse no paldies
Tā varētu teikt par līdz šim panākto, jo atalgojums un atskaitīšanās ir vien puse no bēdas.
Lielāka alga neatrisina to, ka asistenti vairumā gadījumu nav sociāli aizsargāti. Savukārt par profesionālu asistentu apmācību pagaidām netiek domāts vispār.
Lielākoties pašvaldības ar asistentiem slēdz uzņēmuma līgumu, kas nenodrošina sociālās garantijas – tātad ne atvaļinājumu, ne pienācīgu slimības lapu, ne pensijas. Kā atrisināt šo jautājumu, atbildes nav, pie tā tiekot strādāts.
“Diezgan ciniski ir teikt cilvēkam, kurš jau tā strādā par neadekvātu atalgojumu – paši vainīgi, ka jums nav darba līguma,” uzskata Gertmane. “Valsts pārbauda stingri katru mazo uzņēmumu par nodokļu nomaksu, tai pašā laikā demonstrē, ka tiek maksāta minimālā alga par labi padarītu darbu un netiek nodrošinātas nekādas sociālās garantijas. Tie atkal ir dubulti standarti.” Viņasprāt, valstij vai pašvaldībām būtu jāuzņemas nodrošināt asistentu sociālās garantijas.
Tāpat joprojām neatrisinātas ir asistentu apmācības, lai pie bērniem nonāktu sagatavoti profesionāļi. Ministre uzsver, ka vecāku domas par apmācību vajadzību dalās un šobrīd tā neesot prioritāte, saka Petraviča. Par to domāšot tad, kad būs stājies spēkā jaunais atalgojuma modelis. Ja redzēs, ka ir pieprasījums pēc apmācībām, meklēs risinājumu.
Vecāku iniciatīvas grupas pārstāve nenoliedz, ka par apmācībām domas dalās, taču vismaz minimālā līmenī tās būtu jānodrošina. “Mēs nevaram vienkārši paņemt cilvēku no malas, kas ir reģistrējies Nodarbinātības valsts aģentūrā un teikt, ka viņš tagad strādās ar bērnu.” Kā labu piemēru viņa min apvienības “Apeirons” projektu “Mīļās auklītes”, kurā pāris dienu laikā cilvēkus iepazīstina ar svarīgāko, kas jāievēro, kā sadarboties, kādi ir klienti, ergonomikas un empātijas pamatlietas. “Apmācību jautājumam ir jābūt dienaskārtībā vismaz ar plānu, kad mēs pie tā nonākam,” pārliecināta Gertmane.
